Kultūra
Kultūrpolitika

Austrumi ienāk Latvijā. Saruna ar dramaturgu Alekseju Ščerbaku0


Aleksejs Ščerbaks
Aleksejs Ščerbaks
Foto – Timurs Subhankulovs

“Baltā vārna melnā krāsā” – tāds ir nupat apstiprinātais nosaukums lugai, kas ieguva pirmo vietu Dailes teātra izsludinātajā lugu konkursā par tēmu “Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās” un tiks iestudēta nākamajā sezonā. Konkursa tēmas izvēles pamatojums bija mudināt diskusiju par attiecībām, konfliktu un iespējamo sintēzi starp savējo – svešo, mājām – emigrāciju, apliecinājumu – noliegumu. Uzvarējušās lugas autors ir krievu dramaturgs Aleksejs Ščerbaks (1969), kurš sarakstījis apmēram 20 lugas. Zināmākās no Latvijas teātros iestudētajām ir “Starpstacija”, “Tango ar Stroku”, “Piemiņas diena”, kas bija pirmais repertuārteātrī Lielbritānijā iestudētais Latvijas dramaturga darbs.

– Esat piedalījies vairākos starptautiskos lugu konkursos, taču pirmoreiz – Latvijā izsludinātos. Kas pamudināja piedalīties Dailes teātra lugu konkursā?

Aleksejs Ščerbaks: – Konkursa tēma un tas, ka konkursu izsludināja Dailes teātris. Mīlu šo teātri, man patīk tajā būt. Te strādā ļoti daudz man simpātisku mākslinieku, sākot ar Dž. Dž. Džilindžeru (Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs. – V. K.), ar kuru esam pazīstami vai tūkstoš gadu, un beidzot ar jaunākajiem aktieriem, kuri Mihaila Gruzdova režijā kā savu diplomdarbu Dailes teātra Kamerzālē pirms kāda laika iestudēja manu lugu “Pulkvedis Pilāts”. Daile man šķiet teātris ne elitārai, ne izredzētai, ne īpaši skatuves mākslā skolotai publikai, arī ne pārāk konservatīvai, bet skatītājiem kopumā – demokrātiskai, visplašākajai auditorijai. Man šis teātris ir simpātisks ar iekšēju brīvību.

– Vai jums ir no svara režisors, kas iestudē jūsu lugas?

– Neesmu iebiedēts, ka kāda luga būtu sabojāta. Varbūt esmu pat lutināts. Dailē man patīk Mihaila Gruzdova iestudējumi. Silti, cilvēciski kā, piemēram, “Granātu aproce” vai “Pēdējais pionieris”, ko Gruzdovs bija iestudējis “Dirty Deal Teatro”. Galvenais, lai nav garlaicīgi. Nesen Maskavā burtiski iemigu zālē ar vien trīsdesmit skatītāju vietām. Spēlēja Čehovu… Taču vaina nebija Čehovā, bet režisorā. Esmu sevi pieķēris – ja izrāde garlaicīga, mēdzu ielūkoties pulkstenī. Viena no pēdējā laikā mani visvairāk aizkustinājušām izrādēm Dailē ir “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Nemanīju ritam laiku. Par ielūkošanos pulkstenī pat nerunājot…

– Par kuriem saviem darbiem jums nācies dzirdēt pašu visvairāk iepriecinošās atsauksmes?

– Tas saistās ar to pašu pirms vairākiem gadiem Londonas karaliskajā galma teātrī iestudēto “Piemiņas dienu”, kura kā viena no piecām lugām tika nominēta galvenajai britu prēmijai. Taču man jau iepriekš teica – prēmiju nedabūsi, tāpēc ka… Vienam no ievērojamākajiem angļu kritiķiem luga kopumā bija patikusi, taču viņš nepiekrita manai kā autora pozīcijai, uzskatīdams – latviešiem nedrīkst piedot ebreju bojāeju vācu okupācijas laikā… Kaut gan lugas stāsts jau būtībā bija par ko citu, ne jau par latviešiem, bet cilvēkiem, kas piedalījās noziegumā – holokaustā.

