Kur balstās “Otrā Elpa” un “Andele Mandele” biznesa pievilcība, ja runā par apģērbu ilglaicīgu lietošanu? 0
Ieva Ēvalde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Apģērba daudzums, kādu iegādājas vidējais Eiropas Savienības iedzīvotājs, kopš 1996. gada ir audzis par 40%. Tas noticis apģērbu cenas krituma dēļ, kā blakusefekts savukārt ir drēbju dzīves cikla būtiska saīsināšanās. Eiropietis gadā vidēji iegādājas 52 apģērba gabalus. Latvijā šis skaitlis gan ir trīs reizes mazāks – 17 apģērba gabali, tomēr arī mums ir svarīgi parūpēties, lai šai statistikai nebūtu tendences augt.
Lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju rūp ikdienā lietojamā apģērba ietekme uz vidi, liecina 2020. gada “Eurobarometer” pētījums “Eiropas iedzīvotāju attieksme pret vidi”. Tas ir pozitīvs signāls, kas sniedz pamatu cerībai uz situācijas izmaiņām nākotnē.
Ceļi, kā mazināt apģērba radīto piesārņojumu, ir dažādi, un daudz kas ir atkarīgs tieši no patērētāju izdarītajām izvēlēm. Lai arī iedzīvotāji un vides eksperti ir vienisprātis, ka ievērojamu kaitējumu nodara tā dēvētā ātrā mode – zemas kvalitātes apģērbs, kas radīts vienai valkāšanas sezonai, – tomēr iepirkšanās paradumi mainās lēnām.
Būtiski parametri ceļā uz pieņemamākā veida meklējumiem tekstilizstrādājumu izmantošanas paradumos ir saistīti arī ar iedzīvotāju ienākumu līmeni un tradīciju pēctecību.
Darbojas drēbju abonēšana
Piemēram, Dānijā, kur 83% iedzīvotāju saskaņā ar “Eurobarometer” pētījumu drīzāk nepiekrīt apgalvojumam, ka “apģērbu vajadzētu ražot tā, lai tas kalpotu ilgāk”, tomēr vien 20% uzskata, ka tam vajadzētu būt pieejamam par zemāko iespējamo cenu, tiek meklētas oriģinālas alternatīvas tekstiliju draudzīgai sadzīvošanai ar dabu.
“Nesen klausījos raidierakstu par “ātro modi” un dažu cilvēku vēlmi nedoties sabiedrībā atkārtoti vienā un tajā pašā tērpā,” savā blogā “Dejlige Days” pārdomās dalās Kopenhāgenas dzīves apskatniece Melānija Hainesa. “Pašlaik tāda attieksme palielina tekstiliju atkritumus izgāztuvēs un pārslogo labdarības veikalus.
Raidierakstā izskanēja ieteikums, ka cilvēkiem, kam svarīgi tērpties ik reizi atšķirīgi, vajadzētu vairāk izmantot tērpu īres pakalpojumus, izvairoties no apģērbu pirkšanas.”
Blogere mēģinājusi apzināt ikdienas apģērba īres piedāvājumu Kopenhgenā un atzīst, ka tas ir pavisam niecīgs. “Man izdevās atrast tikai vienu uzņēmumu: firmu, kas piedāvā īrēt atpazīstamu zīmolu apģērbu,” turpina Hainesa, piebilzdama, ka pats par sevi apģērbu īres pakalpojums nav jauns, tomēr iepriekš saistījies specifiski ar vakartērpu nomu.
Inovatīvu pieeju apģērba ilglaicīgai izmantošanai tikmēr piedāvā Dānijas jaunuzņēmums “Vigga”. Tas aicina jaunās māmiņas noslēgt abonentlīgumu, kas turpmākos dažus gadus nodrošinātu viņu mazuļus ar augstas kvalitātes ekoloģisku apģērbu uz laiku, kamēr bērns no tā nav izaudzis.
Pirmo drēbīšu paku mammas var saņemt jau pirms mazuļa dzimšanas. Kad apģērbs vairs nav nepieciešams, jo kļuvis par mazu, uzņēmums to paņem atpakaļ, vietā izsniedzot jaunu paku ar drēbēm. Iepriekšējais apģērbs dabai draudzīgā veidā tiek izmazgāts, izvērtēta tā kvalitāte, un tas nokļūst paciņā pie citam mazulim domātām drēbēm. “”Vigga” biznesa modelis iezīmē kursu, kas ir pretējs zemai apģērba kvalitātei,” norāda uzņēmuma pārstāvji mājaslapā.
“Lai gūtu peļņu, mums ir jābūt pārliecinātiem, ka katru apģērba gabalu būs iespējams izmantot vairākkārtīgi. Ražot lētas preces ar īsu dzīvesciklu – tas kaitētu mūsu biznesam.”
Blogere Hainesa savukārt pauž viedokli, ka apģērbu koplietošana ir vispiemērotākais nākotnes apģērba izmantošanas veids divu veidu drēbēm: grūtnieču un mazuļu apģērbam. “Būsim reālisti – mazuļi ļoti ātri izaug no apģērba un nepaspēj to novalkāt, turklāt saudzīgi lietots bērnu apģērbs ir daudz mīkstāks nekā jauns,” prāto blogere.
“Savukārt grūtnieču apģērbu sievietes nēsā tikai pusi gaidību laika, un kurš gan tādā situācijā vēlas ieguldīties tādā lielā pirkumā kā, piemēram, ziemas mētelis, kas varētu būt nepieciešams vien pāris mēnešus?”
Mazuļu drēbes apritē; vakartērpi – stagnē
Latvijas mammas zīdaiņu un arī lielāku bērnu drēbīšu apritē nav skubināmas. Drēbes, tiklīdz palikušas par mazu, tiek atdotas tuviniekiem un paziņām, bet dažkārt arī pavisam svešiem cilvēkiem, kas nereti tiek sastapti sociālajos tīklos.
Ne mazāk aktīvi mazo bērnu lietotās drēbītes tiek arī tirgotas. Nereti mammas jau ar nodomu izvēlas iegādāties, piemēram, labāka zīmola, izturīgākus apavus, rēķinot, ka vēlāk tos varēs pārdot tālāk un, nedaudz naudiņas pieliekot, atkal iegādāties jaunu apavu pāri labākā veikalā.
Par zīdaiņu drēbīšu īri, kas tiek izmēģināta Dānijā, šeit gan nekas nav dzirdēts. Tāpat arī citas apģērba īres formas nav sevišķi populāras. Zināms pagurums vērojams pat savulaik tīri stabilajā vakartērpu īres segmentā.
1996. gadā durvis vērušais salons “7. Avēnija” bijis spiests pārtraukt darbību, kad kovida dēļ valstī tika aizliegti saviesīgi pasākumi. “Kas bijis, tas bijis,” saka salona dibinātāja un īpašniece Velga Bremze, jautāta, vai negrasās tagad atjaunot darbību.
“Netālu plosās karš, kas būs ar cenām, nav zināms: cilvēku noskaņojums nav priecīgs,” vērtē Velga. Viņa neizslēdz, ka salons varētu atkal vērt durvis tālākā nākotnē, taču pagaidām – ne.
Lūgta raksturot pieprasījumu pēc tērpu īres vairāk nekā 20 gadus ilgajā salona darbības laikā, uzņēmēja saka: “Sākotnēji cilvēki bija kautrīgi un vakartērpu īri pieņēma pamazām, taču vēlāk pieprasījums nostabilizējās.”
Salonam izveidojies savs klientu loks, bet to, ka pēdējo gadu zaļās idejas būtu sabiedrību mudinājušas aktīvāk pievērsties tērpu īrei, viņa netika novērojusi.
Mēģinājums sazināties ar citu vakartērpu īres sludinātāju arī izrādies neveiksmīgs. Šis, pēc visa spriežot, jaunais uzņēmums sociālajos tīklos piedāvā 24 stundu saziņu un tērpu izsūtīšanu ar pakomātu starpniecību visas Baltijas mērogā, tomēr dienas laikā uz telefona zvanu neviens tā arī neatsaucās.
