Armands Puče par pensijām: Cilvēki grib vienkārši dzīvot, nevis piedalīties politiķu un komercbanku ekseļu tabulu fiskālajās shēmās
0
Grābstīšanās ap pensiju 2. līmeni publiski tika pasniegta kā kapu zvani visai pensiju sistēmai, lai gan patiesībā nekā tāda jau nav. Tāpat kā nav neviena argumenta, kāpēc tas varētu būt kaitīgi kopumā – ja šo aktivitāti attiecina uz tautsaimniecības kontekstu. Kas ir saprotams un redzams – tā ir komercbanku slēptā histērija, jo viņiem grib atņemt garantētu apgrozījumu, ko viņi ar likumā iestrādātām normām, regulāri paņem no Latvijas iedzīvotājiem.
Uzreiz noliksim malā jautājumu – vai mūsu pensiju sistēma ir laba vai slikta. Pirmkārt, tāpēc, ka nav vēl līdz pensijai tikusi paaudze, kas piedzima, izauga un sāka strādāt atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā, otrkārt, pašreizējais vecumdienu stāsts kopumā ir stāsts par ārprātīgo nevienlīdzību, ko ģenerēja pārēja no laiskā sociālisma uz mežonīgo kapitālismu.
Godīgumu vai taisnīgumu te meklēt velti, jo bija tādi laiki, ka neko nevarēja saprast. Bet tie kas saprata, tie arī pie okupantiem dzīvoja tīri labi. Tāpēc ir tā, ka šobrīd viens mēģina vilkt no pensijas līdz pensijai, bet otrs savu pensiju izvieto vērtspapīros – tik daudz tās paliek pāri no kopējā apjoma, kad ir apmierinātas pilnīgi visas kvalitatīvās dzīves vajadzības.
Komunistu nomenklatūra, kas gluži loģiski bija priekšā jebkuram sabiedrības pārstāvim gan pēc rocības, gan informētības, tika izmantota arī atjaunotās valsts pārvaldē, tādējādi ar garantiju nonākot pie sociālajiem spilveniem, ko paši arī sev zem dibeniem palika.
Normāli būtu, ja mēs ieviestu pensiju griestus šiem divu iekārtu lieciniekiem, kur treknie solidāri dalītos ar liesajiem. Jo piekritīsiet – ar diviem vai trīs tūkstošiem mēnesī ir vairāk nekā gana, lai darbinātu dzīves nogali.
Taču tā nenotiek, kas tikai parāda, ka tā ir nevis kādas sistēmas nepilnība, bet gan parasta shēma, kas apkalpo tos, kas vienmēr bijuši krējumā. Ja kāds ir aizmirsis, tad teju visus deviņdesmitos lielākā daļa no Latvijas iedzīvotājiem nevis būvēja valsti, bet pielāgojās apstākļiem – kādas tur vēl darba grāmatiņas ar nepārtrauktajiem darba stāžiem vai sociālās garantijas! Labi, ka dzīvs paliki…
Liekam šo sentimentu malā. Atgriežamies pie mūsdienām. Tas, ka Igaunijā un Lietuvā politiķi nonāca pie apziņas, ka 2. pensiju līmenis pienākas nevis bankām, bet cilvēkiem, kam tā nauda pieder – parāda, ka sociālā taisnīguma atjaunošana nav mirusi. Mums stāsta, ka igauņi to tagad nožēlojot, un – arī leiši jau pavēruši mutes, lai kostu pirkstos. Taču tā nav taisnība.
Šo retoriku mūsu ausīm piedāvā baņķieri, kas atsaucas uz tādiem pašiem baņķieriem Igaunijā un Lietuvā. Loģiski, ka šis sektors ārdās, jo palika bez kruīza kontroles – proti, bez naudas ar ko var spēlēties, ne nieka uztraucoties par atbildību un sekām. Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, pie mums iemaksas 2. pensiju līmenī ir obligātas. Tātad, pat biznesa plānos mūsu baņķieri sēž kā putnu vērotāji, jo nauda birst viņu kontos ļoti nekritiski. Te jums arī atbilde, kuri tad visvairāk samīzušies par pelēko zonu ekonomikā. Jo, iznākot no šīs zonas, jūs automātiski piekrītat bankām, kas to vien tik gaida kā iegūt jūsu 2. pensiju līmeni. Jums nav izvēles to nemaksāt, jo to paņem.
