Daudzevas stacija 2023. gada 12. februārī.
Daudzevas stacija 2023. gada 12. februārī.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Bermonta un Kaupēna gaitu lieciniece: stāsts par vienu no neparastākajām Latvijas dzelzceļa stacijām 15

Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 43
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 18
Ukrainas “Telegram” kanālos masveidā izplatītas ziņas ar aicinājumu nolikt ieročus
Lasīt citas ziņas

Daudzeva ir dzelzceļa stacija Aizkraukles novada Daudzeses pagastā līnijā Jelgava I–Krustpils un vēstures notikumu kontekstā minama starp neparastākajām Latvijas dzelzceļa stacijām. To atklāja 1904. gadā grāfa P. Šuvalova īpašumā kā ierindas starpstaciju (tur bija divi sliežu ceļi, kur pretējos virzienos braucošiem vilcieniem izmainīties) toreizējā Maskavas–Ventspils dzelzceļa līnijā, un vēlākajos gados Daudzevas stacija kļuva par vienu no noslogotākajiem dzelzceļa kravu pārkraušanas punktiem, kas te tika izveidots Pirmā pasaules kara gados un turpināja kalpot arī civilām vajadzībām līdz pat 1973. gadam.

Sākotnējā stacijas ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām un renovēta.
CITI ŠOBRĪD LASA
Bermonta un Kaupēna gaitu lieciniece

Pirmās liecības par nodomu, izmantojot sliežu ceļus, Ventspils (Vindavas) ostu savienot ar Krievijas impērijas centrālajām guberņām atrodamas 1867. gadā. Turpmākajos trīsdesmit gados par šādu ieceri bija liela interese, taču dažādu iemeslu dēļ neviens pretendents nesaņēma atļauju dzelzceļa līnijas būvēšanai.

Tikai 1897. gada 21. maijā atļauja tika izsniegta Ribinskas dzelzceļa sabiedrībai, kas vēlāk kļuva par vienu no saimnieciski veiksmīgākajām Krievijas privātajām dzelzceļa sabiedrībām. Acīmredzot Krievijas Ceļu satiksmes ministrijas amatpersonas bija pārliecinājuši šīs sabiedrības panākumi, tikko izbūvējot dzelzceļa līniju no Bologojes uz Pleskavu, kas nodrošināja Ribinskas saistību ar Rīgas ostu.

Tūlīt pēc atļaujas saņemšanas sākās Maskavas–Ventspils 1094 kilometrus garās dzelzceļa līnijas trasēšanas darbi. Līnija bija sadalīta vairākos posmos, un regulāru vilcienu kustību posmā Krustpils–Tukums, kurā bija arī Daudzevas stacija, atklāja 1904. gada 11. novembrī. 1918. gadā ar speciālu dekrētu Padomju Krievija pasludināja Maskavas–Vindavas–Ribinskas dzelzceļa sabiedrības sliežu ceļu nacionalizāciju, kaut tobrīd reālais dzelzceļa saimnieks Latvijas teritorijā bija vācu armija, ko tā Pirmā pasaules kara gados kopš 1916. gada izmantoja frontes apgādei, pielāgojot sliežu ceļus sev ierastajam normālplatumam (1435 mm).

Savukārt pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas mūsu valsts dzelzceļu pārraudzībā nonāca posms starp Zilupi un Ventspili. Tilts pār Daugavu un tam piegulošie sliežu posmi kara gados bija tik ļoti sabojāti, ka vilcienu kustību maršrutā Sēlpils–Krustpils izdevās atjaunot tikai 1930. gadā.

Kara laika militārais mērķis

Pirmā pasaules kara laikā Daudzevas stacijai bija stratēģiska nozīme – tā atradās netālu no vācu armijas pozīcijām Daugavas kreisajā krastā.

