Darīt zaļi no sirds 0
Kad ideja par amaranta audzēšanu bija nobriedusi, Inta sāka meklēt auga sēklas. Nejaušība saveda kopā ar lietuviešu draugiem, kuri pastāstīja par profesoru Antanu Svirski. Zinātnieks 25 gadus audzēja un pētīja amarantu, bet tolaik par šo augu bija maza interese. Kad Inta viņam piezvanīja, sirmais zinātnieks ļoti nopriecājās – kādu interesē viņa lolojums, viņa bērns! Lai tik braucot šurp, viņam garāžā nolikti daži maisi bioloģiski audzētu sēklu. Tās gan vāktas pirms sešiem gadiem, bet varbūt izdodas izaudzēt.
Tiešām izdevās! Sākumā viņa bieži konsultējās ar Svirski, viņš palīdzēja izprast audzēšanas nianses. Amarants aug lēni, tāpēc to mēdz pārmākt nezāles. Daudzi šā iemesla priekšā atkāpjas, bet Inta cīnījās, pat ar rokām plēsa, taču astoņus hektārus nav tik vienkārši pievarēt. Palīdzēja tēva ideja izmantot trimmeri.
“Zināju no paša sākuma, ka ķimikālijas neizmantošu. Darīt zaļi – tas man ir sirdī. Nevaru tā kā leišu kaimiņš – arī sācis audzēt amarantu, bet cērt virsū Raundapu, visu nodedzina. Pirms kāda laika tētis bija iznomājis zemesgabalu vienam zemniekam. Tie gan nav lauki, kur audzējam amarantu, bet es tāpat vien aizbraucu turp pablandīties. Skatos – zemnieks nomiglo labību un tūlīt pat to novāc. Šausmās zvanīju tētim. Viņš paņēma savu zemi atpakaļ. Jau otro sezonu cenšamies to atdzīvināt, ļaujam attīrīties, tomēr nav tik vienkārši, ja zeme jau ķīmiski cietusi,” nopūšas Inta.
Arī piemājas dārzā ģimene cenšas saimniekot pēc iespējas zaļāk. Piemēram, nopļauto zāli klāj siltumnīcā uz augsnes, lai ilgāk turētos mitrums. Ir doma šo paņēmienu izmantot arī lielajā amaranta laukā.
Intas meita Santa uzsver, ka dzīve laukos mudina domāt arvien zaļāk. “Lai zemē, uz kuras dzīvojam, paši negāžam visādus domestos. Mans vīrs makšķerējot redz, cik daudz benčiku tur nomests. Jānis pats arī pīpē, taču cigaretes galu nekad zemē nenometīs. Tieši pretēji – viņam pie sāniem ir maisiņš, kur salasa citu nomesto. Mēs jau esam tādi frīki, kuri nekautrējas citu izmētāto pacelt. Es iešu kaut vai kilometru, bet izmetīšu miskastē!
Rīgas nama pagalmā bija tādi suņu saimnieki, kuri nevāca aiz sava četrkājainā. Tad Jānis piegāja un mīlīgi teica: jūs laikam mājās aizmirsāt maisiņu, es iedošu, man ir lieks… Pamazām visi sāk vākt, cienīt sētnieka darbu. Ja cienīsim ikvienu mazo cilvēku, visa pasaule pavērsies citāda.”
Kokopelli sveiciens
Amarants izaug pamatīgs, sakuplo kā milzu krūms. Inta rāda video, kur viņa brien pa lauku, lavierējot starp prāvajiem augiem. Apkārt rotājas amaranta košās, krāsainās galvas, pareizāk sakot, astes. Interesanti, ka meža zvēri augu neaiztiek, jo zieds ir nedaudz durstīgs.
Reiz Intas mamma pacietīgi šķirojusi amaranta sēkliņas – gaišās atdalījusi no tumšajām. Pēc tam sacījusi, ka bija dīvaina sajūta, jo graudiņi šķita dzīvi, plūda kā dzīvsudrabs.
