Armands Puče: Galvā paturēšanas vingrinājumi – kā koalīcijas slēptā prioritāte
0
Premjerei viss esot galvā, tāpēc viņa tā īsti nevar paskaidrot, no kurienes birokrātijas apkarotājiem uzpeldējis kaut kāds procents, kas jāmazina. Tāpat kā viņai nav skaidrs – kas mums ar degvielas rezervēm. Cik to mums īsti ir?
Galvā ir, bet ārā nenāk. Ja galvā nevar visu paturēt, vajadzētu pierakstīt. Ja nemaldos – birojā viņai palīgu un padomnieku vairāk nekā viens. Vēl jau partijā strādā ļaudis atbilstoši partiju finansēšanas likuma dāsnajām iespējām. Mūsdienās arī telefonos var saglabāt dažādus faktus vai statistiku, ko izmantot – ja kāds prasa. Turklāt uz intervijām premjere un viņai līdzīgie no ministrijām mēdz iet tikai tad, kad viņas sakarnieki ir dabūjuši no producentiem un žurnālistiem sarunas pieturas punktus. Un, ja vēl tad nesanāk…
Nav jau tā, ka Latvijā viss ir slikti. Ļoti daudzas lietas mums ir vairāk nekā izcilas un priekšzīmīgas, tikai par šo skaļi nerunā. Jo padarīts vai izdarīts darbs nemēdz izmantot skandas. Ko nevar teikt par tiem, kas pinas kā vistas pa pakulām. Tie pārkliedz pusi pasaules.
Neesat redzējuši, kā vistas pinas? Tāds tuvāks piemērs šai alegorijai viņdien tika atrādīts Rīgas pilī, kur
prezidents savā darba kārtībā bija ielicis jautājumu par demogrāfiju. Trīs mēnešus pēc tam, kad ir sācies jaunais budžeta gads, ekselences un klātesošie noskaidroja – lai šogad sasniegtu demogrāfijas izvirzītos mērķus, vajag divas reizes vairāk naudas nekā iedalīts ekseļos.
Kā tas varēja gadīties, ka, stādot budžetu, šo neņēma vēra? Acīmredzot, tādas lietas notiek, ja premjere visu grib paturēt galvā. Un, ir pilnīgi skaidrs, ka galvā paturēšanas vingrinājumus izmanto arī Finanšu ministrijā. Tātad, mēs jau runājam par diagnozi.
Kurā brīdī no galvas kaut kas izlec – tas ir pieklājīgs jautājums. Piemēram, desmit gadus pēc tam, kad “Rail Baltic” projektā, lepnā “Jaunās vienotības” politiķu virsuzraudzībā, lietas ir sakārtotas līdz pālim Daugavā un nenotikušām cilpām lidostas rajonā, premjere Siliņa paziņo, ka vajadzētu uztaisīt dienesta pārbaudi. Jūtat – galva kaut ko ir paturējusi, bet – kaut ko arī atdod. Ja Evika mazliet sakoncentrētos mēs noteikti dažās stundās tiktu arī līdz vainīgo un atbildīgo vārdiem, kas dienestu pārbaudēs jau sen kā ir noskaidroti.
Varbūt galva mazliet šajā sakarā iebremzē, jo tad premjerei būtu jānosauc virkne savu partijas biedru, pašai nonākot šīs tortes spicē kā ķirsītim? Tas, ka galvas problēma ir visaptveroša, parādījās arī tās pašas sapulces nākamajā jautājumā, jo –
līdz gada beigām vajagot pārtraukt ekonomiskos sakarus ar Krieviju. Tā kā kopš kara aktīvās fāzes sākuma ir pagājuši četri gadi, jāvaicā – kāpēc tas jau nav izdarīts? Izskrēja no galvas? Tad jau var tomēr secināt, ka premjerei nevajag visu paturēt galvā, jo šī maniere ik pa laikam uzrāda kļūdu nr.404…
Kad Siliņa atskaitījās par nacionālā attīstības plāna izpildi, viņa galvā bija paturējusi to, ka plāns ir izpildīts par 51%. Ja šo skaitli ņem atsevišķi, tas patiešām ievelk. Cita lieta, ja galvā un prātā būtu ienācis, ka no plāna paredzētājiem septiņiem gadiem, pirmie pieci jau ir nospēlēti. Tātad – attīstības plānā atlikušos 49 procentus iedzīs divos palikušajos gados? Tas tik būs žurku skrējiens! Bet, citiem jau nav labāk. Tieslietu ministrijā bija paturējuši galvā, ka par pagājušo gadu vajag izmaksāt prēmijas. Bet, no galvas bija izskrējis, ka tās pienākas par darbu, kas pārpildīts ar uzviju. Kad par to atcerējās, bija nosvinēts jau ķīniešu jaunais gaids. Tagad dienas kārtībā ir jautājumi par tiesnešu izdienas pensijām un par jaunajiem tiesu procesu grafikiem, ko laikam taču vajadzēja izskatīt pirms tika izmaksātas prēmijas. Pareizi?