Vecais stāsts par humpalām
Saprotama vidējā latvieša mentalitātei ir iepirkšanās lietoto apģērbu veikalos jeb tā dēvētajās humpalās. Sen pagātnē laiki, kad padomijas deficīta un sērijveida apģērbu vienveidības nomocītie ļaudis pirmo reizi pārkāpa savam pašlepnumam un iegriezās novērtēt humpalu piedāvājumu. Arī vidējā otro roku apģērba kvalitāte ir par pakāpi augstāka nekā deviņdesmitajos.
Neviens vairs nebrīnās, ka gaumīgu, atšķirīgu, kvalitatīvu vai pavisam jaunu ietērpu kāds būs atradis kārtējā humpalu apgaitā. Lietoto apģērbu tirgotājs “Humana Latvia” 2021. gadā strādājis ar 4,307 miljonu eiro apgrozījumu, bet 2019. gadā apgrozījis pat 7,86 miljonus eiro, nopelnot 985,39 tūkstošus.
“Esam izpētījuši, ka Latvijā trešā daļa no kopējā apģērbu patēriņa ir tieši lietotie apģērbi,” stāsta organizācijas “Zaļā brīvība” eksperte Dace Akule.
“Latvijas situācijā cilvēki tik lielā skaitā izvēlas iepirkties lietoto apģērbu veikalos ienākumu nevienlīdzības dēļ. Tomēr tam ir arī pozitīvs blakusefekts: tas ir viens no ilgtspējīgiem paradumiem, kā mēs varam gudrāk rīkoties, jo katrs apģērbs, kas tiek turēts apritē ilgāk, atrodot tam jaunu saimnieku, nenonāk poligonā un arī palīdz slāpēt pieprasījumu pēc jaunu apģērbu ražošanas.”
Tomēr arī atbildīgā attieksmē pret lietoto apģērbu mums vēl ir kur augt. “Zaļā brīvība” kopā ar kolēģiem Lietuvā un Igaunijā un ar Ziemeļvalstu ministru padomes atbalstu pirms gada veikusi pētījumu, kurā secināts, ka Latvijā dalīti tiek savākti tikai 0,3 kg tekstila uz vienu iedzīvotāju.
Tikai izlases piedāvājums
Lietoto apģērbu aprites veicināšana jaunā pakāpē tikusi pacelta līdz ar mūsdienīgo otro roku veikalu rašanos. Tā pēc būtības ir attālināšanās no svešzemju humpalu biznesa, kas balstās uz citu valstu lietoto drēbju ieplūdināšanu Latvijā, un pievēršanās šeit pat izmantotu vai skapī nostāvējušu tērpu tālākai izmantošanai.
Atšķirībā no padomijas komisijas veikaliem, kur cilvēku atnestās vēl tīri lietojamās preces visbiežāk tika sastūķētas pa šauru, tumšu tirdzniecības telpu kaktiem, šiem veikaliem svarīga ir ne tikai kvalitatīvu apģērbu izlase, bet arī gaumīgs telpas iekārtojums.
Šo virzienu Latvijā pašlaik vispārliecinošāk pārstāv labdarības veikalu tīkls “Otrā elpa”. Pirmais “Otrās elpas” veikals ticis dibināts 2009. gadā. “Mērķis bija radīt platformu, kas palīdzētu cilvēkiem un lietām rast ceļu vienam pie otra,” skaidro labdarības veikalu “Otrā elpa” vadītāja Eleonora Beržinska.
“Uzdevums bija gan sniegt iespēju lietām sākt savu otro dzīvi, gan arī palīdzēt cilvēkiem, kas nonākuši dzīves grūtībās – ir maznodrošināti vai mitinās pansionātos.” Tagad uzņēmumam ir četri veikali Rīgā un viens Liepājā.
