Juris Lorencs: Gļebs Pavlovskis savā darbā vadījās pēc principa “visi līdzekļi ir labi” 6
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Katra nāve mums kaut ko iemāca un par kaut ko atgādina. Atziņa, kuras dziļāko jēgu sākam saprast tikai ar gadiem. Par šo teicienu atcerējos, februāra nogalē ieraugot ziņu par Gļeba Pavlovska nāvi kādā Maskavas hospisā. Saka, ka par mirušajiem tikai labu vai neko. Tāpēc atļaušos pieminēt vien dažus šī cilvēka biogrāfijas datus un paveiktos darbus. Dzimis 1951. gadā inteliģentā ebreju ģimenē Odesā. Septiņdesmito gadu vidū pārceļas uz Maskavu, kur uzņem kontaktus ar disidentu aprindām, rediģē un izdod nelegālu “samizdata” žurnālu.
Astoņdesmito gadu sākumā apcietināts, notiesāts uz trīs gadiem izsūtījumā Komi Republikā. Klīda baumas, ka Pavlovskis patiesībā esot čekas informators. Plašākai publikai viņš kļūst pazīstams 1995. gadā, kad nodibina un vada “Efektīvas politikas fondu”. Tā darbības joma – “taisīt vēlēšanas”. Ar Pavlovska fonda palīdzību Boriss Jeļcins uzvar 1996. gada prezidenta vēlēšanās. 2000. gadā Pavlovskis palīdz nokļūt pie varas Putinam. Divus gadus (2000–2002) viņu dēvē par Kremļa pelēko kardinālu un galma polittehnologu. 2004. gadā Pavlovskis mēģina iesēdināt Ukrainas prezidenta krēslā Viktoru Janukoviču.
Par laimi, neveiksmīgi. 2011. gadā viņš krīt nežēlastībā, jo liek kārtis nevis uz Putinu, bet gan uz Medvedevu. Savā darbā Pavlovskis vadījās pēc principiem “tauta maz ko saprot, bet mēs pateiksim priekšā, par ko balsot” un “ievēlēt var jebko, jautājums ir, kā to pārdod cilvēkiem”, “visi līdzekļi ir labi”. Tieši viņš Krievijā vēlēšanu kampaņās pirmais sāka izmantot internetu un nekautrējās spekulēt ar autoritārām, pret Rietumiem vērstām idejām.
Definēja “tuvo ārzemju” jēdzienu: “Tā ir bezgalīgā Krievijas Federācijas pierobeža, kurā iesūcas Krievijas politika, pārstājot būt par iekšpolitiku, bet tomēr nekļūstot par ārpolitiku.” No tā vēlāk izrietēja izplūdusī, nenoteiktā robeža, hibrīdais karš, “tautiešu interešu” aizstāvība un “zaļo cilvēciņu” parādīšanās Gruzijā un Ukrainā. Mūža beigās Pavlovskis nosodīja Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tomēr viņš nekad publiski nenožēloja, ka piedalījies Putina diktatūras radīšanā un, iespējams, šajā procesā spēlējis izšķirošu lomu.
Nacistu valdīšanas laikā Vācijā bija kāda līdzīga biogrāfija un līdzīgs stāsts. Par režisori Lēniju Rīfenštāli (1902–2003) runāja, ka viņa ar savām filmām nacisma labā paveicot vairāk nekā Gebelss ar milzīgo propagandas ministriju. Visspilgtākā no tām – “Gribas triumfs” (“Triumph der Willens”). Iespējams, labākā propagandas filma pasaules kino vēsturē. Tajā nav neviena komentāra, vien filmas ievadā ieraugām šādus titrus: “Gribas triumfs. Vēsturisks dokuments par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas kongresu. Partijas uzvaras dienas 1934. gada 4.–10. septembrī Nirnbergā.
Uzņemta pēc Vadoņa pavēles. Režisore Lēnija Rīfenštāle. 20 gadi pēc Pasaules kara sākuma. 16 gadi pēc vācu tautas ciešanu sākuma. 19 mēneši pēc Vācijas atdzimšanas sākuma. Ādolfs Hitlers atkal ierodas Nirnbergā, lai sveiktu savus uzticamos sabiedrotos.” Filmā efektīvi tiek manipulēts ar nacistu Vācijas ikonām. Mēs redzam lāpu gājienus, jauniešus no “hitlerjūgenda”, karogu jūras, maršējošus kareivjus, ieročus un zābakus, kāškrustus, bungas un taures, smaidošus bērnus, cilvēkus tautastērpos un militārās uniformās, sveicienā izstieptas rokas, sajūsminātu un laimīgu cilvēku sejas.
Filmas varoņi – Hitlers un tauta, kādai vajadzēja izskatīties nākamajai perfektajai “āriešu rasei” – spēcīgi, stalti un skaisti cilvēki “no vienkāršās tautas”. Šodien mums ir grūti iztēloties Rīfenštāles filmu efektu. Jo tas bija laiks, kad kino skatījās nevis pie televizora vai datora ekrāna, bet pārpildītās kinozālēs. Plate, ko vēlāk pēc nacistu režīma krišanas Rīfenštāle nemitīgi atkārtoja līdz pat savai nāvei, skanēja: “Es nekad neesmu nodarbojusies ar politiku. Es nebiju partijas biedre un neko nezināju par iznīcināšanas nometnēm. Manas filmas ir dokumenti. Es uzņēmu tikai to, ko redzēju. Tad kur ir mana vaina?”
Pavlovska un Rīfenštāles biogrāfijas mums atgādina par intelektuāļu atbildību. Ka ļaunumu vieglāk radīt nekā to iznīcināt. Ka it kā nevainīga “paspēlēšanās” ar politiku, naudas pelnīšana ar politikas palīdzību var beigties ar smagām sekām. Arī Latvijā talantīgi polittehnologi spējuši iedabūt Saeimā gadījuma cilvēkus, kuriem tur nevajadzētu atrasties.
Pirms 13. Saeimas vēlēšanām kāds Latvijas aktieris izveidoja politisku spēku, partiju “KPV LV”. Tā kļuva par vienu no vēlēšanu uzvarētājiem, ieguva 16 vietas Saeimā – un pēc vēlēšanām sāka sairt. Tomēr partija piedalījās valdības koalīcijas veidošanā. Koalīcijas, kas, kā tagad redzam, nobremzēja Latvijas attīstību uz ilgiem gadiem. Un te jau jārunā ne tikai par politisko atbildību savu vēlētāju priekšā, bet gan plašākā nozīmē. Proti – par atbildību vēstures priekšā.