– Arī jūsu lugai, kas nupat uzvarēja Dailes teātra konkursā, ir ļoti smalka, trausla toņkārta – par svešā, “Austrumu” ienākšanu… Kā jums šķiet, vai Dailes teātra izsludinātā tēma, kas pavisam noteikti ir aktuāla sabiedriski politiskā līmenī, tikpat aktuāla arī cilvēku personiskā dzīvē?

– Vēl ne. Taču no “vispār politiskā” līdz personiskajam ir pavisam nedaudz, viens solis. Bēgļi no Austrumiem, draudi no Krievijas… To visu uztveram ar smadzenēm, prātu un attieksmi veidojam katrs atkarībā no savas pieredzes un intelekta. Taču es šai attieksmei ne pārāk ticu, jo tā var būt kā propagandas uzspiesta, tā citu apstākļu diktēta. Bet, kad šīs problēmas skars personiski, ieslēgsies pagaidām snaudošie, varbūt pat cilvēka paša neiepazītie smadzeņu receptori, arī sirds, dvēsele. Mediji to vien raida – draudi, hibrīdkarš, īstais karš… Bet kā reaģēsi, ja kaut kas no tā visa, nedod Dievs, ienāktu tavās mājās? Variantu ir daudz – mukt prom, palikt šeit, iet cīnīties, tad – kurā pusē? Kāda pavisam maza, niecīga detaļa var izmainīt visu sevī sen uzbūvēto priekšstatu par tevis paša attieksmi, rīcību un nostāju kritiskā situācijā, kas patiesībā parāda, kas ir kas. Un ja nu tava meita atved mājās bēgli – arābu, sīrieti?

– Es nebūtu sajūsmā…

– Jā, tā ļoti daudzi domā šobrīd. Bet viss būtu atkarīgs no tā, kā šis svešinieks ienāks, ko sacīs, kā uzvedīsies, kā jutīsies tava meita. Man, paldies Dievam, ir dēli, un man ir vienalga, kāda ādas krāsa būs viņu izvēlētajām sievietēm. Un luga ir par to – par īsto tuvināšanos, nevis pastarpināto – caur televīziju, avīzi, internetu, sociālajiem tīkliem…

– Konkursā jūsu luga uzvarēja ar nosaukumu “Līvbērze”…

– Iepriekšējais nosaukums bija vēl cits: “Damaska – Atēnas – Līvbērze”. Bet pēc teātra lūguma jau pēc konkursa nācās piedāvāt trešo nosaukumu, un tagad lugu sauc “Baltā vārna melnā krāsā”. Bet darbība nosacīti notiek Līvbērzē. Tā ir vieta apmēram 15 kilometrus no Jelgavas. Tur dzīvo arī mani galveno varoņu prototipi – tēvs, latviešu ģimenes galva, un viņa meita. Un viņu uzskati ir principiāli atšķirīgi, diametrāli pretēji. Ja nu man jāatklāj, pateikšu, ka es tēvu un meitu satiku saistībā ar M. Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudēto manu lugu “Neatkarības bērni”. Pēc tam pie viņiem abiem – tēva un meitas – vairākkārt braucu. Runājām no sirds. Taču lugā nav viņu stāsts. Dzīvē meita ir apprecējusies ar latvieti. Lugā kā atspēriens izmantoti tēva un meitas uzskati par tēmu – kā būtu, ja būtu… Kā būtu, ja īstena latviešu saimnieka (šī vārda visplašākajā nozīmē) meita ievestu mājās musulmani, sīriešu bēgli? Ģimenes galvas dzīvesstāsts var pārstāvēt ļoti daudzu latviešu likteni. Dzimis Omskā, kurp viņa ģimene pēc kara izsūtīta lopu vagonos. Atgriezies Latvijā pēc Staļina nāves, stāvējis uz barikādēm, pēc tam iestājās zemessargos, šobrīd viņam ir pāri sešdesmit, vīrs spēka gados. Nekad nav bijis partijā, bērniem nav ļāvis apsiet pionieru kaklautus. Kad vaicāju – kas būtu, ja šeit ienāktu arābi un ļoti daudz? – viņš atbildēja: brauktu prom. Uz Krieviju, uz Omsku, pie radiniekiem… Bet meita ir pilnīgi pretējās domās. Viņai ir visnotaļ simpātiski rietumnieciskie uzskati, ka latviešiem jāpieņem bēgļi, jo arī latvieši pēc Otrā pasaules kara devušies bēgļu gaitās, un – kas būtu noticis, ja viņi it visur būtu atraidīti?

