Armands Puče: Mūsu normālā valsts ir pelnījusi mazliet labāku pārvaldi
0
Lai gan kopumā dzīve Latvijā ir forša, atsevišķos gadījumos nākas vien pabrīnīties, cik nesavākti, neorganizēti un bezsakarīgi ir mūsu varneši, tautas viesmīļi. Ja viņi būtu par naga melnuma tiesu apveltīti ar veselā saprāta paliekām – uh, kā mēs te vadītu laiku, prieku un labklājību! Bet – tā diemžēl nav.
Gadījums ar celtniekiem un karteli. Vai tad mums nav likumā ierakstīts, ka kādā kriminālprocesā savāktos pierādījumus nevar izmantot citā lietā? Ir. Bet Konkurences padome ņem un dzen cauri tiesām savu pārliecību, izliekoties, ka uz viņiem likums neattiecas. Ko šajos gadījumos dara juristi? Ko domāja tiesneši divās pirmajās instancēs? Kurš no visiem bija aizmirsies, ka kasācijas tiesneši gluži loģiski atsaucās uz likumu, kas nav ievērots. Un tad mums priekšplānā iznāk Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Judins – tāds kā apvainojies, aizvainots. Jo, raug, neesot ņemtas vērā sabiedrības intereses. Kopš kura laika likumus var aizstāt ar izplūdušām interesēm? Šis cilvēks parlamentā personificē juridisko kompetenci?
Tā sauktā karteļa gadījumā vēl jau bija stāsts par KNAB noliktavu, kur gulēja vienīgais pierādījums, kas Konkurences padomei viņu karagājienā pret celtniekiem vispār bija savākts. Vienīgais! Pierādījums uz plaukta atradās tāpēc, ka KNAB izmeklētāji šajās noklausītajās sarunās neatrada neko nelikumīgu, lai celtu vai būvētu kādu prasību. Tas ir nofiksēts!
Kurš tad no viņiem visiem ir lielākais auns, ja to neredzēja, nesaprata vai neizpīpēja? KNAB, Konkurences padome, Juridiskie departamenti. Bet varbūt KNAB arhīvs ir vienkārši šantāžai vajadzīgais uzkrājums?
Pirms tiesiskuma svītai tiek noformēta bezatbildība un izdienas pensija. Ja kādu vajag izčakarēt, tad paskatāmies, kas mums tur ķēķī uz pannas atdzisis? Vai atminat Latvijas bankas prezidenta gadījumu? Tur arī tika izmantota tieši tā pati shēma – būtu tikai cilvēks, pierādījumu atradīsim, piemeklēsim. Tā blakus KNAB noklausītajām sarunām, kas bija vāktas citā procesā un arī tika atzītas par nederīgu pierādījumu, kā uz Harija Potera mājienu uzradās pāris liecinieku, kas teicās – esot izspiesti… Ups! Gadījums! Un, kā jau klasikā – saprotot, ka viņi paši var tikt pakārti, kādā brīdī seko liecību atsaukšana. Bet to vienu mierīgi tiesā tālāk. Kā teiktu Judins – lai sabiedrība būtu interesanti…
Bēdīgi jocīgais administratora Bunkus slepkava arī jau ieslēdzis atpakaļgaitu, lai gan pie kvalitatīvas izmeklēšanas tam tā nevajadzētu notikt. Bet notiek! Un vēl viena tipiska parādība, kas raisa ironiskas pārdomas – mistiskie liecinieki vai viņu aizbildņi – pat zagļi un slepkavas! – n-tajās lietās uzrodas ar savām atklāsmēm, iesniegumiem vai atzīšanām parasti bez advokātiem. No tiem viņi lietas ieņemšanas jeb izstrādes stadijā parasti “paši atsakās”, jo sirdsapziņai bezmiegs… Pēc tam, protams, aizstāvji tiek izmantoti. Tātad – runas par mentu zaņķi tomēr nav bez pamata, jo ir vienas un tās pašas veikala pazīmes.
