Pazemē – ar čekas un militāro zīmogu

FOTO. Pazemē – ar čekas un militāro zīmogu! Kas atrodas bijušās VDK mītnes pagrabos? 12

Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Ukrainas “Telegram” kanālos masveidā izplatītas ziņas ar aicinājumu nolikt ieročus
Kā itāļiem izdodas iztirgot savus olīvu atkritumus Latvijā… Inese “iegrābusies”, iegādājoties Latvijā populāru olīveļļu
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 18
Lasīt citas ziņas

Turpinām žurnāla “Mājas Viesis” 17. novembra numurā aizsākto ceļojumu noslēpumainajā Rīgas pazemē. Šoreiz ielūkosimies pilsētas aizsardzības nocietinājumos, pretmīnu galerijās un bijušās Valsts drošības komitejas jeb čekas galvenās mītnes pagrabos un ejās. Intrigu būs gana!

Pretmīnu galerijas

Zemes gabalā Kalpaka bulvāra un Reimersa ielas stūrī 1979. gadā, ar ekskavatoru rokot būvbedri viesnīcai “Rīdzene”, apmēram divarpus metru dziļumā atklājās mūrēta velve. Apsekojot atradumu, arheologi konstatēja, ka uziets kāds 30 metrus garš apakšzemes ejas posms. Pēcāk vēl viens līdzīgs posms atrasts netālu – pie Krišjāņa Valdemāra ielas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šādi tuneļi bija raksturīgi militārai darbībai 17.–18. gadsimtā, kad sāka veidot bastionus, piemēram, Rīgas citadeli, Kobronskansti u. c. Tuneļi bija bastionu sistēmas sastāvdaļa aizsardzībai pret ienaidnieku. 1994. gadā šādas pretmīnu ejas uzietas arī iepretim Rīgas pilij, domājams, tās izraktas, lai karavīri tiktu klāt citadelei.

Arheologs Artūrs Tomsons skaidro: “Izraka pazemes eju, kur ievietot sprāgstvielas un uzlaist gaisā veselu bastiona posmu. Šādu taktiku izmantoja pat vēl Pirmajā pasaules karā Rietumu frontē, kaujā pie Sommas un Verdenas (uzspridzinātais Duamonas forts). Zinot šo pretinieka taktiku, lai ar to cīnītos, jau cietokšņa būves sākumā tika izraktas t. s. pretmīnu galerijas – starveida tuneļi, kur sēdēja dežurants, kas klausījās, vai pretinieks kaut kur blakus nerok, un tad mēģināja šos posmus saspridzināt jau laikus, lai nevar izrakties bīstami tuvu. Līdz ar to daudzām ejām šodien vairs nav īsti atrodams sākums un nobeigums.”

Pie Mārstaļu bastiona mūriem

Gatavojot būvniecības vietu viesnīcai “Wellton Riverside SPA Hotel” un rokot tranšeju kanalizācijas tīklu izbūvei, 11. novembra krastmalā posmā starp Minsterejas un Mār­staļu ielu 2015. gada novembrī atklāja 17. gs. Mārstaļu bastiona mūru (no dolomīta kvadriem un ķieģeļiem) drupas. Atrastas arī keramikas lauskas un lielgabala akmens lodes. Piebilstams, ka zem krastmalas brauktuves uzietais Mārstaļu bastions ir senākā daļa no Rīgas pilsētas nocietinājumu sistēmas, ko sāka būvēt 15. gadsimtā, bet ar nopietni izstrādātiem projektiem pilnveidoja “zviedru laikos” 17. gadsimtā.

Savukārt Daugavas nostiprinājuma līnija ir hronoloģiski jaunākā, ko pabeidza 18. gadsimta pirmajā pusē. Tāpat kā citi, arī Mārstaļu bastions kalpojis uzbrukuma atvairīšanai, uz tā izvietojot lielgabalus. Rīgas pilsētas nocietinājumu sistēmas pilnveidošana atbilstoši tā laika fortifikācijas sistēmas prasībām iesākās jau 15. gs., kad izveidoja pirmos zemes nocietinājumus ārpus toreizējā pilsētas aizsargmūra.