– Man gribas aizstāvēt tēva pozīciju – lielai citas tautas vai pat ādas krāsas cilvēku masai ieplūstot šeit, ir apdraudēta nācijas nākotne.

– Manī nav šo baiļu…

– Protams, jo nākat no lielas tautas.

– Jā, no lielas, esmu ukrainis. Un mana sieva ir čečeniete. Tāpēc jau lugā arī nav manas kā autora pozīcijas. Bet poļi, arī liela tauta, lielākoties domā tāpat kā jūs un mana varoņa, latviešu ģimenes galvas, prototips. Jā, no vienas puses, kad klausos franču vai vācu līderu runās par kristīgām vērtībām, tad viss ir skaidrs, bet, no otras puses, kad, cilvēki to kreklu mēģina pielaikot sev šeit Latvijā, nez kādēļ kaut kā nesanāk… Jo var gluži labi saprast barjeras – no Austrumiem nāk cilvēki ar pavisam citu psiholoģiju, citu attieksmi pret dzīvi un nāvi, citu Dievu un citiem iekšējiem likumiem. Tā ir grūta situācija, kuru gadsimtu laikā neviens nav spējis atrisināt. Spridzinātāji Parīzē un Briselē – lai arī citas ādas krāsas – taču bija tur jau piedzimušie. Konfliktā ir vainīga kā sabiedrība, tā arī viņi paši. Tas ir mezgls, kuru grūti atraisīt, to var tikai pārcirst. Taču tik drosmīgai rīcībai neviens īsti nav gatavs nekur pasaulē. Eiropā dīkdieņu un nākamo teroristu ir daudz mazāk nekā normāli strādājošu cilvēku – es te runāju par arābiem. Piemēram, kad pats esmu Eiropā, man ļoti patīk pabūt viņu kvartālos, jo garšo īpašā virtuve, es tur labi jūtos. Kā jau teicu, to cilvēku, kas neiekļaujas normālā dzīvē, ir daudz mazāk nekā pārējo. Taču viņi tik un tā tur ir. Tāpat kā Briseles centrā. Un tieši terora aktu un citu agresīvo izpausmju dēļ, tur esot, pārņem divējāda sajūta.

– Jā, franču režisore Marija Eva Sinjerola, kura nupat Nacionālajā operā iestudēja “Karmenu”, neslēpa, ka viņu visvairāk pārsteidzis viens – gandrīz mēneša laikā Rīgā atšķirībā no citām Eiropas pilsētām viņa redzējusi labi ja divus meln­ādainos cilvēkus.

– Nelaime tā, ka lielai daļai austrumnieku viņu ticība māca, ka neticīgos – un tādi diemžēl viņu izpratnē ir visi baltās ādas krāsas cilvēki – nogalināt nav grēks. Starp citu, kādreiz Sīrija bija ļoti gaiša zeme, tur dzīvoja izglītoti cilvēki. Diemžēl šurp atnācēji nav paši inteliģentākie. Un vai varam būt pilnīgi pārliecināti, ka viņi visi ir bēgļi?

– Paldies Dievam, Latvija pieņem ģimenes ar bērniem.

– Un, paldies Dievam, Latvijā šie bēgļi nepaliek. Ir statistika, cik bijis iebraucēju un cik no viņiem te palikuši. Pēdējais skaitlis ir smieklīgi mazs. Latviju glābj divas lietas – nabadzība, protams, relatīva, un aukstums, arī, protams, austrumnieku izpratnē.