Galvā turēšana pielipusi arī citiem. Latvijas Universitātes vadība, piemēram, pagājušā gada aprīlī rektoram maksāja 15 tūkstošus par darbu mēnesī. Kad tā paša gada decembrī viņi pārskatīja skolas budžetu, pirmais, kas iešāvās galvā – rektora un viņa tuvāko algas. Tā rektors tika pie 21 staba mēnesī… Viņš jau pats neko – to visu padome! Pašam rektoram galvā bija augstskolu reitingi, bet ne jau reitingi nosaka universitātes vadītāja atalgojumu. To nosaka padome, kam tas ir galvās. Vai tajās galvās ir iekšā arī mērenība vai mēra sajūta? Skaidrs, ka nav.
Cits gadījums. Nacionālā teātra direktoram galvā ir Jaunās zāles vajadzība, bet galva nav paturējusi prātā, ka tam vajag naudu. Tāpēc viņš iet uz Kultūras ministriju un prasa – kad? Viņam atbild, ka tagad ministrijas ierēdņu galvās nav vietas tādiem papildus tēriņiem – tagad esot prātā tikai Venēcijas bienāle un krievi. Kad teātra direktors uzstāj, ka viņš no trīs tēva dēliem ir pēdējais, kam nav iedoti miljoni kaut kādai būvniecībai ar skatuvi, ministrija no galvas izrauj konkrētu datumu. 2036. gada 9. oktobris. Tad būšot Jaunās zāles atklāšanas vai nodošanas svētki. Kas līdz tam? Velns, vilks vai Ašeradens viņu zina – visu jau galvās nevar paturēt.
Arī Latvijas civilās aizsardzības plāni uz vietām līdz galvām netiek. Tikai tā var izskaidrot, kāpēc mēs konsultējam ukraiņus civilās aizsardzības jautājumos, pašiem paliekot ar civilo kārtību lepnā mulsumā. Galvā gan ir palicis, ka savējos nelaimē nepamet, tāpēc Sarmītes puika un lakatiņu Lolita brauc uz Kijevu un konsultē.
Par Latvijas budžeta naudu. Pieņemot, ka premjerei šis tomēr ir galvā, bet ārā vēl nenāk, cerēsim, ka kādu dienu starp viņas ausīm tiks aktualizēts arī Latvijas civilās aizsardzības koncepts. Lai gan dienesta izmeklēšanu par valsts līdzekļu izsaimniekošanu var mierīgi uzsākt jau tagad, jo agrāk vai vēlāk tas galvā būs. Ar Rail Balltic taču tā gadījās…
Starp citu, vai zinājāt, ka mums ir viena deputāte, kas sodīta par to, ka viņa nemāk latviešu valodu? Valsts valodas centrs varētu sarīkot viņai eksāmenu un pēc nesekmības izmest no
deputātiem, taču politiķiem galvā ir kaut kas cits. Jo nevar jau zināt, vai nezinītes vietā nenāks kas sliktāks. Tā nu mēs mēģinām ar savām galvām sadzīvot. Redzēsiet, pienāks diena, kad budžetā būs katastrofa, ka vajadzēs lāpāmās adatas un baltos diegus, un opozīcija kliegs, ka tā turpmāk nevar… Bet premjers (-e) mierīgi atbildēs: “Tas viss ir tikai jūsu galvās.”