Zemes vaļņi ap pilsētu veidoja pusloku, tos sistemātiski pilnveidoja. 17. gs. pilsētas nocietinājumus izbūvēja arī Daugavas pusē. Mārstaļu jeb Šēra bastions bija viens no lielākajiem šajā pilsētas pusē. 19. gs. otrajā pusē zemes vaļņus, bastionus un ravelīnus ap Vecrīgu nojauca. Žēl, ka viesnīcas celtniecības speciālisti neatrada risinājumu, kā, ierīkojot kanalizācijas sistēmu, saglabāt atrastos mūra fragmentus, uzliekot tiem speciāla stikla pārsegu… Būtu bijis jauki, ejot pa ielu, paskatīties uz pilsētas aizsardzības vēsturi.

Melngalvju namam – pagrabi un eja

Lai gan pēc Otrā pasaules kara, 1948. gadā, Melngalvju nama drupas pēc valdības rīkojuma saspridzināja, aizvācot mūrgružus un tā vietā izveidojot skvēru, tomēr 1993. gadā sāktajos arheoloģiskajos izrakumos atklājās, ka pagrabu sienas lielākoties palikušas neskartas. Līdz ar to izdevās uzzināt pagraba telpisko uzbūvi, mūrmateriālu un mūrējuma struktūru.

Reklāma
Reklāma

Pie sienas Daugavas pusē esošā pagraba sākotnējā lieltelpa sadalīta ar divām šķērssienām trīs noliktavu telpās tā, lai katrai būtu atsevišķa ieeja no āra un pa logam. Melngalvju nama vēsturiskie pagrabi ir vienīgā nama daļa, kas kopš tā uzcelšanas 14. gadsimtā saglabājusies teju neskarta. Namam ir arī apakšzemes eja, savienota ar galeriju “Rīgas mākslas telpa”. To izbūvēja 2011. gadā. SIA “BM&DR” 2004. un 2005. gadā arhitekta Anda Kalniņa vadībā veica Rātsnama apakšzemes telpu projektēšanas darbus. Sākotnēji zem Rātslaukuma bija plānota apakšzemes autostāvvieta, taču mākslinieki izcīnīja savu izstāžu galeriju.

Citadeles kazemātos

Rīgas Vecpilsētas daļā 17. gs. 30. gadu vidū sāka veidoties jauns cietoksnis, saukts par Citadeli, kas laikā no 17. līdz 19. gadsimtam bija nostiprināts ar fortifikācijas būvju kompleksu un kalpoja par pilsētas garnizona mītni un militāro nocietinājumu punktu. Tā uzdevums bija nodrošināt kontroli pār pilsētu un atvairīt uzbrukumus no jūras puses.

Kompleksu sāka būvēt 1650. gadā zviedru militārie inženieri kā trešo separāto cietoksni Daugavas labajā krastā, ar aizsarggrāvjiem, diviem ravelīniem, zemes vaļņiem, sešiem bastioniem un tādām pašām slepenām ejām kā zem pilsētas aizsargvaļņiem, lai varētu negaidīti uzbrukt aplencējiem. Citadeli ar pilsētu savienoja paceļamais tilts un valnī iebūvētie vārti.

1671. gadā Zviedrijas karalis Kārlis IX lika Rīgas nocietinājumus pārbūvēt pēc Eiropā toreiz zināmā maršala Vobāna (1633–1707) izveidotās nocietinājumu sistēmas. Bastionu, ravelīnu un vaļņu ārsienas apmūrēja ar akmeņiem un tur iebūvēja kazemātus un pulvera pagrabus. Citadeli likvidēja līdz ar pārējiem Rīgas nocietinājumiem 19. gadsimta vidū. 1875. gadā beidza norakt tās aizsargvaļņus un aizbērt aizsarggrāvjus. Vienu no tiem gan saglabāja, pievienojot pilsētas kanālam, kas, starp citu, izveidots zigzagveidā 17. gadsimta otrajā ceturksnī un līdz pat 19. gadsimta vidum bija pilsētas fortifikācijas sistēmas sastāvdaļa.

Līdz mūsu dienām saglabājušās vismaz 13 senās ēkas, tostarp divas provianta noliktavas (1723 un 1728), virssardzes ēka (1775) un kazarmas (18. gs. beigas). Ēka Citadeles ielā 12 , kas celta 1786. gadā, bija ar trim stāviem un diviem nodalījumiem. Pašreizējo izskatu tā ieguva 1999. gadā pēc renovācijas, tagad namā darbojas biroji. Sākotnēji ēkas pirmajā nodalījumā pirmo un otro stāvu aizņēmis cietums, trešo – vājprātīgo nams, visu otro nodalījumu – pārmācības nams. Trešajā stāvā līdzās vājprātīgajiem ievietotas arī prostitūtas.