Igaunijā pie 2. pensiju līmeņa brīvlaišanas šo iespēju izmantoja apmēram 150 000 dalībnieku, kas ir 20 procenti no kopējā. Kopsummā tika izņemti 1,3 miljardi eiro. Daļa apmaksāja uzreiz savus patēriņa kredītus, ko diez vai mēs varam saukt par noziegumu, daļa izņemto naudu iztērēja patēriņa vajadzībām – piemēram, ceļojumi, automašīnas, remonti, televizori, nekustamais īpašums. Tomēr puse no visiem pārlika naudu bankas depozītos, tādejādi nodemonstrējot, ka viņi labāk savu pensiju krāj kontā, nevis mistiskajos ienesīguma fondos, kas neko neienes vai ienes ļoti simboliski.
Te jums arī lielā atbilde, vai igauņi ar šo ir palielinājuši savu nabadzības risku pensionēšanās vecumā? Nē, nekas tamlīdzīgs, jo lielākā daļa ar šo izņemto naudu rīkojās atbildīgi un – lai arī bankām un ekonomikas ekspertiem tas nepatīk – tieši tāpat būtu attiekušies pret šo iespēju arī latvieši.
Ja vien politiķi par šo lemtu atbalstoši. Tas, ka šis viss tiek pagrūst zem politiskā populisma, nenoņem no dienas kārtības skaidro un skaudro vēstījumu – puse no sabiedrības neuzticas tieši pensiju sistēmas kroplīgajai daļai. Banku pārvaldījumiem.
Tie, kas saka, ka ilgtermiņā tas radīs lielas problēmas, apzināti maldina, jo – 2. pensiju līmenis ir tikai 5% no visa apjoma, kas cilvēku sagaidīs viņam pensionējoties. Kas interesanti – praktiski visi eksperti, kas par šo izsakās skaļi, ir saistīti vai nu ar finanšu sistēmu vai ar valsts pārvaldi, vai publisko sektoru, mēnesī pelnot vidēji ap 6 līdz 8 tūkstošiem eiro. Bet liekākie – ap 10 līdz 15 stabiem. Viņu vēderi ir pilni, ieskaitot garantētās vecumdienas.
Kad politiķi saka, ka komplektā ar demogrāfijas lejupuslīdi nav vispār skaidrs, kas nākamajām paaudzēm nodrošinās pensijas – jo ar šo ir apdraudēts arī 1. līmeņa lielais katls – viņi atkal iet vieglāko ceļu. Kāpēc viņi vaid? Tad plānojiet savas darbības un valsts attīstību tā, lai pensijas neciestu! Tagad sanāk tā: ja 2. pensiju līmeni vispār neaiztiek, tad ar demogrāfiju viss ir kārtībā, ko? Tostarp atgādināšu, ka pērn no 2. līmeņa vienu procenta punktu valsts pievāca savām sociālajām vajadzībām – jo budžetā trūka nauda. Tas nozīmē, ka valsts jeb politiskā elite savam politiskajam veikalam no 2. pensiju līmeņa mierīgi pasmēlās. Nerīkojot plašas diskusijas. Kāpēc šo neviens nesauca par izpļekarēšanu vai bezatbildību? Tāpēc, ka 2. līmenis nebalsta pensiju sistēmu. Tā ir tikai neliela piedeva.
Kāpēc netiek ņemts vērā tas, ka šī brīža aktuālie vai svaigie pensionāri vai tuvu tam esošie, pēdējos trīsdesmit gados praktiski ne tikai vilka tautsaimniecību, bet vilka arī savus priekšgājējus – vecākus, kas savus labākos gadus un mūžu atstāja padomijā? Tas nebija iekļauts nekādos pensiju plānos – tas bija vienkārši atbildīgi un solidāri. Palīdzēt mātei un tēvam, nesaucot to par attaisnojošajiem izdevumiem vai par neapliekamo minimimu.
