Armands Puče: Ja gribi kustēties olimpiskā ritmā – lien uz vēdera
0
Kad par LOK prezidentu ievēlēja Raimondu Lazdiņu, Latvijas Ministru kabineta vadītāja Evika Siliņa neslēpa savu riebumu pret šo nozares izvēli… Varēja būt kāds jaunāks – viņa daudznozīmīgi teica. Pagāja daži gadi un Siliņa ne tikai ir pieņēmusi Lazdiņu – viņa apkalpo šo kungu. Un LOK prezidents apkalpo varu. To sauc par olimpisko kustību.
Tas, ka Latvijas sporta sistēmas galvenie personāži ir parasti boļševiki – tas ir acīmredzams. Ideja, ka visvieglāk ir pārdalīt, nav radusies vakar. Vēl vieglāk ir pārdalīt to, kas nav pelnīts pašu rokām. Lazdiņš šajā ziņā ir viens no apķērīgākajiem darboņiem, lai gan tas ir viņš, kas kaut kādu mēness fāžu ietekmē reiz teica, ka valsts pret sportu izturas vardarbīgi. To viņš runāja, kad mēģināja izsist kāpostu no koalīcijas. Sišana beidzās ar to, ka no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem premjere iedeva LOKam naudu, lai apmaksātu olimpiskos rēķinus un citas asakas un kaulus.
Kas ar Siliņu notika? Nekas. Parasta uzpirkšana. LOK pačukstēja, ka pret naudu var saņemt olimpisko tūristu vīzu un, raug – olimpiādes laikā mūsu amatpersonas kā labi barotas zosis rindā vien uz Milānu…
LOK publiski stāsta, ka tā esot tāda prakse, tradīcija, ka valsts amatpersonas brauc just līdzi savas valsts sportistiem. Premjere tā aizrāvās ar šo domu, ka pielika tam vēl klāt no sevis – tas būšot darbs… Vēl Lazdiņš par iedoto nodokļu maksātāju naudu politiķiem iedeva olimpisko štāti jeb kostīmus. Gan izejamos, gan sporta. Tas laikam ir tā sauktais identitātes jautājums – lai visi izskatās vienādi.
Varēja nedot, ietaupīt, bet – nav jau Lazdiņa nauda, ka jātaupa. Gaidīt, ka paši politiķi ir tik viedi, ka atteiksies no šī ceļojuma ar koruptīvajām pazīmēm, vai vismaz nenoformēs to kā komandējumu – arī bija naivi. Jo uz citu rēķina etiķis vienmēr ir salds… Bet tiem, kas saka, ka visi tā dara, precizēšu – nedara gan. Piemēram, Milānas olimpisko spēļu atklāšanu klatienē noskatījās netipiski mazs tā saukto prominenču un ekselenču skaits, starp kuriem Latvija, protams, izcēlās.
Latviešiem ir tāds teiciens par pakaļā līšanu, kas apzīmē pielaizīšanos, liekuļošanu un klanīšanos. Ja nav īsti skaidrs kā tas izskatās dabā, atgādināšu premjeres Siliņas slidošanas treniņus olimpiskajā hokeja arēnā.
Ja jums šķiet, ka latviešu politiķei bija rezervēts laiks masu slidotavā – tā nebija. Šo biklo mēģinājumu uz slidām viņai sarūpēja Lazdiņa bijušais priekšnieks pa gāzes līniju – Kalvītis, kas vada hokeja federāciju. Hokejistiem bija treniņš un kādam ienāca prātā šī klaunāde. Viens, ka tu kaut ko gribi un vari atteikties, cits – ka tev to piedāvā, pie viena sameklējot arī slidu pāri.
Siliņa izmantoja Latvijas hokeja izlases treniņiem atvēlēto laiku. Skumji, ka tajā visā vēl bija jānoskatās un jāpiedalās izlases galvenajam trenerim, lai gan Vītoliņš ar krieviem droši vien ne tādas vien izrādes savulaik ir skatījies. Protams, Krievija nav Latvija, bet kā redzējām – treneris ar palīgiem neprotestēja, tātad, pieņēma šo muļķošanos, pats izskatoties pēc tāda paša muļķa.
Starp citu, svētīgai atkāpei un pārdomām – kad viņruden Latvijā futbolu bija atbraukusi uzspēlēt Anglijas izlase, cīnoties par kaut kādām kvalifikācijām, pie Rīgas lidostas šo komandu gaidīja arī Anglijas vēstniece Latvijā. Viņai, tāpat kā Siliņai Milānā, bija doma dabūt kādu selfiju, paspiest kādam futbolistam roku, pieskarties kāda cita kājai vai plecam, novēlēt dižo veiksmi un tādā garā… Varat vienu reizi minēt, kas notika tajā pēcpusdienā ar angļu vēstnieci un viņas sportiskajām iegribām? Nekas. Anglijas izlases treneris pateica, ka nekādas svešās, nepiederošās personas viņš pie komandas tuvumā nelaidīs – ne autobusā, ne treniņā, ne viesnīcā, ne zem galda… Un vēstniece nav izņēmums. Jautājums izsmelts.
Ar to gribēju pateikt, ka tā politiķu spoguļošanās ap kaut kādiem pasākumiem vai vidēm, ir nevis stāsts par līdzi jušanu vai atbalstīšanu, bet gan par viņu totālo aprobežotību, nejūtot drēbi – nesaprotot un neizprotot kontekstu.
Tas, ka Kalvītis vai Lazdiņš tā saprot nodokļu maksātāju naudas izlietošanu, vēl nenozīmē, ka politiskajai elitei zem tā visa ir jāparakstās. No tiem diviem minētajiem jau nav ko daudz vairāk prasīt, jo viņi tikai izmanto apstākļus un instrumentus, kas doti. Skumji, ka latviešu politiķi kā tādi bērndārznieki konfekšu fabrikā – gatavi sastūķēt pilnu muti, ja ir brīv’ ņemt… Gan jau par šo slidu ievalkāšanas iespēju Siliņa hokeja puikiem atdarīs ar valsts izsniegtajām garantijām, kad kāds no kalvīšiem stāstīs, ka valsts var kaut ko nopļaut, ja vien – pati par to samaksā.
Izcīnītās medaļas Milānā gan neatbild uz galveno jautājumu – kad beidzot sakārtos Latvijas sporta sistēmu jeb organizēto prioritāšu haosu? Tas, ka LOK prezidentam esošais kolhozs tīri labi patīk – to redzējām. Esošā koalīcija arī neko – ja iedod jaunas drēbes un ļauj pastaigāt pa olimpisko ciematu, nodokļu nauda dalās diezgan viegli.
Pamanīju, ka bēdīgi slavenie Murjāņi olimpisko spēļu laikā atdzīvojās, kā attaisnodami mākslīgo citronkoku, zem kura gadiem sēž un veģetē… Tas laikam tās medaļas sakarā, ko atveda kamaniņniece – viņu absolvente. Vienīgi, ja paskaita, cik mums tā medaļa maksāja – tad tā pilnīgi noteikti ir dārgākā olimpiskā medaļa pasaulē. Naudas izteiksmē. Mums taču patīk skaitīt, vai ne? Cik liela olimpiskā delegācija! Salīdzinot to ar citām… Rekords pārspēts! Tas viss labi. Prieks – kur tu rodies!
Olimpiskās spēles patiešām reibina, izklaidē, iedvesmo. Bet, olimpiskās spēles pie viena arī apmāna sabiedrību – jo ar medaļām tagad varēs piesegties, aizlāpīties, aizmirsties…
Īstos olimpiskos ideālus un vērtības pārbaudīja viens ukraiņu skeletonists. Starp citu, arī viņa likteni šo spēļu sakarā noteica tādi, kas ar lielāko prieku šņorētu saviem priekšniekiem slidzābakus… Un, starp citu, tur klāt pie šņorēšanas bija arī latvieši. Ja reiz tāda tā olimpiskā kustība, varbūt beidzot saprotam – kam par godu īsti to rīko, kas to visu apmaksā? Kurš gūst patieso labumu? Teorētiski viss ļembasts ap slaveno skeletonista ķiveri varēja notikt Siguldā – jo bija varianti, ka mēs būtu vieni no šo spēļu rīkotājiem renes sportos.
Kā mēs tad pieļautu, ka tik naturāli Starptautiskā olimpiskā kustība un attiecīgā sporta veida federācija iespļauj sejā elementārai cilvēcībai? Ietu ielās, nogultos trases vidū – kā protestējot? Vai tomēr – iemainītu šo realitāti pret pieciem apļiem, piecām ziemas riepām vai pieciem atklāšanas parādes kažokiem?
Lienot kāda priekšā uz vēdera.