Pēc 1824. gada, kad Sarkandaugavā atklāja Aleksandra Augstumu iestādi, garīgi slimos pārvietoja tur, un ēka palika guberņas cietuma vajadzībām. Te uz kādu laiku kroņa maizē bijis arī Rainis. Viņu apcietināja 1897. gada 31. maijā – ne kā jaun­strāvnieku, bet zaudētāju prāvā par kāda Rašmeijera apvainošanu “Dienas Lapā”. Vispirms ieslodzīja Panevēžas, bet 26. jūnijā nosūtīja uz Liepājas cietumu.

Citu pēc cita arestēja jaunstrāvniekus Rīgā. Sākās Raiņa nopratināšana. Uz Rīgas cietumu Raini pārveda 15. augustā, tur dzejnieka veselības stāvoklis pasliktinājās – nonāca pat līdz halucinācijām un nesamaņai – tā ārsti, taču Armands Puče savā grāmatā “Ar baltiem cimdiem” (2022) raksta, ka dzejnieks pietēlojis… Apcietinājumā Rainis tulkoja Johana Volfganga Gētes darbu “Fausts” un sūtīja fragmentus toreizējam “Mājas Viesim”. Atdzejojuma rediģēšanā un komentēšanā palīdzēja Aspazija.

Jānis Zālītis, Dr. philol., Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts, raksta: “Ar 1897. gada 31. novembri (?!) cietuma slimnīcā Rīgā datēts Raiņa lūgums Vidzemes guberņas žandarmērijas priekšniekam, kas kancelejā reģistrēts 3. decembrī: “Pamatoti baidīdamies par savu veselības stāvokli un nevarēdams sagaidīt atbrīvošanu no apcietinājuma, man ir gods padevīgi lūgt Jūsu Augstdzimtību atļaut man tagad cietuma slimnīcas telpās salaulāties ar Elzu Dāvja meitu Rozenbergas kundzi, šķirtu Valteri, pēc luterāņu rituāla.

Laulību dienu paziņošu vēlāk.” Kad līgava ar valsts 4% aizņēmuma vērtspapīriem iemaksājusi drošības naudu 1000 rubļu apmērā, 18. decembrī Raini no apcietinājuma atbrīvoja, atvēlot vien dažas dienas ģimenes lietu nokārtošanai. Nav īsti zināms, kuri garīdznieki un cik lielā mērā politisku iemeslu dēļ būtu atteikušies uzņemties Raiņa un Aspazijas laulības akta reģistrāciju (vismaz viens šāds fakts atzīmēts R. Dobrovenska romānā “Rainis un viņa brāļi” (Rīga: Jumava, 1999, 348.–349. lpp.), līdz savu piekrišanu devis cietuma mācītājs Kārlis Kellers, laulību formālo ceremoniju noturot savā dzīvoklī.”

Mangaļsalas krastu fortifikācija

Mangaļsalā atrodas dažādu laiku militārie nocietinājumi: gan Krievijas impērijas bunkuri (1874–1912), gan Latvijas brīvvalsts laika militārās būves (1928), gan padomju okupācijas gadu munīcijas noliktavas u. c. Tie visi savas unikalitātes dēļ spēj piesaistīt interesi. Kā nu ne, ja vienā munīcijas noliktavā esot pat kādi divdesmit pazemes kambari, ja noliktavās mājvietu sev atradusi Latvijā otrā lielākā ziemojošo sikspārņu kolonija!

Mangaļsalā atrodas arī Daugavas grīvas krastu fortifikācijas būvju kompleksa daļa, kurai ir noteikta valsts aizsardzība. Īstenojot Rīgas plānošanas reģiona projektu “Militārais mantojums”, izveidots audiogids “Mangaļsalas nocietinājumi”, kas pieejams ceļojumu lietotnē “izi.Travel” (iOS, Android). Ikvienam ir iespēja doties ekskursijā un noklausīties piecpadsmit stāstus par dažādos gadsimtos celtajām būvēm, taču ne mazāk vērtīgi uzklausīt novadpētnieku Normundu Ceipi, kurš vismaz desmit gida darbības gadu laikā uzkrājis plašāku informāciju.

Normunds stāsta: “Šajā apkārtnē ir atrodami 1875. gadā cara impērijas būvētie elegantie ķieģeļu forti, 1912. gadā būvētie jaunie betona forti, 1928. gadā Latvijas armijas būvētie doti, kuri bija paredzēti jūras desanta apturēšanai ar ložmetēju uguni, kā arī maz zināmais fakts, ka šie doti ietilpa tā saucamajā Daugavgrīvas aizsardzības līnijā, kura tā arī netika pabeigta un kura stiepās no Lielupes līdz Gaujas grīvai.

Un visbeidzot PSRS militārās pazemes noliktavas, kuras liecina par padomju armijnieku cinisma augstāko pilotāžu, proti, izvietot milzīgu smagās munīcijas noliktavu pilsētas nomalē. Parasti šādas noliktavas būvē tālu no apdzīvotām vietām, bet Mangaļsalā pat pionieru nometne atradās blakus mīnu noliktavai! Rīga var uzelpot, ka šie 600 vagoni ar sprāgstvielām, kurus padomju armija izveda no Mangaļsalas 1993. gadā, nedetonēja nolaidīgas apsargāšanas dēļ, jo vietējie puišeļi jau bija iecienījuši apmeklēt slikti apsargāto objektu un nodarboties ar dažādu sprāgstelementu izjaukšanu.”

Ja ir vēlēšanās saskarties ar pārdabisko, tad jāatrod garākā pazemes eja Mangaļsalā, jo tur mēdzot spokoties. Versijas par spoku izcelsmi ir vairākas, vieni saka, tie ir sapieri, kuri gājuši bojā fortu spridzināšanas laikā, citi vairāk tic versijai par neveiksmīgajiem metāla zagļiem, kurus apraka pašu izraisītais griestu nobrukums.

Ar pulvertorni un bunkuriem

Daugavgrīvas cietoksnis pie Buļļupes ietekas Daugavā ir īpaši nozīmīgs militārais nocietinājums Eiropas kontekstā, jo līdzīgu maz. Kartē tas atgādina iespaidīgu sešstaru zvaigzni, tā pirmo nocietinājumu 1608. gadā poļu-zviedru kara laikā uzbūvēja zviedru armija. 17. gs. četrdesmitajos gados tā šeit uzbūvēja modernu cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem.

Sandra Jakušonoka, “Bolderājas grupas” vadītāja, stāsta, ka tur bijuši izvietoti 120 lielgabali un mortīras, zaldātu kazarmas, virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas. Ziemeļu karā 1710. gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rīcībā. Arī pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā šeit izvietojās PSRS jūras kara flotes vienības. Pēc kara padomju okupācijas vara cietoksnī iekārtoja ieslodzījuma vietu.

Smagāk notiesātie te gaidīja savu kārtu uz nošaušanu vai nosūtījumu uz “labošanas darbu nometnēm”. Cietoksnī tika iekārtotas arī kazarmas, noliktavas un torpēdu darbnīca… Mūsdienās šim unikālajam vēstures piemineklim piekļuve ir ierobežota. Ļoti aptuvenu priekšstatu par cietoksni var gūt, apskatot to no ārpuses, kur redzami mūri, bastioni, cietokšņa grāvis un neliela daļa no vecās baznīcas.

Man lielāko interesi raisīja pulvertornis, kas saglabājies cietokšņa iekšpusē no 17. gadsimta. Tā pagrabstāvs ir pastāvējis jau pirms 1682. gada. Izdevās tajā ieskatīties – tas ir velvēts, pamati ir būvēti no laukakmeņiem, dolomīta akmeņiem, bet sienas no gliemežu un pelēkā dolomīta akmeņiem, kas blīvi sakrauti un samūrēti ar kaļķu javu. 1947. gadā pulvertorni esot mēģinājusi saspridzināt padomju okupanti, bet ne visai sekmīgi… Cietoksnī ir arī betona pagrabs munīcijas glabāšanai, ap tā vidusdaļu apkārt vijas eja. Munīcijas glabāšanas pagrabi, bunkuri ir arī Komētas fortam – Daugavas kreisajā krastā, pie tās ietekas jūrā – tagadējās Daugavgrīvas bākas apkārtnē. Gide Natālija Kalninga stāsta: “Bākas apkārtnē ir apmēram pieci bunkuri, sabiedrībai pieejami divi trīs.”