Runā, ka valsts pārvaldē viss ir kārtībā – ja ņem vērā kaut kādus fiskālos rādītājus, par kuriem priecājas Finanšu ministrija un birokrātu sākumskolas apkarotājs Kronbergs. Tikai jocīgi viņdien izklausījās Finanšu ministra Ašeradena teiktais. Viņš domā, ka valsts pārvaldei ir nepieciešama vienota personāla atalgojuma politika.
Izrādās, šiem tur ministrijās un departamentos katram sava karaļvalsts? To esot pamanījusi Valsts kontrole, kas secinājusi – valsts pārvaldes atlīdzības sistēmas reformā nav izdevies sasniegt paredzētos mērķus. Kukū! Kurš neizdarīja savu darbu – reformējot? Kam neizdevās panākt vienotu, caurskatāmu un konkurētspējīgu atalgojumu sistēmu? Tiem, kas par pērno gadu saņēma piemaksas un prēmijas? Ja neizdevās šāda reforma, tad gribētos mazākais ko dzirdēt – to reformātoru vārdus un uzvārdus, personas kodus. Pieņemu, ka šādi nespējnieki vairs nesaņem nereformēto atlīdzību. Prasīt, ka šim cilvēkam būtu jāatbild par nenotikušajām pārmaiņām – laikam esošajos apstākļos ir nepieklājīgi. Jo, ja nu mēs pazaudējam kādu konkurētspējīgu nespējnieku? Tad viņš vēl piesauks mobingu, vardarbību – Dailes teātrī par līdzīgu uzstājību prasītu vēl atvainoties.
Līdzīgs klusais ārprāts ir augstāko amatpersonu komunikācija. Pirms Saeimas priekšsēdētāja Mieriņa bija nolēmusi parakstīt kaut kādu vēstuli, kurā diedelē ASV lielajam prātvēderam Nobela prēmiju, premjere Siliņa sociālajos tīklos savā nodabā pievienojās tām valstīm, kas neatbalsta Trampa retoriku par Grenlandi. Vēlāk viņa stāstīs, ka tā bijusi pamatīga ņemšanās starp trīs Baltijas valstīm, taču – beigās viņai izdevies. Tā mūsu malacīte nonāca kompānijā, kam Tramps piedraudēja iedot pa muti un pacelt iesaistītajām valstīm tarifus. Divi dažādi gadījumi ar Latvijas augstākajām amatpersonām – bez jebkādas saskaņošanas, kopēja viedokļa, katra savā grāvī.
Prezidents Rinkēvičs par to pašu tikmēr Davosā… Jā, ko gan viņš tur darīja? Pilnīgi droši, ka pieskatīja savu kancelejas vadītāju, kas diemžēl nav vadāma – ja viņa nonāk pasākumos, kur ir vairāk nekā vienas valsts vadītājs.
Par to uzskatāmi stāsta viņas sociālo virinātavu konti, ko mūsdienās izmanto kā caurvējā. Tāpēc gaidīt, ka Latvijas prezidentam būtu viedoklis par valsts ārpolitiku, kas ir kaut kas vairāk par vārdiem – es respektēju – ir bērnišķīgi. Savukārt Ārlietu ministre visā jezgā joprojām mēģina sev iestāstīt, ka nebūs tik traki kā izskatās, protams, nepasakot pilnīgi neko. Kā izskatās? Rīgai tuvojas jaunā ASV vēstniece – Tramps brunčos, kas savu vietu nopirka par diviem miljoniem. Un var sanākt tā, ka visi nosauktie krekli un blūzītes kādu dienu Mieriņai prasīs – vai vēl zem tās vēstules var parakstīties?
Tā mēs dzīvojam. Labā valstī, kas ir pelnījusi mazliet labāku pārvaldi. Var jau tā būt, ka neviens par politiķi vai valsts sievu nepiedzimst, bet – tieši tāpēc mums ir nepieciešamība pēc adekvātākiem izpildītājiem. Tādiem, kas uzņemas nevis politisko atbildību, bet – to parasto.
To vienkāršo. To, kas piestāv normāliem cilvēkiem un normālām valstīm.