– Tomēr gribu akcentēt latviešu vairākuma nostāju – nedrīkst saukt par šovinistiem cilvēkus, kuri nevēlas citas ādas krāsas pārstāvjus ienākam savā ģimenē.

– Jūs runājat pretim vispārpieņemtām Eiropas vērtībām.

– Neesmu lasījusi, ka, piemēram, Merkele, kura runā par lojālu valsts attieksmi pret bēgļiem, jel kur būtu teikusi, ka viņi jāpieņem ģimenē…

– Vai politiķi vispār runā pilnīgi atklāti? Francijā ir ļoti daudz jaukto laulību, un tajās visi sevi sauc par frančiem. Protams, Latvijā situācija vēsturiski bijusi cita – zeme allaž atradusies krustcelēs, kādi tik zābaki tai nav briduši pāri. Bet, ja pavisam godīgi, arī mūsu valsts politiķiem ir savi aprēķini – ja pieņemsim tik un tik bēgļu, pretim dabūsim to un to… Ierindas cilvēku domas ne vienmēr sakrīt ar valdības paustajiem uzskatiem.

– Pat lūgtus viesus uzņemot, latvietis vienmēr rēķinājis, cik vietu pie galda un cik gultas nakšņotājiem var saklāt.

– Eiropā gan valda uzskats, ka Latvija nav pārāk blīvi apdzīvota…

– Atzīšos, nesen sava mikrorajona apkaimē pie trolejbusa pieturas ieraugot sievieti burkā, izsaucos – “jau”! Vai esat izjutis uz savas ādas to, ka Austrumi šādā izpratnē ienāktu Latvijā?

Saistītie raksti

– Nē, dzīvoju Mārupē. Mums turpat blakus uzradušās vairākas ķīniešu ģimenes, dzīvo klusi un neuzkrītoši. Kurš Rīgā nav pamanījis ķīniešu un turku ēstuves… Taču salīdzinājumā ar Eiropu, šķiet, ka iebraucēju no Austrumiem šeit vispār nav. Es neizjūtu nekādu apdraudētības sajūtu, jo man nav bijis šo personisko kontaktu. Bet, kā jau sākumā teicu, kamēr nav šādu personisku saskarsmju, tev grūti saprast pašam savu attieksmi, to, kas sēž tevī dziļi iekšā. Un arī tāpēc man bija svarīgi uzrakstīt šo lugu, lai pamudinātu cilvēkus ielūkoties – kas īsti ir mūsos pašos?

– Kas, jūsuprāt, ir prioritārs – nācijas vai cilvēka tiesības?

– Starp tām rodams kompromiss, citādi viss nonāks pretrunā. Man nav viennozīmīgas atbildes un tādas, protams, nav arī lugā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
DJ
DIĀNA JANCE
Kultūra
“Izskatās, ka būvējam sarkofāgu kultūrai.” Covid trieciens kaimiņos 1
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Paziņo Lilitas Bērziņas vārdā nosauktās balvas saņēmēju
4 dienas
LE
LETA
Kultūra
Laikmetīgās mākslas muzeja projektu vēlas atdāvināt valstij 3
4 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Deg atkritumi un traktori! Liesmas aprij kādu plastmasas pārstrādes uzņēmumu Salaspilī
38 minūtes
LE
LETA
Veselam
Vīrusa izplatība neaprobežojas tikai Pierīgā. Covid-19 “ielauzies” jaunā novadā
6 minūtes
LE
LETA
Dabā
Jauni karstuma rekordi, bet vietām gaidām arī lietus! Laika prognoze svētdienai
56 minūtes
VK
Vita Krauja
Kultūra
“Arī pasaulei ielikts liels komats vai varbūt daudzpunkte!” Saruna ar vienu no nozīmīgākajiem latviešu grafiķiem Pauli Liepu
Intervija 3 stundas
SD
Sandra Dieziņa
Ekonomika
Kamēr vecie veloceliņi brūk, zīmē jaunus! Rīgu sagaida velokultūras pārmaiņas
7 stundas