Stacijas apsardzi nodrošināja zenītartilērija, jo vācieši to bija izvēlējušies par bāzes vietu frontes apgādei ar pārtiku un munīciju. Tādēļ 1916. gada 13. aprīlī stacijai no gaisa uzbruka krievu četrmotoru bumbvedējs “Iļja Muromietis”. Starp lidmašīnas apkalpes locekļiem bija arī motorists Marsels Pliā – pēc izcelsmes franču polinēzietis.

Reklāma
Reklāma

Kaujas karstumā bumbvedējs tika nopietni bojāts, un, lielā mērā pateicoties tieši motorista gaisā veiktajam ārkārtas remontam, lidmašīnai izdevās veiksmīgi nosēsties. Vēlāk visi kaujas lidojuma dalībnieki saņēma apbalvojumus un dienesta pakāpes paaugstinājumu, tostarp M. Pliā piešķīra III pakāpes Sv. Jura krustu un vecākā apakšvirsnieka (feldfēbeļa) pakāpi.

Savukārt Latvijas atbrīvošanas kara laikā 1919. gada oktobrī pie Daudzevas stacijas notika kauja starp vācu leģiona Rikhofa bataljonu un Latvijas armijas daļām. Pēc tam brīvvalsts un arī padomju okupācijas gados stacija kalpoja kā svarīgs preču pārkraušanas punkts un savienojums ar Viesītes šaursliežu dzelzceļu līdz tā slēgšanai 1972. gadā.

Informācija par vēl vienu atvieglota tipa dzelzceļu Daudzevas apkaimē ir iegūta no 20. gadsimta 60.–70. gados pētījumus veikušā dzelzceļa entuziasta Imanta Dreimaņa. Viņš min, ka “no Daudzevas II stacijas bija izbūvēts truļu ceļš līdz Silnieku mežsarga mājām un tālāk līdz Pagrabkalniem, pa kuru kustība notika ar zirgiem. Pa šo divpadsmit kilometrus garo ceļu vācieši uzturēja satiksmi ar armijas noliktavām, kuras tie bija ierīkojuši pie Jorgelāniem un Silniekiem, kā arī pieveda meža materiālus.”

Pārdrošais Kaupēna uzbrukums

Daudzevas vilciena aplaupīšana ir viens no skaļākajiem rūdītā laupītāja un slepkavas Kaupēna noziegumiem, jo līdz tam nekas tāds vēl nebija noticis.

Šis atgadījums pieminēts arī Latvijas Televīzijas raidījumā “Tas notika šeit!”. 1923. gada 27. septembrī ap pulksten vienpadsmitiem vakarā vilciens ar pieciem pasažieru un četriem preču vagoniem no Eķengrāves (Viesītes stacijas nosaukums no 1921. līdz 1927. gadam) tuvojies Daudzevas stacijai, kad kilometra attālumā no tās nogāzes līkumā lokomotīves mašīnists pamanījis uz sliedēm uzveltus koka klučus.

Vilcienu izdevās nobremzēt, tomēr tas ar nelielu ātrumu uzskrēja šķēršļiem virsū. Mašīnists kopā ar savu palīgu izkāpa, lai klučus novāktu. Sākumā viss bijis mierīgi, bet pie pēdējā – piektā – kluča nocelšanas no meža atskanējusi skarba balss to neaiztikt.

Mašīnists nav klausījis un tika sašauts kreisajā kājā. Pie lokomotīves piesteidzies liela auguma vīrietis ar lupatu aizsegtu seju. Uz pleciem tam bijusi šautene, vienā rokā revolveris, otrā – elektriskā lampiņa. Mašīnista palīgs iebēdzis krūmājā otrpus sliežu ceļam, kur saticis virskonduktoru, un abi skrējuši uz staciju ziņot dežurantam par uzbrukumu.

Pēc Kaupēna aizturēšanas nepilnus trīs gadus vēlāk izmeklēšanā no liecinieku stāstītā rekonstruēta tā vakara notikumu gaita. Uzbrucējs licis ievainotajam mašīnistam nostāties pie trešā vagona. Piekodinājis nekustēties, jo pretējā gadījumā viņu nošaušot pavisam, un devies pie citiem vagoniem. Skaļā balsī viņš pavēlējis pasažieriem palikt savos vagonos.