No šejienes nemēdza atgriezties…

Vecrīgā, Amatu ielas 4. namā, kas būvēts eklektiskās gotikas stilā, 1944. gadā 13. oktobrī izvietojās sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvalde SMERŠ, turienes pagrabos represējot simtiem cilvēku. Arī Kurts Grīnups bija viens no viņiem. Grīnupa atmiņas publicētas žurnālā “Mājas Viesis” (2007. g. 9. februāra nr.). Savu atrašanos pazemes moku kambaros viņš atceras šādi: “1946. gada maijā Ģildes pagrabos mani sāka sist – lai atzīstoties dažādās lietās. Es spītīgi atzinu tikai to, ko pierādīja.

Sita pa naktīm: vienreiz, otrreiz, līdz mugura bija nodauzīta gluži jēla. Lūdzu Dievu, lai mani nenosit [..] Divi sitēji ar gumijas stekiem mani turpināja apstrādāt līdz 25. jūnijam, kad pamanījos izmukt no mašīnas, kas veda uz pirti. Taču man sašāva kāju un ātri notvēra. Izolatora caurvējā četras diennaktis pavadīju vienā apakšveļā, man lika 16 stundas no vietas stāvēt kājās…” 1946. gada 5. augustā viņu notiesāja uz desmit gadiem cietumā un uz pieciem gadiem nometinājumā, bez pilsoņa tiesībām un ar mantas konfiskāciju. Piespriesto sodu Kurts Grīnups izcieta dažādās padomju koncentrācijas nometnēs Komsomoļskā un Magadanā, Latvijā atgriežoties tikai 1957. gadā.

Rīgas vēstures zinātājs ­Gunārs Armans, kurš šajā namā pavadījis vai visu darba mūžu, teic, ka cietums bijis izveidots garos pagrabos pazemē zem Amatu ielas no Filharmonijas līdz pat mūzikas veikalam Kungu ielā. Kad ienāca nacisti, te izvietojās viņu izlūkdienests. Ir nostāsti, ka trīs dienas te dzīvojis vērmahta izlūkošanas un pretizlūkošanas pārvaldes – abvēra – priekšnieks Vilhelms Kanariss. Savukārt pēc kara Amatu ielā 4 atradies PSRS armijas izlūkdienests, 1973. gadā daļa telpu otrajā un trešajā stāvā nonāca Rīgas vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārziņā. Deviņdesmito gadu vidū ziņas par pagrabu iekārtojumu sniedza gan atsevišķi bijušie ieslodzītie, gan Rīgas vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieki.

“Tad vēl bija saglabājusies skapim līdzīgā koka kaste ar apaļu sēdekli un slīpu lodziņu, kur apcietinātos pa vienam ievietoja tupus. Attaisot durtiņas, tie burtiski izvēlās ārā, jo nostāties kājās nebija iespējams. Telpā, kurā šāva apcietinātos, bija saglabājusies smilšu čupa ar tumšiem sakaltuma plankumiem un ložu pēdām sienā. Kamerās, kuras izmantoja ieslodzīto īslaicīgai aizturēšanai, vēl atradās lāvas ar sapuvušiem salmiem.

Pastāv grūti pārbaudāmas liecības, ka cilvēkus šeit ne tikai spīdzināja un nošāva, bet pēc tam pat ķīmiski iznīcināja arī viņu mirstīgās atliekas. Katrā ziņā viņu kapa vietas tā arī ir palikušas nezināmas,” teikts minētajās Grīn­upa atmiņās, ko publicējām “Mājas Viesī”.Atceros, ka padomju laikā ēkā darbojās toreiz iecienīta kafejnīca “Arhitekts”, atklāta 1986. gadā vienlaikus ar kafejnīcu “Palete” Gleznotāju ielā, darbojās līdz 90. gadu sākumam vai vidum.

Taču cietuma laikā, kā atceras ieslodzītie, tur bijusi mazgātava ar garu skārda reni, abās patrepes pusēs – vācu un padomju akumulatori, acīmredzot autonomai elektrības nodrošināšanai. Viss ēku kvartāls ap Amatu ielas 4. namu bija pakļauts padomju militāristiem, SMERŠ cietuma pagrabi aizsniedzās arī līdz blakus mājas pagrabiem, kur 90. gados darbojās mūzikas klubs “Slepenais eksperiments”. Apzināti vai netālredzības dēļ šī kluba izveide iznīcināja autentisko telpu, kurā šāva ieslodzītos, jo nobetonēja liecību vietu, izveidojot tur grīdu ar milzīga falla atveidu… Labi, ka par Amatu ielas 4. nama baiso vēsturi saglabātas ziņas Ināras Kolmanes filmā “Pretrunīgā vēsture”, Kurta Grīnupa grāmatā “Cauri komunistu ellei” un Leonarda Šennes darbā “Ardievu, Dzimtene!”.

