Armands Puče: Teātris un hokejs nav domāts nabagiem – ko nevar teikt par ANO Drošības padomi
0
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars – starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams.” Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Kāpēc to bankas vadītājs nevarēja uzrakstīt tieši tik vienkārši un saprotami – paliek noslēpums. Varbūt tāpēc, ka viņš nav bankas īpašnieks? Varbūt tāpēc, ka pie mums tautsaimniecību un ikdienu kopumā tieši tā piņķerē – jo tā var atkratīties no atbildības.
Līdzīgi iesācēju jūrnieku mezgli mums valstī uz visiem stūriem – kur kāds sakās, turam rūpi, bet patiesībā tur nav ne miņas no krietna saimnieka vai mērenības. Gadījumu ar komercbanku ir jāmin arī tāpēc, ka tā ir regulēta un pieskatīta nozare, kas pārsvarā pieder ārzemju kapitālam. Viņi ieceļ bankas galvgalī vietējo cilvēku, kurš tāpat kā jebkurš valsts pārvaldes ierēdnis, vairāk uztraucas par savu vietu un izskatu – nekā par labumu, ko tie var dot klientiem.
Banku bizness būtībā ir primitīvs valsts finanšu sistēmas piekariņš, jo, kā redzam dabā, bez valsts lobētiem likumiem vai noteikumiem, kas veido banku virskundzību pār sabiedrības līdzekļiem, šis sektors nav pat tuvumā klasiskajai izpratnei par tirgus ekonomiku.
Viņruden deputāts Reirs to labi nodemonstrēja – piegriežot šiem skrūves. Kas notika? Bankas pierāvās, jo saprata, ka tās šeit nerada nekādu pievienoto vērtību, kas nāktu par labu valsts ekonomikai. Un prom arī viņi neies, jo te ir viegla nauda – pat ja tirgus maziņš.
Birokrātijas apkarotājam Endziņam vajag blakus Reiru, vai vismaz nokopēt viņa piegājienu – kā tika sists pa komercbankām. Valsts pārvaldi ar tai piekrītošo ierēdniecību ir jāsit līdzīgi – bez variācijām par kompromisiem. Piemēram,
bez mīņāšanās un liekas iesildīšanās vajag likvidēt tādu izaugumu pie Ministru kabineta kā Memorandu padome. Tas ir veidojums, kas bija labi domāts, bet nav attaisnojis savus nospraustos mērķus.
Kur tad ir viņu pieskatītā labā pārvaldība? Kur birokrātijas mazināšana – kas arī rakstiski deklarēts kā šo ētisko slaistu virsuzdevums? Ja politiķi atļaujas ministrijās tizloties un mēs šos konkrētos piemērus varam sakārtot kā grāmatas bibliotēkā, sanāk, ka nevalstiskie memorandieši to visu ir pavadījuši klātesoši, bet – tikai ar acīm?
Viņi ir ieguvuši ekskluzīvu pieeju valsts plāniem un dokumentiem, sanāksmes un darba grupas ieskaitot, atrodoties tajā visā iekšā par atalgojumu, bet – sausais atlikums no visa tā ir tieši tikpat liels kā tas mazais lietussardziņš, ko bāros piestiprina pie jebkuras kokteiļa glāzes. Piekrītu, svarīguma demonstrācijā būs grūti atrast vēl kādus līdzīgos, taču šis arī nav viņu pašu nopelns. Ja sabiedriskie mediji beidzot spētu atteikties no šiem mākslīgi uzpotētajiem un uzturētajiem ekspertiem visa veida ēteros, mēs pēkšņi ieraudzītu dabisko lietu kārtību – bez histēriskiem lozungiem un arhaiskām pārliecībām. Un, darba tirgus arī paliktu piesātinātāks.
Memorandiešu parazītisms nav nekas unikāls. Mums ir grupējumi, kas ar apskaužamu regularitāti brien jūrā līdz ceļiem – stāstot, ka tā ir mūsu visu īpašā spēja. Tāda pēdējā bradāšana ir dalība ANO Drošības padomē, kas ar Latvijas klātbūtni sākās no šī gada 1. janvāra. Lietderība – nulle, izmaksas – miljonos. Civilizētās pasaules karikatūra – lūk, pie kāda galda bez vakarēdiena esam apsēdušies, pašiem apmaksājot krēsla vietu! Šo svarīgumu uztur tikai tie, kas nav nevienu dienu Latvijā strādājuši algotu darbu privātajā sektorā – jo privātais šādu bezsakaru neatļautos. Un tad viņi vēl kolektīvi nesaprot, ka cilvēki negrib atdot naudu valstij, ja neredz tās adekvātu izmantošanu.
Mēs jau labu laiku kā valsts dzīvojam neatbilstoši savām iespējām un rocībai, ko nosaka politiskās elites partiju kartelis. Miljonus mētājam ar pamatojumu, ka “tiešais un netiešais ekonomiskais ieguvums būs liels”, bet, kur palika nauda – neprasiet. Tāpat kā neviens neprasa un neizvērtē mūsu diplomātisko aktivitāšu dārgo jēgu, kam pārsvarā ir tikai etiķetes protokola simboliska nozīme.
Latgales kultūras vēstniecība Gors esot briesmās. Nopietni? Kādā ziņā? Valstij taču šis projekts bijis/nebijis – ne, kad to cēla, ne arī tagad – kad jāapsaimnieko. Turklāt,Rēzeknes pašvaldība taču pati noteica, ka viņiem to vajag. Tieši tādu, tik lielu – ar tādām paredzamām izmaksām, kas, protams, celtniecības gaitā sadārdzinājās, un – ar tādiem neparedzētiem ieņēmumiem, kas nekad nenesīs peļņu. Vai toreiz kāds vāca parakstus par šo pārmērību?
Ja Rēzeknes interfronte tagad saka, ka viņi vieni nevar šo vairāk celt un nest – jo desmit gadus to darījuši, bez valsts atbalsta – ko mēs, nacionālisti, varam no malas ieteikt? Uzceliet vēl vienu spā…
Interesanti, kāpēc Gora sakarā čangaļu kreisās aprindas neizmanto viltīgo skaitāmpantiņu par “tiešajiem un netiešajiem guvumiem”, kas Latgali, piemēram, padarīs par Lasvegasu? Būtu vismaz pamēģinājuši, varbūt kāds Rīgā to norītu un iedotu jums piecus vai desmit miljonus. Jums tik daudz nevajag? Varbūt te arī slēpjas visa problēma. Prasītu miljonus, arī Rīgas politiskais veikals ar kardināliem iespringtu, bet te – pietrūkst daži simti tūkstoši, ko nelaimīgā centra vadītāja nav piesegusi.
Mūžu dzīvo, mūžu zodz! Vai kā izlasāms Ministru kabinetā – visiem viena taisnība, bet dažiem – vairāk.
Kas attiecas uz politisko kultūru kopumā – režisors Hermanis atkal kaut ko ieņēmis galvā. Šoreiz viņš grib mainīt noteikumus, kas ir gandrīz tas pats, ko viņš gribēja pirms mēneša vai diviem, kad draudēja visus atstāt bez partijām. Ideja nemainās. Cilvēki apkārt gan citi. Pats saka, ka tagad visu vadīšot ar savām rokām. Lai veicas! Vajadzētu sanākt, ko? Radošās inteliģences barons ar garīguma eņģeļiem pie sāniem. Mulsina, ka Alvis vairs negrib dzīvot pa vecam, lai gan pa vecam dzīvojot šajā valstī, viņš daudz sasniedza. Vai pareizāk – daudz dabūja. Tika pie jauniem mūriem, varēja radoši izpausties bez roku dzelžiem – tādejādi, grozot sabiedrisko domu kā pašam tīk, vai vismaz kvalitatīvi ietekmējot tās gaitu.
Izrādās, viss esot pakaļā… Tad jau tā nav valsts un politika, kurā viņš ir vīlies, bet gan viņa teātra apmeklētājs – kas neiebrauca, ko režisors gribēja patiesībā pateikt. Šie braucēji taču pārsvarā ir sabiedrības politiskais krējums, kam ietekme, svars un shēmas ir viņu stihija, kas tāpat kā Alvis – tiek no nodokļu maksātāju puses dotēti… Bet, ja tēmā neiebrauca idejiskie līdzjūtēji, kur garantija, ka tie citi tagad Hermanī iebrauks?
Visbeidzot, par latviešu nacionālo apmātību – hokeju. Mūsu jaunie zirgi gadumijā labi noskrējās Amerikā. Konkurence maza, spēle dārga. Ja nebūtu Latvijā pelēkās ekonomikas, šis pasākums kopumā nav ceļams. Cik tas ģimenēm izmaksā? To jums neviens no puiku vecākiem neteiks, jo tā ir ierobežotas pieejas informācija. Viens ir skaidrs – nabagi hokeju nespēlē. Tāpat kā, starp citu, nabagi Latvijā neiet uz teātri. Bet izrādes izpirktas. Tātad – ar valsti kopumā viss notiek, kā domā cilvēki Finanšu ministrijā.
