Ilze Kuzmina: Arī augstākā izglītība zaudē vērtību 3
Ir saprotama augstskolu vēlme tikt pie lielākas naudas par katra studenta apmācīšanu, nemazinot tā saukto budžeta vietu skaitu, taču skaidrs, ka pašreizējos apstākļos, kad valsts budžeta naudas nepietiek visiem, kam tā sasolīta, būtisks finansējuma palielinājums augstākajai izglītībai nav reāls.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) piedāvājumā augstskolām maksāt vairāk par viena studenta skološanu, vienlaikus samazinot valsts apmaksāto vai tā saukto budžeta vietu skaitu, it kā saduras divas pretējas filozofijas. Pirmā no tām, un to sludina studenti, kā arī daļēji augstskolas, ir par to, ka augstākajai izglītībai jābūt pieejamai, ka nav pieļaujama virzība uz augstskolu elitārismu.
Otra filozofija, ko nu tiecas pārstāvēt IZM, prasa, lai augstākā izglītība virzītos uz izcilību. Budžeta vietu skaita samazināšanai gan ir arī merkantilāki argumenti: daļa studējošo pamet studijas, jo nav bijuši tām pietiekami sagatavoti, līdz ar to valsts nauda viņu studijām iztērēta velti.
Vai izcilība var būt visiem pieejama? Nē! Tomēr tas nenozīmē, ka starp abām šīm nometnēm kopsaucēju rast nav iespējams. Jo augstākajai izglītībai tiešām būtu jābūt pieejamai, taču ne tādā veidā, lai katrs, kuram izdevies iegūt vidējo izglītību, kaut kā saskrubinot zemāko iespējamo sekmīgo vērtējumu, iestātos augstskolā un studētu par valsts līdzekļiem.
Visticamāk, tikpat “čakli” un “apzinīgi”, kā “mācījies” vidusskolā.
Augstākajai izglītībai jābūt pieejamai tādā ziņā, lai studēt varētu katrs, arī no nabadzīgas ģimenes nācis jaunietis, ja vien viņam ir spējas un motivācija.
Valsts atbalstam augstākajai izglītībai jābūt tādam, lai šāds jaunietis varētu virzīties uz izcilību. Un to būtu vieglāk sasniegt, ja finansējums katrai studiju vietai pieaugtu. Ir saprotama augstskolu vēlme tikt pie lielākas naudas par katra studenta apmācīšanu, nemazinot tā saukto budžeta vietu skaitu, taču skaidrs, ka pašreizējos apstākļos, kad valsts budžeta naudas nepietiek visiem, kam tā sasolīta, būtisks finansējuma palielinājums augstākajai izglītībai nav reāls.
Runājot par augstākās izglītības pieejamību, jāatgādina arī, ka formāli Latvijā stāties augstskolā un pretendēt uz valsts apmaksātām studijām var visi, kas ieguvuši sertifikātus par centralizēto eksāmenu nokārtošanu. Taču, lai tie būtu nokārtoti, pietiek iegūt vien piecus procentus no maksimālā iespējamā vērtējuma.
Kāpēc prasības pret vidusskolu absolventiem ir tik zemas, nav skaidrs,
jo parastā kontroldarbā ar pieciem procentiem pareizu atbilžu nepietiktu. Tajā pašā laikā: centralizētie eksāmeni ir faktiski vienīgais objektīvais rīks vidusskolu absolventu zināšanu salīdzināšanai, jo tie tiek laboti centralizēti pēc visā valstī vienotām prasībām.
Tāpēc nav saprotams IZM ierosinājums latiņu uzņemšanai augstskolā par valsts budžeta līdzekļiem noteikt nevis pēc eksāmenu rezultātiem, bet gan pēc vidējās atzīmes. Tas ir daudz neobjektīvāks rādītājs, un var visai droši prognozēt: ja par valsts naudu varēs studēt tikai tie, kas sasnieguši noteiktu vidējo atzīmi, Latvijas vidusskolu absolventu vidējās sekmes ciparos izskatīsies daudz labākas nekā šobrīd.
Jo skolotājs arī ir tikai cilvēks: vai tad viņš gribēs ar zemāku vērtējumu bojāt skolēna nākotnes izredzes.
Sociālajos tīklos izskan apgalvojumi, ka tie, kuri slikti mācās vidusskolā, ne vienmēr būšot slikti studenti. Iespējams, taču, lai katram būtu iespēja sevi pierādīt, var saglabāt līdzšinējo studentu rotācijas sistēmu.
Proti, studiju programmās, kur ir gan maksas, gan tā sauktās budžeta studiju vietas, jau tagad ik semestri notiek rotācija: tie, kam labākas sekmes, nākamajā semestrī studē par valsts līdzekļiem, kam sliktākas: maksā paši. Turklāt latiņa iestājai augstskolās var motivēt jauniešus arī vidusskolā mācīties čaklāk, lai tiktu pie augstākiem vērtējumiem.
Zemās prasības iestājai augstskolās šobrīd, iespējams, rada vēl vienu problēmu: spējīgākie vidusskolu absolventi aizbrauc studēt uz ārzemēm. Faktiski viņi vairo izcilību ārvalstu augstskolās, kamēr Latvijā paliek tie, kuri vidusskolu absolvējuši ar zemiem vērtējumiem.
Viens no iemesliem, kāpēc izcilības aizbrauc, ir vēlme studēt kopā ar tikpat motivētiem un augsta līmeņa zināšanas guvušiem jauniešiem.
Vai varat iedomāties, kā lekcijā jūtas jaunietis, kas matemātikas eksāmenā ieguvis 80 procentus, kamēr pasniedzējs skaidro elementāras lietas tiem, kuri eksāmenā saņēmuši vien 10 procentus no maksimālā vērtējuma? Vai izcilniekam nav sajūta, ka viņa laiks tiek tērēts absolūti bezjēdzīgi?
Augstākā izglītība mūsdienās vairs nav tā pati, kas pirms simts un pat piecdesmit gadiem. Ir notikusi tās inflācija. Pieejamība ir veicinājusi sabiedrības izglītotību, bet jo vairāk cilvēkiem ir, piemēram, bakalaura grāds, jo mazvērtīgāks tas ir konkurences cīņā. Lai audzētu konkurētspēju, nu jau vajag vismaz maģistra grādu, vēlams izcilā augstskolā iegūtu. IZM jārīkojas, lai Latvijā iegūta augstākā izglītība nepiedzīvo hiperinflāciju.