Pēc ēkas pārbūves 2000. gadā viens no cietuma oriģinālajiem metāla loga režģiem saglabāts Okupācijas muzeja krājumā. Savukārt mums ar fotogrāfi izdevās iekļūt ēkas slēgtajā iekšpagalmā, kur nofotografējām visu restoto logu, ieslodzījuma vietas liecību. Diemžēl SIA “Rīgas nami” pagrabos mūs gan neielaida, aizbildinoties, ka tur notiekot pārbūve… Līdz ar to varam nojaust, ka, iespējams, arī šajos pagrabos nav veikta pienācīga izpēte…

Pa Dubļu ielu līdz slepenai ejai

Pavisam citu – labvēlīgu – attieksmi sastapām Brīvības ielā 61 jeb Stūra mājā, kur, pateicoties “Valsts nekustamajiem īpašumiem”, aplūkojām čekas kameras, kā arī izdevās iekļūt tā dēvētajā Dubļu ielā, kur bijuši radīti vēl baisāki apstākļi – paaugstināts mitruma līmenis, kas sabeidza ieslodzīto veselību.

Ieejam Stūra mājā* no caurlaižu telpas. Nokāpjot pazemē, skatienam paveras pagraba kameras un nolupušie gaiteņi, drēgnā virtuve ar nolietotiem čuguna katliem. Lai gan Stūra mājas tā dēvētie Dubļu ielas gaiteņu labirinti nav apgaismoti, tomēr, pateicoties Okupācijas muzeja gides Anetas Nordenas sarūpētajiem gaismekļiem, tikām klāt ejai uz pretējo ēku Stabu ielā 15. Veicot remontdarbus šajā ielā, 2017. gadā atraka šo slepeno eju un tūlīt arī aizmūrēja posma galus, kas atrodas zem ielas.

“1940./1941. gada ziemā čeka Stūra mājas pagrabā un daļēji pirmajā stāvā izbūvēja kameras politiski ieslodzītajiem, kā arī telpu, kur cilvēkus nošāva. Ap 1950. gadu pārbūvēja kameras pirmajā stāvā. Par pagraba pārbūvēm šajā laikā nav zināms. 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, kad atomkara draudi kļuva pavisam reāli, Stūra mājas pagrabā izbūvēja divas atsevišķas bumbu patvertnes, kam bija kopīga elektropadeve. Pēc gada skaitļa uz gaisa filtriem secināms, ka bumbu patvertnes nav senākas par 1958. gadu,” secina vēsturnieks Jānis Goldšmits, kurš padziļināti pēta arī apkārtējo ēku iespējamās eju vietas.

Tunelis, kuru aplūkojam, ir vienas bumbu patvertnes avārijas izeja, kas paredzēta evakuācijai, ja nu sagrautu ēku… Tas ir apmēram 1,50 m augsts un 70 cm plats, tātad pa to varēja pārvietoties rāpus vai tupus. Tajā bijis ierīkots pat apgaismojums, vietām mētājušās vecas 40. gadu avīzes… Jānis Goldšmits skaidro, ka pa eju varēja nokļūt zem Stabu ielas un tikt līdz pretējās puses ēkai (Stabu iela 15). Šobrīd eja pa vidu ir pārrakta un abas puses ir aizmūrētas. “Zem Stabu ielas 15. nama arī ir padomju okupācijas laiku bumbu patvertne, kas it kā kādreiz bijusi savienota ar lielo bumbu patver­tni zem Dailes teātra.

Čekas ēkas pagrabā – daļā, kur 1938. gadā izbūvēja bumbu patvertni** pret gaisa uzbrukumiem, sienā redzama cita aizmūrēta eja. Atombumba vēl nebija izgudrota, bet 30. gadu valstu bruņošanās un saspīlējuma gaisotnē valstis jau preventīvi mēģināja pasargāties no iespējamiem gaisa uzlidojumiem. ­Iekšlietu ministrija šeit izbūvēja pirmo bumbu patvertni Rīgā, kas atradās zem daudzstāvu ēkas, un citiem ēku īpašniekiem organizēja ekskursijas, lai parādītu, kā tas darāms. No šīs bumbu patvertnes zem Stūra mājas saglabājušās oriģinālās durvis un vienā no telpām arī koka konstrukcija, kas pastiprina griestus.