Un tagad viņiem kāds no Saeimas tribīnes stāsta, ka 2. pensiju līmeņa atbrīvošana jebkādā formā radīs riskus? Tā tiek runāts par cilvēkiem, kas Latvijā 2. pensiju līmenī kopumā ir uzkrājuši/iemaksājuši astoņus miljardus, kas pēc sistēmas priekšrakstiem ir nodoti banku rīcībā un veido būtisku daļu no banku sistēmiskās peļņas.
Lietuvā ar 2. pensiju līmeni nespēlējās tik liberāli kā Igaunijā, tur bija daži ierobežojumi un izņēmumi, kas it kā laboja igauņu pieļautās kļūdas. Brīvi ar šo uzkrājumu varēja rīkoties tikai tie, kam bija smaga invaliditāte, kāda smaga slimība vai jau sasniegtais pensijas vecums. Tādejādi tika nodemonstrēts, ka valsts kopumā izprot sociālo vajadzību, ja tas pasliktina dzīves kvalitāti. Ko leiši dabūja pretī un, ko par šo jums nestāstīs Vecrīgas kafejnīcās? Noticiet: vairāk cilvēku iesaistījās brīvprātīgajās pensiju programmās, fondiem pieauga apgrozījums un praktiski vairs nenotiek politiķu orālās caurejas šī temata sakarā. Jo šīs izmaiņas kalpoja nevis fondiem, bet cilvēkiem.
Deviņdesmitajos Latvijas pensiju sistēmas reforma tika uzskatīta par vienu no modernākajām pensiju reformām pasaulē. Uz papīra patiešām tas bija izcili! Taču dabā bija daudz tādu lietu, kas šo ekselenci ignorēja.
Sākot jau ar minētajām okupācijas sekām, turpinot ar finanšu krīzēm, banku virskundzību un publiskā sektora neadekvāto proporciju pret tiem, kas valstī veido īstās budžeta iemaksas. Tā toreiz bija eksperimentāla laboratorija.
Ja šis eksperiments pēc n-tajiem gadiem tomēr neļauj cilvēkiem uzticēties tieši pensiju 2. līmeņa apsaimiekotājiem, izdariet secinājumus – kāpēc tas radies? Varbūt tāpēc, ka dažos segmentos šī kārtība tomēr balsta nevis cilvēka dzīves kvalitāti, bet marginālas fiskālās rotaļas. Tad kāpēc šo nemainīt, neuzlabot?
Intereses dzīts apskatījos savus sociālos uzkrājumus, kas man pēc septiņiem gadiem sola teorētiski divas reizes lielāku pensiju, nekā tas būs vidēji oficiālajā Latvijā. Un, ko es vēl redzu! Mans 2. pensiju līmeņa apjoms šajā sistēmā ir tieši tik būtisks, kas atbilst trīs zobu implantu izmaksām. Ja man ļautu tagad izņemt šo apjomu, protams, ka es dotos pie zobārsta – nosacīti, protams. Turklāt, pašas pensijas kopējo apjomu tas ietekmētu par viena vidēja līmeņa restorāna apmeklējumu mēnesī. Jo visu pensijas lielo pamatu veido cits līmenis – pirmais. Kad mums stāsta, ka 2. līmenis ir kaut kas svēts un neaizskarams, tad atcerieties, ka to stāsta tie, kas sen jau kā savus zobus ir pārskaitījuši kā krelles, bet restorānu apmeklējumi viņiem ir ikdiena, nevis svētki. Un vēl viņiem šajā reizē apbrīnojamā kārtā izdevās pasniegt vai iesaiņot melus, ko par katru cenu vajadzēja komercbankām – nekrietnā veidā atsaucoties uz kaimiņu pieredzēto, apzināti maldinot vai nepasakot…
Un varneši nezin kāpēc vēl brīnās par ekonomikas pelēkajām zonām, par to, ka cilvēki grib dzīvot, nevis piedalīties politiķu un banku shēmās – kur vārdam ienesīgums ir tikai fonētisks, nevis materiāls segums. Tā brīnoties var nogulēt brīdi, kad jums vairs nebūs iespējams nodarboties ar valsti, kuras pamatu veido dzīvi cilvēki, nevis sociālo iemaksu augļotāju ekseļu tabulas.