Pretoties bezcerīgi – vilciens no visām pusēm esot aplenkts. Tomēr viens no pasažieriem Kaupēna pavēlei nav klausījis. Tas bijis Kārlis Osītis, kurš izņēmis no kabatas savu revolveri un kāpis ārā no vilciena, bet šajā mirklī laupītājs viņu apžilbinājis un iešāvis krūtīs. Smagi ievainots, Osītis ierausies atpakaļ vagonā un atslīdzis solā, kur vēlāk arī ticis aplaupīts.

Vispirms Kaupēns gājis pie pirmā vagona, licis pasažieriem izkāpt un nostāties rindā. Piespraudis lukturi pie krūtīm, vienā rokā turot revolveri, viņš pasažierus citu pēc cita aplaupījis, izvēloties pēc izskata turīgākos. Tā rīkojies arī ar otrā un trešā vagona pasažieriem, taču šoreiz kabatas pārbaudījis vagona durvīs pie izejas.

Vilcienā atradušies kādi 50–60 cilvēki, bet aplaupīti pavisam 17.

Pēdējie divi vagoni palikuši nepārmeklēti, jo laupītāju ieinteresējis pasta vagons vilciena beigās. Pasta ierēdnis Andrejs Sirmais bijis tādā izbīlī, ka atdevis laupītājam savu dienesta revolveri un ļāvis paņemt visu pasta naudu, kas bijusi paredzēta dzelzceļnieku algu izmaksām.

Sameklējuši ieročus, septiņi vīri ar stacijas priekšnieku priekšgalā gājuši uz notikuma vietu. Kaupēnam acīmredzot bijuši līdzzinātāji, jo ar svilpieniem no malas viņš ticis laikus brīdināts. Sākusies šaušana, Kaupēns arī pāris reizes izšāvis pretī un pazudis tumšajā mežā, kur sekotāji baidījušies dzīt viņam pēdas. Nākamajā rītā laupīšanas vietā atrasta vien veca, no Krievijas cara armijas biksēm izgriezta lupata ar diviem caurumiem acu un vienu – mutes vietā.

Nākamajā dienā Latvijas iekšlietu ministrs A. Birznieks izdevis paziņojumu, ka tiem, kuri uzrādīs vai dos iespēju izzināt un apcietināt vainīgos, tiks izmaksāta “gratifikācija” 50 000 rubļu apmērā, taču šāds vietējo iedzīvotāju uzmundrinājums nedeva cerētos rezultātus un nauda palika valsts kasē. Tikai 1926. gada 8. jūnijā, veicot dokumentu pārbaudi, uz aizdomu pamata Kaupēns tika arestēts.

Izmeklēšanā arī noskaidrojās, ka Daudzevas vilciena aplaupīšana Kaupēnam bijusi ļoti ienesīga. Kopīgais guvums ap 730 000rubļu skaidrā naudā, kā arī dažādas vērtslietas, zelta pulksteņi un divi revolveri. Laupītājs neslēpa, ka tāda veiksme viņu pamudinājusi aplaupīt arī vilcienu Rīga–Berlīne, taču uz sliedēm noliktā granāta nav sprāgusi, jo atradusies pie nepareizajām pārmijām.

Tiesā atklājās, ka apsūdzētais Ansis Kaupēns patiesībā ir no Latvijas armijas dezertējušais Alberts Kaupēns, kurš vispirms aizbēdzis uz Krieviju, bet, atgriežoties kā bēglis, nomainījis vārdu un sešus gadus dzīvojis dubultu dzīvi – dienā Jelgavā bijis kārtīgs tapsētājs mēbeļu veikalā, bet naktīs laupījis un slepkavojis, vairākus gadus turēdams bailēs visu Zemgali.

Izrādījās, ka uz viņa sirdsapziņas ir deviņpadsmit cilvēku dzīvības, vairāk nekā trīsdesmit piecas laupīšanas, un iegūto naudu viņš tērējis izklaidēm ar sievietēm.

Pēc gandrīz gadu ilgas publiskas tiesvedības Kaupēns par savām ļaundarībām tika notiesāts uz nāvi, un 1927. gada 6. maijā sods tika izpildīts, viņu pakarot Svētes pagasta mežā aptuveni četrus kilometrus no Jelgavas.

Zaļā zelta ādere

Ar mežiem bagātajā Sēlijā mežizstrāde bija viena no nozīmīgākajām tautsaimniecības jomām, un kokmateriālu pārvadāšanā 600 mm dzelzceļa līnijām bija būtiska loma. Tās abpus Maskavas–Ventspils platsliežu dzelzceļam savienoja Daudzevu ar tuvākās apkaimes mežiem un lielākajām apdzīvotajām vietām Viesīti un Seci. Viena no svarīgākajām kokmateriālu krautnēm bija pie Daudzevas stacijas.

Daudzi vietējie iedzīvotāji te uz šaur-sliežu dzelzceļa strādāja par krāvējiem – viņu uzdevums bija izkraut kokmateriālus un citas preces, kas tika atvestas ar bānīti.

“Bija savs artelis, kas izsolēs no dzelzceļa nolīga kraušanas darbus. Pārsvarā ar bānīti ieradās malka, bērza finiera un apses sērkociņu kluči un baļķi – darbs ritēja teju visu diennakti. Bija īpašs ceļa atzars svēršanai, jo maksāja par pārkrauto smagumu. Pēc Krustpils cukurfabrikas uzbūvēšanas darbu apjoms strauji pieauga, turpretī samazinājās pēc tilta izbūves pār Daugavu Jēkabpilī. Bānītis veda arī dzelzceļam vajadzīgo malku. Sevišķi aktīvi mežus izveda ziemā, kad darbos iesaistījās arī jaunsaimnieki, jo šādi viņi varēja piepelnīties. Kokmateriālu darbi neapsīka pat Otrā pasaules kara laikā. Vācu okupācijas gados tajos tika izmantoti krievu karagūstekņi, bet, mainoties varai, nomainījās arī karagūstekņu tautība,” rakstīts vietējo novadpētnieku izdotajā grāmatā “Daudzeses pagasta vēstures mirkļi”.

Mainās vara, mainās kravas

“Pēc padomju varas izveidošanas Latvijā mainījās saimniekošanas sistēma. Arī Sēlijā kolektivizācija un rūpniecības centralizācija praktiski iznīcināja privātās saimniekošanas formas, bet dzelzceļi tika pakļauti PSRS Satiksmes ministrijai. Tomēr joprojām dzelzceļu galvenais uzdevums palika kravu pārvadāšana. To apjoms ar katru gadu pieauga, un kravu pārvadājumu uzskaite liecina, ka 1953. gadā pa 600 mm dzelzceļiem uz Daudzevu nosūtītas 119 298 tonnas dažādu kravu – daudzreiz vairāk nekā uz jebkuru citu tuvākās apkaimes vietu. Tas skaidrojams ar Daudzevas stacijā notiekošo preču pārkraušanu platsliežu vilcienos,” atklāj “Latvijas dzelzceļa” industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs.

Viņš piemin, ka pie stacijas bijis arī ūdenstornis, jo tvaika lokomotīves tērēja daudz ūdens, kura krājumus vajadzēja regulāri papildināt.

No tā laika atskaitēm redzams, ka dzelzceļa pārvadājumos jau lielākā īpatsvarā parādījās gan ķīmiskās kravas, kālija sāls, fosfāti, naftas produkti un kūdra, gan pārtikas produkti, dažādas mājsaimniecības un vieglās rūpniecības preces – audumi, apģērbi, apavi, ziepes, parfimērija un sadzīves ķīmija, kā arī tabaka. Taču Daudzevas stacijā turpināja darboties arī kokmateriālu pārkraušanas bāze, kurā 1958. gadā strādāja pat vairāk nekā simt piecdesmit darbinieku.

“Pagastam pie dzelzceļa bija Patērētāju biedrības noliktava, kurai ar vagoniem pieveda kombinēto lopbarību, ko pēc tam ar mašīnām izvadāja pa apkārtējiem veikaliem, kolhoziem un uz dīķsaimniecību Secē. Savukārt Lauktehnikas noliktavai ar vagoniem pieveda minerālmēslus un cementu. Pie izkraušanas bija norīkoti divi cilvēki, bet viņiem talkā nāca brīvprātīgie, kuriem par kraušanu tika dotas tiesības bez rindas iegādāties pārkraujamās preces. D

arbs noliktavā ritēja visu dienu, jo gaismas stundās bija jāpiekrauj 10–12 smagās mašīnas.

Kraušanu pār-raudzīja stacijas darbinieki – svērāji, kuri sekoja līdzi, lai darbs tiktu padarīts noteiktajā laikā. Par kavēšanos atbildīgajai iestādei draudēja pamatīgs naudas sods,” lasāms vietējo novadpētnieku izveidotajā grāmatā.

Dzelzceļnieku kultūra kūsā

“Padomju laikā Daudzevas stacijas ēkā bija uzgaidāmās telpas pasažieriem, kase un pat bufete, kur varēja paēst zupu un otro ēdienu, iedzert alu. Arī kultūras dzīve bija spraiga: dzelzceļniekiem bija savs klubs, kur darbojās sieviešu ansamblis (vad. Jānis Lošaks), pūtēju orķestris (vad. Krišjānis Sams) un dramatiskais kolektīvs. Savi pašdarbības kolektīvi bija gan MRS, gan Daudzeses skolai, kuras pūtēju orķestri izveidoja kādreizējais Daudzevas dzelzceļa priekšnieks Pēteris Kurpnieks.

Bet laikraksts “Brīvā Daugava” rakstīja: “1958. gadā Daudzeses ciema klubā uzstājās Jelgavas vagonu kluba aģitbrigāde ar koncertu un lekciju par alkohola kaitīgumu.” Jo Augšzemes (Sēlijas) 600 mm dzelzceļi tolaik bija iekļauti Jelgavas dzelzceļa nodaļā.

Aktīva bija arī sporta dzīve. Tika organizēti nelieli futbola un volejbola turnīri rajona darba kolektīvu starpā, kuros piedalījās arī Viesītes depo komandas. Ar laiku sporta spēles kļuva par vienu no Dzelzceļnieku dienas svinību centrālajiem notikumiem.

Rāmais 21. gadsimts

Stabila pasažieru satiksme dzelzceļa līnijā Jelgava–Krustpils pastāvēja līdz 2000. gadam, kad “Latvijas dzelzceļa” vadība secināja, ka tā vairs nav rentabla, kaut pārvietošanās bija izdevīga gan skolēniem un studentiem, gan vietējiem iedzīvotājiem. 2014. gadā ēka tika renovēta, bet 2021. gadā tai nomainīja jumtu. Kādreiz te bija atradusies telegrāfa centrāle, un arī tagad “Latvijas dzelzceļš” stacijas telpās izvietojis drošai vilcienu kustībai svarīgas iekārtas.

Tagad Daudzevas stacija atkal kalpo kā kravas vilcienu izmainīšanās punkts un joprojām ir nozīmīga kopējā dzelzceļa infrastruktūrā.

Vilcienu kustību uzrauga dispečers Rīgā, bet Daudzevas stacijas dežuranti jebkurā brīdī ir gatavi uz vietas organizēt drošu vilcienu kustību un manevru darbu, tādēļ stacijas ēkā viņiem atvēlētas dienesta telpas. Ilggadējā stacijas dežurante ir Olga Perepečaja, kura “Latvijas dzelzceļā” strādā no 1991. gada. Viņa ir saņēmusi pateicības rakstu un apbalvojumu par ilggadēju un apzinīgu darbu dzelzceļa nozarē.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.