Šāds konstrukcijas risinājums ir unikāls! Eja ir aizmūrēta, tā savienoja Stūra māju ar blakus esošo ēku Brīvības ielā 59. Šīs blakus ēkas pagrabs ir pārbūvēts, līdz ar to nav zināms, kur eja aizvedusi un kā izskatījās pagrabs tajos laikos. Pa šo eju varēja iziet, nedaudz pieliecoties.” Vēsturnieks piebilst: “Iespējams, pagrabā ir vēl trešā eja, tā Stūra māju savienotu ar blakus esošo Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu (Stabu iela 10). Šī eja iezīmējas pagrabstāva telpas apmetumā kā nelīdzena un saplaisājusi vieta, kur varētu būt atradusies durvju aila. Šobrīd šo vietu daļēji sedz neliels Latvijas Okupācijas muzeja stends par organizāciju “Nacionālā sardze”.

Cilvēku atmiņās vairākkārt pieminēta eja uz mūzikas skolu, tikai parasti par tādas esamību runā saistībā ar augšējiem stāviem – otrajā vai trešajā stāvā, kur šāda eja šobrīd vēl nav konstatēta.” Čekas ēkas otrajā stāvā paralēli Brīvības ielai ir garš gaitenis, kura galā ir neliela telpa. Šajā telpā ēkas nesošajā sienā izsista niša, kurā atrodas drēbju pakaramais. “Nesošās sienas ārējā daļā viena ķieģeļa platumā aizmūrēta eja, kas otrā stāva līnijā vedusi uz blakus ēku Brīvības ielā 59. Arī šī eja ir neliela, un pa to, nedaudz pieliecoties, var pārvietoties cilvēks.

Šī uzskatāma par vietu, pa kuru čekisti gājuši uz darbu. Cilvēki atceras, ka čekisti paši nelietoja Stūra mājas ieejas no Brīvības vai Stabu ielas, bet, tā kā viņu rīcībā ir bijis gandrīz viss kvartāls starp Ģertrūdes, Baznīcas, Stabu un Brīvības ielu – pārvietojušies pa iekšpuses ejām, kas savienoja blakus ēkas. Šī ir viena no ejām, kas varēja pildīt šādu funkciju, jo citādi nevar izskaidrot to, kāpēc nesošajā sienā izsist ailu drēbju pakaramajam.”

* Stūra māja atrodas Brīvības un Stabu ielas krustojumā un ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Nams celts 1912. gadā pēc Aleksandra Vanaga projekta un ir nacionālā romantisma un jūgendstila apvienojuma paraugs. Sākotnēji projekts bija veidots kā īres nams ar veikalu galeriju rindu pirmajā stāvā. Baisi – vai arhitekts varēja paredzēt, ka nams būs saistīts ar paša nāvi – A. Vanagu nošāva lielinieki…

No 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. līdz 1991. gadam namu aizņēma Iekšlietu tautas komisariāts, vēlāk Valsts drošības komiteja (čeka). 90. gadu sākumā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ēku sāka izmantot Valsts policija, kas tur atradās līdz 2008. gada jūlija vidum. Pratināšanas kabinets ar steku uz galda, ieslodzījuma kameras (šauras, dažāda lieluma, viena lielāka, kurā vienlaikus izmitināja ap 30 cilvēku), pastaigu laukums, virtuve, nošaušanas telpa… Pagalms, no kura izveda nošautos uz Pierīgu.

Virs greznās spoguļa zāles atradās Latvijas Robežsargu brigādes komandiera ģenerāļa Bolšteina kabinets, kurā viņš 1940. gada 21. jūnijā pēc sarunas ar okupantu varas ielikteni iekšlietu ministru Vili Lāci nošāvās… Interesanti, ka pagrabu kameru gaitenis filmēts spēlfilmai “Sarkanais mežs”. ** “Atpūta”, nr. 726 (30.09.1938.), 22. lpp.; “Jaunākās Ziņas”, nr. 174 (05.08.1938.), 10. lpp.; “Brīvā Zeme”, nr. 210. (16.09.1938.), 12. lpp.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.