Andis Kudors: Kāpēc krievi karo? 80
Autors: Andis Kudors, politologs
Studējot Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, daudz uzmanības pievērsu politiskās domas attīstībai Krievijā cauri gadsimtiem, jo man interesēja ne tikai ko viņi darīja, bet kāpēc? Kāpēc krievi ir tik gatavo iet pāri puspasaulei, lai veiktu diversijas aktu, nevis rūpēties par ceļiem Omskā un savu ciematu gazifikāciju?
Krievija ir ļoti agresīva valsts; seno laiku krievu tautas tradīcija – izkauties Masļenicā – vienkārši tāpat, bez iemesla (stjenka na stjenku) nav zudusi, tā tikai piedzīvo dažādas izpausmes. Slāvi cieta no tatāriem-mongoļiem, bet senā trauma netika dziedināta, tikai transformēta. Tāpēc atbilde uz virsrakstā iekļauto jautājumu – Krievija karo nedziedinātu kultūras un psiholoģisku traumu dēļ.
Tas gan necik neattaisno kara noziedzniekus. Padomju armijā dienošajiem nepatika ģedovšina (ārpusreglamenta attiecības, uzkundzēšanās), tomēr vēlāk – otrajā dienesta gadā – paši arī rīkojās līdzīgi. Traumas var iet cauri gadsimtiem, ja nav apzinātas un mērķtiecīgi ārstētas. Ļaunums atražo ļaunumu. Ukrainā nekaro Putins viens pats; tūkstoši un tūkstoši krievu iet mirt gaļasmašīnā, un klusē kā avis pirms kaušanas. Atcerēsimies, ka viņi dodas nogalināt ukraiņus netaisnā karā un īpaši pret to neiebilst.
Mūžīgais karš
Daži lauza galvas par mūžīgo dzinēju, bet krievi īsteno mūžīgo karu. Vladimirs Putins un viņa līdzgaitnieki lielā mērā ir padomju “kultūras” produkts. Putina agresivitāte liecina par viņa nespēku, nevis spēku. Kur bailes, tur agresija. Un tad vēl nepārtrauktie kompleksi Rietumu priekšā. Nav pašapziņas, lai novērstos no Rietumiem, ja jau tie nevēlas draudzēties. Nē, Krievijas reakcijā parādās huligāns, pašpuika, kuru nelaiž pieklājīgā restorānā, uz ko viņš atbild ar loga izsišanu.
Ir jāņem vērā, ka lielnieki 1917. gadā pie varas nāca tieši apvērsuma veidā, nevis, īstenojot kādu politiku. Arī pēc pilsoņu kara Krievijā Staļins un viņa rokaspuiši dzīvoja nepārtrauktā cīņā ar “kontrevolucionāriem”, “kulakiem” un “kapitālisma aģentiem”, kuri to vien tīkoja, kā pārtraukt padomju strādnieku neaprakstāmo laimi. Ja nebija militāru ienaidnieku ārpusē, tad slaktēja citādi domājošos iekšienē. Ja šodien esi tautas draugs, tad jau pēc brīža – ienaidnieks un trockists, kuru meklē cirtnis. Maigākā kara versija parādījās plakātos – apkarosim alkoholismu, ražošanas brāķi, klaiņošanu, zagšanu darbā utt. Vārds “cīņa” skanēja no katra rupora; Hitleram bija sava “cīņa” un komunistiem – sava.
Ir redzams, ka humānistiski piesātinātās padomju laika multiplikācijas filmas (ne visas) nav neko īpaši ietekmējušas Krievijas iedzīvotājus, jo Buča un Irpiņa kliedz skaļāk nekā stāsts par Aļonuškas labestību pasakā. Orlando Figes savā izcilajā grāmatā “Natasha’s dance” skaidro mūsdienu Krieviju kā trīs lielu kultūras plūsmu rezultātu: 1)Tatāru-mongoļu periods, kas iesakņoja ideju, ka valdniekam ir jābūt despotam; 2) Pareizticīgā baznīca, kas izdabā caram pat, ja tas ir asinssūcējs; 3) Eiropas ietekme (“Ieraudzīt Parīzi un mirt!). Tad nu šis kokteilis turpina virpuļot, noteiktā vēsturiskā brīdī ļaujot uzpeldēt virspusē vienam vai otram elementam.
Kara kults
Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībā bija modē sauklis: “Ka tikai nebūtu kara!” Patiesībā komunisti nepārtraukti kultivēja karu. Atceros, kā padomju okupācijas periodā Centrālā televīzija, kas raidīja no Maskavas, kara filmas rādīja sevišķi bieži. Un tad, tuvojoties oktobrim, katru gadu “priecēja” skatītājus ar propagandas gabalu “Ļeņins oktobrī”. Te ilustrācijai viens fragments no manas grāmatas “Russia and Latvia: A Case of Sharp Power”:
“Kā krievi 2022. gadā varēja tikt sakūdīti uz karu pret Ukrainu? Tas nebija vienas dienas pasākums un aizņēma daudzus gadus Putina valdīšanas laikā. Jau ilgu laiku Otrā pasaules kara (Krievijā – Lielais Tēvijas karš) kults ir viena no Putina režīmu leģitimējošām tēmām, kas ir atvadījusies no akadēmiskās vēstures pētniecības un pārvērtusies par mītiem piesātinātu stāstu kopumu. Tas, kas notiek Krievijā kopš 2005. gada, ir drīzāk pat nevis uzvaras, bet kara kults. [..] Sociālajos tīklos un uz automašīnu uzrakstiem ap 9. maiju Krievijā parādījās lozungi “uz Berlīni!” un “pēc vācietēm!”. Otrais sauklis ir sevišķi agresīvs, ja ņemam vērā masveida izvarošanas, kuras veica sarkanarmieši Berlīnē. Ja Eiropā un ASV piemin holokaustu, tad ar attieksmi – “nekad vairs!” Savukārt, Krievijā izskan sauklis: “Varam atkārtot!” Vai ir domāts atkārtot visu, ko izdarīja PSRS? Tas nozīmē arī uzbrukumu Somijai un Baltijas valstu okupāciju? Aktīvu sadarbību ar vācu nacionālsociālistiem Otrā pasaules kara sākumā?” [..] Krievijas kareivju rīcība karā Ukrainā 2022. gadā (civiliedzīvotāju slepkavošana, marodierisms un izvarošanas) parādīja, ka ar “varam atkārtot” lielā mērā tiek domāts tas pats, kas PSRS izpildījumā.”[1] Kara kults parāda to agresiju, kas mājo daudzu Krievijas iedzīvotāju sirdīs. Vai viņi reiz iemācīsies baudīt mieru?
Kirils neiebilst, Kirils atbalsta
Kristieši varētu nolīdzsvarot minētās agresijas tendences, bet ne Krievijā. Patriarhs Kirils ir nostājies kara pusē, atbalstot iebrukumu Ukrainā un lūdzot par Krievijas uzvaru. Atšķirībā no Romas katoļu un protestantu pieejas, pareizticīgie valsts un baznīcas attiecību pamatā izvēlējās sadarbības “simfoniju”, kas nozīmē to, ka baznīca parūpējas par garīgajām lietām, bet laicīgais valdnieks par pilsoņu dzīves laicīgo pusi. Praksē gan tas nozīmē, ka caram ir teikšana par abām sfērām. Kopš Pētera I aktīvajiem soļiem baznīcas un priesteru pakļaušanā un pat pazemošanā, Maskavas patriarhātā valda izdabāšana laicīgajai varai.
Ļeņina un Staļina laikā pareizticīgie pamatīgi cieta no valsts varas, bet tas neatturēja saglabāt lojalitāti valdniekam, lai kurš tas būtu. 1925. gadā tika izveidota organizācija – “Sojuz voinstvujuših bezbožņikov” (Karojošo bezdievju savienība). Organizācija izdeva avīzi “Bezdievis”, kuras tirāža bija 500 000 nedēļā. Praksē komunisti radīja jaunu reliģiju – komunistisko elku, ar ko centās aizvietot Kristu. Un, kā pauda Fjodors Dostojevskis – ja Dieva nav, tad viss ir atļauts… Sabiedrībai pazūd morāles kodekss, kas noved pie visautļautības, un tai seko destrukcija. 20. gados bija izlaupīta un slēgta puse klosteru, tūkstošiem dievnamu tik izpostīti, daļa tika pārvērsti par klubiem, kultūras namiem, alus būvētavām, ateisma muzejiem, psihiatriskajām slimnīcām un kopmītnēm. Savukārt, klosterus pārtaisīja par cietumiem un kolonijām.
- gadā Krieviju pārņēma liels sausums, kam sekoja bads un kanibālisms. 1922. gada februārī Ļevs Trockis organizēja vērtīgo mantu konfiskāciju dievnamos. 1922. gada martā Šujas pilsētā daži tūkstoši ticīgo ar nūjām centās atvairīt sarkanos laupītājus no Voksresenskas dievnama. Sarkanarmieši atklāja ložmetēja uguni uz ticīgajiem, rezultātā četri cilvēki tika nogalināti un vairāki desmiti – ievainoti. Ļeņins saistībā ar šo notikumu rakstīja: “Tieši tagad un tikai tagad, kad bada vietās ēd cilvēkus, un uz ceļiem mētājās simtiem, ja ne tūkstošiem līķu, mēs varam, un tāpēc mums ir jāīsteno baznīcas dārgumu izņemšana ar pašu trakāko (bešennuju, krievu val.) un nesaudzīgāko enerģiju, neapstājoties ne pie kādas pretestības. Jo vairāk reakcionārās buržuāzijas pārstāvju un reakcionārās garīdzniecības mums izdosies nošaut šī iemesla dēļ, jo labāk.” Te tev nu bija, bērnu draugs, vectētiņš Ļeņins… Vien 1922. gadā jaunā vara nogalināja ap 8000 garīdznieku. Cilvēka dzīvība nav Krievijas vērtība, ne šodien, ne vakar, ne aizvakar.
Parādījās “obnovļenci” – ticīgie, kuri aktīvi sadarbojās ar padomju varu. Aleksandrs Videnskis bija viens no “obnovļencu” vadošajiem garīdzniekiem; 1922. gada vasarā jau aptuveni puse garīdznieku pārgāja viņa pusē, lai nostātos pret “reakcionāro” Maskavas patriarhāta vadību. Ap 70 % eparhiju pārorientējās uz jaunajiem – sarkanajiem – vējiem un ignorēja KPB patriarhu Tihonu, kura baznīca tika represēta. 1937. gadā Padomju Savienībā tika arestēti vairāk kā 100 000 garīdznieku un baznīcas kalpotāju, no kuriem lielākā daļa tika nošauta. 1943. gadā Staļinam ievajadzējās KPB tautas patriotisma vairošanai cīņā ar vāciešiem. “Obnovļenci” vairs nešķita tik vajadzīgi un tikai izrādīta uzmanība tai baznīcas daļai, kuru līdz savai nāvei 1925. gadā vadīja patriarhs Tihons.
Kāda ir morāle?
Krievu pareizticīgās baznīcas izdzīvošanas stratēģija ir bijusi sadarbība ar tirāniem un slepkavām. 2024. gadā joprojām redzam, ka Maskavas patriarhāta vadība ir nostājusies agresora pusē. Netaisnajam iekarotājam, kurš sevi dēvē par pareizticīgo, netiek uzrādīts grēks par ticības brāļu – ukraiņu – slepkavošanu un spīdzināšanu. Var pavērot patriarha Kirila iztapīgo ķermeņa valodu un mīmiku Putina klātbūtnē – bēdīgs skats. Pareizticīgais diakons Andrejs Kurajevs izteicās, ka Kirilam būtu jāveic kristīgs varoņdarbs, ja viņš izlemtu nostāties pret karu (pret Putinu). Tā vietā Kirils peld tajā pašā straumē, kurā peldēja “obnovļenci” un citi kolaboranti, kuri nesekoja Rakstu vietai: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Ap. d. 5:29b)
Nobeigumā
Atceroties Orlando Figes vēstījumu par Krievijas kultūras trim vaļiem – tatāru periodu, pareizticības ietekmi un Eiropas vēsmām, jāsecina, ka pareizticība Krievijas izpildījumā nevis līdzsvaro vai izravē Zelta Ordas despotisma saknes, bet ļauj tām netraucēti vīties un dzīt jaunus asnus. Īsajā rakstā nebija iespējams par Eiropas ietekmi izvērsties, bet ir zināms, ka daļa Maskavas un Sanktpēterburgas joprojām saglabā Eiropas tradīcijas. Putinam bija sākumā iespēja izvēlēties, kuru no Krievijas kultūras strāvojumiem attīstīt. Kā vājš līderis viņš izvēlējās neko neattīstīt, bet peldēt pa straumi, kurā Ivana Bargā, Pēterā I un Staļina sadisms dominē. Arī PSRS himna, VDK pārkrāsošana par FSB, zagšana, korupcija, meli, agresija un rupjība peld tai pašā straumē un sagandē dzīvi kā pašiem sev, tā arī kaimiņiem.
[1] Andis Kudors. Russia and Latvia: A Case of Sharp Power. New York Y & Oxon: Routledge, 2024. https://www.routledge.com/Russia-and-Latvia-A-Case-of-Sharp-Power/Kudors/p/book/9781032534923
