Bez viņiem Latvija nefunkcionētu: cilvēki, kurus sabiedrība bieži vien izvēlas nepamanīt vai uzskatīt par pašsaprotamiem 0
Viņi neparādās uz skatuves. Viņi nevada raidījumus, neraksta ierakstus sociālajos medijos un nesaņem apbalvojumus. Bet bez viņiem Latvija vienkārši nestrādātu – burtiskā nozīmē. Mākslīgais intelekts nosaucis, kuri ir tie, kuri klusībā uztur Latvijas virzību uz priekšu.
Sētnieki, sētnieces, šoferi, pavāres, medmāsas, veikalu darbinieki, sanitāri, krāvēji, apkopējas, tie ir cilvēki, kuru darbu pamana tikai tad, kad tā trūkst.
Viņu darbs ir kluss, bet būtisks. Un tieši tāpēc par viņiem jārunā skaļāk.
Darbs, kas sākas pirms mūsu diena vispār sākas
Kamēr vēl lielākā daļa Latvijā guļ, kāds jau slauka ielas. Atver bērnudārza vārtus. Sagatavo slimnīcas palātas. No rīta, kad atveram acis, viņi jau ir padarījuši daļu no tā, ko mēs uzskatām par “normālu dienu”. Taču cik bieži mēs par to padomājam?
Un ne tikai agri no rīta, šie cilvēki strādā arī tad, kad mums ir brīvdiena, kad ir svētki, kad viss “slēgts”. Kāds nodrošina siltumu, kāds – drošību, kāds – tīrību. Tās nav profesijas ar skanīgiem amatu nosaukumiem, bet tās ir mūsu valsts pamats.
Kāpēc šos cilvēkus redz vismazāk?
Sabiedrība mēdz atzīmēt panākumus, statusu, publisku ietekmi. Taču liels darbs bieži notiek klusumā. Sētniece, kura katru dienu novāc lapas un ziemā sniegu, nesaņem pateicības vārdus, par sakopto vidi. