Armands Puče: Starp ANO tribīni un “Mar-aLago” – Latvijas ārpolitika staigā treniņbiksēs
0
Latvijas pārstāvju svarīgumu pie starptautiskajiem galdiem var mierīgi salīdzināt ar mūsu amatpersonu stāstiem, cik nozīmīgi viņiem atrasties blakus mūsu sportistiem – viņu rotaļās par kaut kādu statistiku. Pat vairāk – viņi saka, ka arī sportistiem tas palīdzot, tādējādi attaisnodami nodokļu maksātāju naudas bezrūpīgo trallināšanu. Viņi par mums ņirgājas.
It kā jau būtu ko darīt pašu zemē, bet nē – obligāti jābāžas ar saviem darba komandējumiem pa vidu. Darbs? Ko tad Edgars Stadions, Evika Slidiņa un Dace Melnāripa ko tādu paveica savos Milānas olimpiskajos kostīmos? Kāda izskatās šī komandējuma atskaite? Staigāja uz maiņām pa olimpisko ciematu, gāja ēst uz sportistu ēdnīcu un fotogrāfējās pie pieciem apļiem? Ja jau tas bija darbs ar aurām, kur tad tās pazuda, kad Latvijas hokeja izlase paspēlēja dāņu puikām? Kaut viens no politiskajiem švītiem savu olimpisko klātbūtni būtu apmaksājis pats, vai vismaz mēģinājis to darīt, bet – viņi taču pieprasa pat individuālos treniņtērpus, kas domāti sportistiem. Kādā sakarā? Ar ko šī pārspīlētā zīmēšanās atšķiras, piemēram, no Putina vai Lukašenko, vai jebkuras Āfrikas cilts karaļa ākstībām pie starptautiskā sporta sāniem – kas it kā esot raksturīga tikai totalitāriem režīmiem?
Kamēr mūsējie tēlo, ka viņi ir lāpneši, tikmēr krievi kukuļo starptautiskās sporta un citas organizācijas, un mierīgi atgriežas publiskajā izklaidē. Ārlietu ministre ir kategoriska, kad viņai vaicā par šādu realitāti – sak, nekāda tolerance, nekādi sarkanie paklāji Krievijai! Patiešām?
Ko tad zemessardze Baibiņa klusē, kad cita zemessardze Dana pie šaha galda demonstratīvi aptekalē un čubina krieveļus? Kurš viņvasar ielaida Latvijā starptautiskās šaha federācijas prezidentu – zvērinātu putinistu no pirkstu galiem līdz matu ilgviļņiem? Starp citu, Dana joprojām saņem algu tajā krievu izrīkotajā sabiedriskajā organizācijā. Kaut kā te nelīmējas kopā cīņa pret agresoriem un slepkavām.
Tajā pašā laikā baibiņveidīgās čakles pagājušajā nedēļā no Latvijas padzina vienu krievu zinātnieku – Austrālijas pilsoni – kas dienu vēlāk mierīgi nolasīja savu zinātnisko lekciju Igaunijā. Ko igauņi par šo vīru zina tādu, ko nezina mūsu ārlietu resors un drošības dienests? Un, te nebūs gadījums, ka mēs šajā reizē esam kaimiņiem priekšā ar izsargāšanos no krievu pasaules. Atgādināšu, ka igauņiem mūsu Rosļikovs bija drauds viņu drošībai, kamēr mēs uz vietām šo mentu arodbiedrības apsēklotāju iznēsājām kā atbildīga grūtniece.
Dienā, kad Ārlietu ministrijas mājas lapā ir virsraksts, ka ar ASV mums veidojas “spēcīga abpusēja interese padziļināt sadarbību drošībā un ekonomikā”, tajā pašā vakarā Rīgā ministre Braže pirmajā rindā baudīja starptautisku spēli basketbolā. Tā notika arēnā, kam piešķirts kādas Ķīnas telekomunikāciju firmas nosaukums.
Šķiet, Bražei tā kā nevajadzētu nezināt, ka mūsu stratēģiskais partneris ASV ir aizliedzis savā tirgū pārdot tieši šos konkrētos ķīniešu izstrādājumus. Starp citu, arī Somijā trīs lielākie mobilo sakaru operatori nolēma pārtraukt šīs Ķīnas kompānijas viedtālruņu tirdzniecību, norādot, ka tieši šie Ķīnas rūpnieki ir lieli Krievijas ekonomikas donori. Ko mēs Rīgā? Mēs ne tikai kara laikā ļaujam afišēt agresora sponsorus, mēs tīri labi sadzīvojam ar čekistiem un Putina emisāriem, kas šeit jūtas kā Braže un Rinkēvičs – proti, kā savās mājās. Par Rīgas arēnas īpašuma tiesībām vispār būtu kolektīvi jānokaunas… Tā laikam izskatās tas “maksimālais starptautiskais spiediens uz Krieviju”, ko no ANO tribīnes aicina pārējai pasaulei izdarīt Latvijas ministre.
Acīmredzot, sēžot ANO drošības padomē vai Rīgas arēnā, nav liela starpība – ko par tevi domā. Kad Braže no tribīnes Ņujorkā saka, ka “pieprasām turpināt diplomātisko un politisko Krievijas un Baltkrievijas izolāciju starptautiskajās organizācijās”, viņa laikam nedzird, ka Krievija ar ASV jau aiz muguras vienojas par citiem starptautiskās spēles noteikumiem. To, ka ANO dalībvalstis nenobalsoja par amerikāņu/krievu ēdienkarti, tas vēl nenozīmē, ka latviešiem tagad būs cits diplomātiskais pavārs. ANO Drošības padome ir tas pats, ja prasītu čekistam Savickim, lai viņš nēsātu pie žaketes Ukrainas karogu. Ko gribēs krievi – tā būs. Abos minētajos gadījumos.
Un kopš Trampa otreizējās atnākšanas ASV nav slēpuši, ka starp diviem – Krieviju vai Ķīnu – viņiem krievi ir tuvāki. Tad, kurai pasaules kārtībai savas runas saka Baiba Braže? Kāpēc šīs runas nesaskan ar darbiem un realitāti? Kaut vai tie paši atbrīvotie Baltkrievijā, kas bija darījums starp Lukašenko un Vitkofiem vai viņiem līdzīgiem. Mūsu ministrei labpatīk stāstīt, ka tie esot bijuši politieslodzītie, vienīgi, kurš no laimīgajiem Latvijas pilsoņiem tāds bija? Atbilde – neviens. Tad, ko īsti it kā mums par labu toreiz Minskā amerikāņi/baltkrievi atbrīvoja?
Kamēr mūsu ārlietu resors imitē savu nozīmi un svarīgumu, jo piešķirtie ordeņi un lentas par kaut kādiem nopelniem ir jāatstrādā tieši ar muti, tikmēr Ekonomikas ministrs Viktors Valainis, kā no zila gaisa iekrīt Trampa slavenajā rezidencē “Mar-a-Lago”. Tas bija pasākums, kurā nevar pieklauvēt un tevi ielaidīs. Varbūt kā savdabīga pastniece te nostrādāja parlamenta spīkere Mieriņa – atcerieties to mulso gadījumu ar Nobela miera prēmiju, ko viņa kā recepšu zāles izrakstīja Trampam? Viktors un Daiga sēž vienos politiskajos ratos – visādi gadās… Tomēr nevar noliegt, ka šobrīd “Mar-a-Lago” ir daudz nozīmīgāka par ANO – tieši pasaules mēroga shēmotājiem. Valainis neslēpa, ka tā nav oficiāla valsts vizīte, viņš nopublicēja kopbildi ar Trampa dēliem un Vitkofiem, pie viena izstāstot, ka stiprinājis ekonomiskās saites. Latvijas vai savējās? Neoficiālā kārtā… Kas te notiek?
Versijas? Politika ir veikals.
Piemēram, Bražes uzpleči viņai iedala treknu kroņa iztikšanu un simbolisku rēgošanos ANO koridoros. Tāpat kā olimpietim Rinkēvičam. Tie ir tā sauktie diplomāti un viņiem viss dzīvē notiek – uz nodokļu maksātāju rēķina.
Savukārt Valaiņa gadījums nav tik dekoratīvs un deklaratīvs, jo “Mar-a-Lago” pieejas caurlaides parasti meklē tie, kam vajag kaut ko ļoti konkrētu un praktisku. Piemēram, vajag naudu, lai apmaksātu kādu lielu pirkumu. Vai – iemainīt kaut ko pret cilvēkiem, kas atrodas ASV pakļautajos sankciju sarakstos. Kā maina pastmarkas.
Iespējams, ka klātesošo vēriens un iespējas tā apreibināja Valaini, ka viņš, atgriežoties no Floridas, sāka kaut ko murgot par Pasaules futbola čempionāta rīkošanu Latvijā… Šos drudža simptomus labi apraksta teiciens, ka nevajag dzīvē samierināties ar mazumiņu – jāņem ir gan miljons, gan karaliene. Tomēr, atgriezīsimies pie Latvijas ārpolitikas, kas nav nedz āra, nedz politika. Tāda politika, kas staigā treniņbiksēs.
Varbūt mūsu cilvēki ar taksometriem nebraukā pēc rīta kafijas, taču viņi pilnīgi noteikti atrodas Trampa rezidencē tāpēc, ka viņus tur kāds ielaida. Līdzībās runājot: ANO Drošības padome ir kā māla cūciņa, kurai nav nevienas šķirbiņas, lai no tās kaut ko izkratītu, kamēr “Mar-a-Lago” ir dzīvoklis, kurā glabājas zelta stieņi. Valainim neviens nedeva dzīvokļa atslēgas, taču viņš tagad pazīst cilvēkus, kam dzīvoklis pieder… Šie cilvēki olimpiskajos tērpos nestaigā, jo viņiem pieder olimpiskās spēles. Kas piederēs mums? Olimpiskais treniņtērps, ko saņēma tikai daži, Bražes diplomātiskie uzpūteņi vai Valaiņa atmiņas par Palmbīču?
Bet kontinentā runā, ka esam eiropieši.
P.S. Premjere un ārlietu ministre nedēļas nogalē mūs visus painformēja, ka Latvija rūpīgi seko līdzi notikumiem Tuvajos Austrumos. Bija citi varianti? Latvijas vārdā ministre aicināja visas iesaistītās puses ievērot savaldību… Te varēja paklusēt. Zīmīgi, ka prezidents par šo vispār neizteicās, jo laikam nebija vēl paspējis atgūties no dalības pulkveža Kalpaka labdarības ballē. Tāda mums tā politika uz āru.
