Anita Daukšte: Vardarbība pret bērnu. Kur ir iestāžu “sāpju slieksnis”?
0
“Par to jau visa Salaspils zināja…” – attrauc kāds vietējais, kam uzdevu jautājumu par pagājušās nedēļas publikācijām la.lv, delfi.lv un ogrenet.lv – par puisēnu, kuru situsi, badinājusi un emocionāli pazemojusi paša māte.
Tagad Valsts policija kriminālprocesa ietvaros, visticamāk, tiks skaidrībā, kas un kā ir noticis. Bet jautājumi paliek – kā kaut kas tāds varēja notikt ilgstoši? Bija iesniegumi, “visi zināja”, ģimene esot bijusi Salaspils sociālā dienesta uzraudzībā, bet bērns staigāja ar zilumiem joprojām? Cik mierīgi gulēja Salaspils novada Bāriņtiesas, Sociālo dienestu un Pašvaldības policijas amatpersonas, kuru rīcībā gan jau bija iesniegumi par iespējamo vardarbību pret bērnu? Salaspils Bāriņtiesa uz jautājumiem medijiem neatbild, aizbildinoties ar konfidencialitāti, bet jautājumi jau nav par bērnu, bet gan par bāriņtiesas darbu – kur ir tās amatpersonu “sāpju slieksnis”, izvērtējot vardarbības ģimenē smagumu? Tad, kad iznākums ir letāls?
Pirms 11 gadiem tiesa piesprieda 16 gadu cietumsodu Gaļinai Rengai, kura līdz nāvei piekāva savu astoņgadīgo dēlu izēstas ievārījuma burkas dēļ. Gaļinai un viņas vīram, kurš vēlāk cietumā izdarīja pašnāvību, prokuratūra uzrādīja apsūdzību par šausminošu noziegumu: viņas dēls gribējis iet ārā, taču māte to neļāva un nolēma viņu ieslēgt vannasistabā. Tur bērns atrada un izēda ievārījuma burku, kas abus pieaugušos saniknoja tik ļoti, ka viņi savā niknumā sāka zēnu sist. Sākumā bērnam ar kājām spēra pa vēderu tik spēcīgi, ka viņš sāka vemt un nosmērēja patēva drēbes. Tad vecāki bērnu sāka slānīt ar siksnu, bet pēc tam ielika viņu vannā un lēja virsū aukstu ūdeni.
Bērns mokās nomira. Saprotot, ka viņš ir miris, bērna ķermeni vecāki atstāja uz grīdas un sāka uzkopt asinīm notraipīto grīdu, kamēr dzīvoklī ieradās pārējo ģimenes bērnu izsauktie mediķi.
Nesenākais gadījums ar Justīni, ar kuras aprūpi galā netiekošie tēvs un pamāte, viņu piekāva līdz nāvei un slēpa nozieguma pēdas, bez šausminošās nežēlības parādīja arī institucionālu problēmu: pašvaldību sociālo dienestu nespēju izsekot ģimeņu gaitām. Un arī to, ka “maznozīmīgs” zilums uz bērna ķermeņa bieži vien liecina par ļoti nozīmīgu problēmu ģimenē. Ja tam savlaicīgi pievērstu dienestu uzmanību, noziegums varētu arī nenotikt.
Diemžēl Latvijā institucionālā atbildība par bērnu labbūtību ir izkaisīta starp pašvaldībām un to dienestiem, Labklājības ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju. Arī tiesībsargājošām iestādēm, kuras būtībā pieslēdzas jau “post factum”.
Mūsu valsts politiskais uzstādījums ir rūpes par demogrāfiju – jādzimst vairāk bērniem, lai nodrošinātu nācijas turpinātību. Pagaidām plāns paredz vien dažu pabalstu palielināšanu. Bet – kāda jēga no šiem plāniem, ja bērni nav augstākā vērtība? Un visas prioritārās politikas vērstas nevien uz bērnu radīšanas veicināšanu, bet arī uz audzināšanu, izglītību un palīdzību ģimenēm?
Ja teju tikai ar mediju iejaukšanos jānovērš noziegumu pret bērnu turpināšanās? Neoficiāli un arī oficiāli bērnu tiesību aizsardzības institūcijas atzīst – situācija ir katastrofāla, krīzes centri ir pārpildīti, audžuģimeņu trūkst un vardarbība ģimenēs pret bērniem aug augumā.
Un vēl acīmredzami aug arī sabiedrības un dienestu vienaldzība. Piemēram, Salaspils gadījumā soctīklos esot bijis video, kur bērns pie veikala lūdz, lai viņam nopērk ūdeni un kādu maizīti. Video no soctīkliem ātri izņemts, jo, protams, tādu izvietot nedrīkstēja. Bet! Vai ar šo video nevajadzēja doties pie atbildīgajiem dienestiem, pašvaldības policijas, bāriņtiesas? “Visa Salaspils zināja…” – un vien dažiem nebija par grūtu klauvēties pie dienestu durvīm. Lai gan arī jautājums, kas uzdots sākumā- gruzd: vai tas maz ko būtu līdzējis un trauksmes celšana nevērstos pret pašu trauksmes cēlāju.
Nesen bija ziņa, ka Valsts policija Kurzemē pabeigusi izmeklēšanu krimināllietā, kurā vecākus tur aizdomās par cietsirdīgu un vardarbīgu izturēšanos pret sešiem bērniem. Viņi visi vairākus gadus cietuši no fiziskas un emocionālas vardarbības, tēvs sitis ar siksnu, tā, ka pēc tam nevarēja pastaigāt, bērnam iesists ar dūri pa saules pinumu, pēc kā nedēļu bijis grūti paelpot. Nav prātam aptverami, kādas ciešanas bija jāiztur šiem bērniem un arī šeit atslēgvārds ir -“cietuši vairākus gadus”.
Arī šajā gadījumā ir skaidri nolasāms dienestu, iestāžu, pašvaldības, bāriņtiesu un skolu darbības koordinācijas trūkums. Varbūt valsts politikas līmenī ir tomēr vērts runāt par atsevišķu Bērnu un ģimenes lietu ministriju, kura spētu labāk pārraudzīt un kontrolēt iestāžu sadarbību?
Pirms dažiem gadiem tika politiski sagudrota Klimata un enerģētikas ministrija. Nekāda pamatojuma šobrīd, izņemot politiskās sadarbības koalīcijā sirdsmieru, šādai ministrijai nav un tās likvidāciju valstī neviens pat nepamanītu. Un – ja ministrijas tiek veidotas atbilstoši valstiskajām prioritātēm un šobrīd tā ir demogrāfija un ģimenes, tad kāpēc neatjaunot Bērnu un ģimenes lietu ministriju?
Jā, jūs teiksiet – tūlīt jau no tā vardarbība pret bērniem nemazināsies. Nē, bet pārraudzība pār procesuālajām darbībām vardarbības gadījumos uzlabosies gan. Tas ir pat viena vecāku piekauta bērna asaru vērts.