“Otrās elpas” ziedojumu kastes ir izliktas arī vairākos Rīgas lielveikalos: “Molā”, “Alfā” un “Galerijā Rīga”. Iedzīvotājiem ir iespēja ziedot “Otrās elpas” veikaliem nevajadzīgas, bet vēl labas lietas, kas tālāk tiek šķirotas un aptuveni 60% no tām novirzīti labdarībai. Ap 10–20% nonāk tirdzniecībā “Otrās elpas” veikalos, bet vēl 10–20% ziedojumu ir zemas kvalitātes, tādēļ nokļūst atkritumos.
“Manuprāt, cilvēki mūsdienu sabiedrībā kļūst aizvien atbildīgāki pret apģērba izvēli. Tiek pārdomāts, vai lieta ir nepieciešama, tiks valkāta un vai tā sniegs gandarījumu. Tiek apsvērts, vai tas nebūs tikai spontānas mirkļa iegribas pamatots pirkums, piemēram, tādēļ, ka apģērbu iespējams iegādāties ar atlaidi,” uzskata labdarības veikalu “Otrā elpa” vadītāja Eleonora Beržinska.
“Tāpat cilvēki vērtē, vai jaunais apģērbs iederēsies garderobē, un domā par ilglaicību – lai tērpi varētu noderēt maksimāli ilgi.” Eleonora tendenci aizvien apdomīgāk izvēlēties apģērbu novērojusi gan jauniešu,
gan arī vecāka gadagājuma cilvēku vidū. “Tas attiecas ne tikai uz ikdienas, bet arī izejamiem tērpiem,” turpina veikalu tīkla vadītāja. “Nav noslēpums, ka nereti skaistās izejamās kleitas tiek iegādātas uz noteiktu pasākumu un tad varbūt vēl kādu reizi uzvilktas, lai iegultu skapī uz gadiem. Mūsdienās cilvēki meklē alternatīvas izejamo tērpu iegādei: tas var būt pirkums lietoto preču veikalā, tērpu noma vai arī kleita, ko aizdevusi draudzene.”
Dāmas motivē vēlme būt skaistām
Ievērojama pieredze, tomēr arī savs atšķirīgs modelis apģērbu otrās dzīves nodrošināšanā ir tirdzniecības platformai “Andele-Mandele”. Tās idejas autore un īpašniece Līva Jaunozola atklāj, ka platforma radusies sākotnēji spontāni un tās pamatā bijusi tīri sievišķīga, personiska vajadzība.
Kad 2008. gadā plīsis nekustamo īpašumu cenu burbulis, Līva zaudējusi ierastos ienākumus, jo līdz tam bija strādājusi par mākleri. “Mainījās sezona, un man bija nepieciešamība atjaunot garderobi,” atceras Līva. “Tad arī radās ideja sanākt kopā plašākā draudzeņu lokā un paņemt līdzi apģērbu, ko katra no mums būtu gatava pārdot vai iemainīt.”
Pirmajam “Andeles-Mandeles” pasākumam Līva aizrunājusi jaunatvērtas Vecrīgas kafejnīcas telpas un popularizējusi tirdziņu tolaik iecienītajā platformā “draugiem.lv”.
“Vienmēr esmu centusies, lai “Andeles-Mandeles” pasākumos valda priecīga svētku gaisotne,” stāsta Līva, “lai vide ir skaista un tērpu izvēlēšanās sniedz gandarījumu gan pārdevējām, gan pircējām.”
Pēc tam kad plašāku publicitāti ieguvuši fotoattēli no pirmā pasākuma, ļoti daudzas sievietes interesējušās, kad tad būs nākamais. “Sapratu, ka šādi pasākumi ir nepieciešami, tomēr uzreiz arī pieņēmu lēmumu nerīkot “Andeles-Mandeles” tirdziņus biežāk kā reizi ceturksnī, lai pasākums nezaudētu savu īpašo šarmu,” atceras Līva.
Šo gadu gaitā “Andele-Mandele” pārtapusi no entuziastu kopā sanākšanas par īstu biznesa pasākumu, tomēr Līva turpina uzraudzīt, lai ideja nezaudē pievilcību – vai tas attiektos uz tirdziņa telpu iekārtojumu vai interneta tirdzniecības platformas dizainu un īsto vārdu izvēli pircēju uzrunāšanai.
Jau vairākus gadus “Andele-Mandele” izaugusi līdz tādam apjomam, ka klātienes tirdzniecībai nepieciešams īrēt Ķīpsalas izstāžu halli. Ideja izdzīvojusi arī pandēmijas klusuma periodā, un jau 19. septembrī pēc divu gadu pauzes Ķīpsalā atkal notiks ielūkošanās draudzeņu skapjos un andelēšanās.
Jautāta par to, kur slēpjas pasākuma pievilcība, Līva tomēr vairāk akcentē dāmu sievišķīgo vēlmi būt skaistām un ieviest izmaiņas savā garderobē, uzskatot, ka zaļās idejas šajā situācijā ir pakārtotā lomā.
“Varbūt daļa jaunākās paaudzes iesaistās “Andeles-Mandeles” pasākumos zaļo ideju vārdā, īpaši domājot par tērpu ilgmūžību,” vērtē Līva, “tomēr būsim reāli – lielai daļai sabiedrības šādu izvēli diktē ienākumu līmenis.”
Apģērbs un piesārņojums
Vidējais eiropietis gadā izmanto apmēram 26 kilogramus tekstiliju un apmēram 11 kilogramus drēbju atzīst par nederīgām.
Daļa lietoto apģērbu tiek izvesti ārpus Eiropas Savienības, taču lielākā tiesa (ap 87%) tiek sadedzināti vai nonāk atkritumu poligonos.
Jaunākie pētījumi liecina, ka par 20% pasaules ūdeņu piesārņojuma vaina jāuzņemas tieši tekstilindustrijai.
Sintētisko audumu mazgāšanas rezultātā pasaules okeānā tiek ieplūdināts aptuveni pusmiljons tonnu mikrošķiedras ik gadu. Un tieši sintētisko audumu mazgāšanas kontā ir ap 35% vidē nokļuvušā mikroplastikas piesārņojuma.
10% visu siltumnīcas gāzu emisijas veido apavu un apģērba ražošana, kas ir vairāk nekā no starptautiskās avio un kuģu satiksmes kopā.
Pasaulē tikai 1% apģērba tiek pārstrādāts jaunu tērpu radīšanai. Un tā iemesls lielākoties ir pārstrādei nepiemērota ražošanas tehnoloģija.
Vienā gadā pasaulē tiek saražoti 13 miljardi T kreklu.
40% pasaulē saražoto T kreklu ir ražoti Ķīnā.
12% saražotā apģērba tiek zaudēti pārprodukcijas iznīcināšanā, kas tiek veikta, lai nemazinātu zīmola statusu un vērtību.
Latvijā ap 42% dalīti vāktā tekstila tiek sadedzināti vai nokļūst atkritumu poligonā.
Avots: Eiropas Parlaments un organizācija “Zaļā brīvība”
EKSPERTA KOMENTĀRS
Zaļā dzīvesveida piekritēja
Zaļā dzīvesveida eksperte Mairita Lūse: “Domājot par tērpu dzīves paildzināšanu, jāteic, ka Latvijā ir laba tradīcija bērnu apģērbu atdot lietošanā citām mammām. Turklāt tas notiek ne tikai tuvu draugu lokā. Arī attālākas paziņas ir iespējams uzrunāt, un viņas labprāt pieņems bērnu drēbītes. Tāpat ir iespējams rīkoties arī ar grūtnieču drēbēm.
Izvēloties apģērbu, mums ikvienam vajadzētu apdomāt trīs pamatlietas. Vispirms – saprast, kāds ir kopīgais apģērba daudzums manā skapī un vai drēbju nav jau pietiekami.
Kur tieši es vēlos veikt pirkumu – lietotu vai jaunu apģērbu veikalā; un, ja pirkt jaunu apģērbu, tad atcerēties, ka nozīme ir kvalitātei. Un visbeidzot – zināt, ka arī lietotu apģērbu veikalā ir jāiepērkas tikai tik daudz, cik patiešām ir nepieciešams. Sapirkt lietota apģērba kaudzes, kas tāpat drīz tiek izmestas atkritumos, nebūs nekāda zaļā pieeja.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