Uz amaranta paciņas Inta un Santa izdomājušas likt zīmējumu – dīvainu figūriņu, kas pūš tādu kā flautu. Šādi tiek attēlots acteku dievs Kokopelli – auglības, dāsnuma un prieka dievība.
“Iebraucot laukā, mēdzu pavaicāt – Kokopelli, vai esi te? Pēc brīža saceļas vējš, sagriežas virpulis. Neparasti. Ne velti amarantu sauc par graudu ar dvēseli – ar to notiek visādi brīnumi,” saka Inta. Smaidot viņa palūkojas uz vīru, jo zina, ka viņam tās šķiet fantāzijas.
Tieši Juris savulaik rosināja ģimeni pievērsties veselīgākai dzīvošanai. Pirms 20 gadiem vīrs saslima ar multiplo sklerozi, nācās meklēt veidus, kā sakārtot veselību, lai slimība neprogresētu. Abi ar Intu apguva jogu, atteicās no gaļas, lietoja veselīgu pārtiku. Inta skolojās ājurvēdas kursos, mācījās gatavot citādi.
Viņa priecājas, ka vīrs jau daudzus gadus iztiek bez ķīmiskajām zālēm. Noturēties palīdz arī amarants – no zaļumiem izspiestā sula, ēdiena gatavošanā izmantotais proteīns. To iegūst, no sēklām atdalot eļļu, bet atlikumu samaļot miltos.
Izrādās, amaranta eļļa pat tiek vairāk slavināta nekā paši graudiņi. Tajā ir savienojumi, kas palīdz pret iekaisumiem un audzējiem. Piemēram, skvalēns (tas atrasts arī dziļūdens haizivs aknās, viela palīdz lielajai būtnei dziļi peldēt) bagātina cilvēka organisma šūnas ar skābekli un ļauj to aktīvāk izmantot. Noregulējas vēdera izeja, aktīvāka kļūst vielmaiņa, ķermenī jūtams vieglums.
Dzīst kā kaķim
Santa Āmane atzīst, ka viņai sākumā amaranta garša ne īpaši patika. Viņa saprata, ka graudi ir ļoti veselīgi, tomēr izvairījās tos likt galdā. Viss mainījās, kad nācās pārciest smagu operāciju. Vajadzēja gatavot vieglas maltītes, bet pietrūka sāta.
“Palēnām sāku eksperimentēt. Izrādījās, ka ēdiens ar amarantu ir ne tikai sātīgs, bet arī garšīgs. Rētas smērēju ar amaranta eļļu, to arī pa druskai dzēru. Pēc divām nedēļām ārsts brīnījās: vai esi kaķis, ka tik ātri dzīst?! Teicu, ka pie visa vainīgs amarants,” atceroties smaida Santa.
Viņa pēc izglītības ir valodniece, strādāja Apple produktu jomā, labi apmaksātā darbā, tomēr izlēma, ka vēlas veltīt laiku ģimenei. Tagad Santa palīdz mammai, atbild par skaitļiem un dokumentāciju.
“Es daudz ceļoju un zinu, ka ar laiku bagātāki būs tie, kuri spēs pabarot citus ar tīru pārtiku. Mums daudzi draugi dzīvo Luksemburgā un citur Eiropā. Un vēl es domāju, ka pasauli mainīs bērni, vispirms mainot savu vecāku domāšanu. Ja ir jubileja un uz bērnudārzu jānes cienasts, pat nesaprotu, ar ko drīkst pacienāt. Ir tik daudz slimīgu, alerģisku bērnu. Ne velti kāda sieviete, kura pati sirgst ar celiakiju, ieteica mūsu amaranta iepakojumam pielikt bezglutēna zīmi gluten free. Lai gan tas ir visai dārgs pasākums, jo katra tonna jāpārbauda, tomēr uz to ejam.
Kad vaicāju dēlam, ko brokastīs ēdīs, Jēkabs sauc: aramantu, aramantu! Viņš vēl neprot pareizi izrunāt, bet putra ļoti garšo. Dēlam patīk, ja savāru to tumīgāku, sēkliņas kļūst caurspīdīgas, atgādina ikriņus.”
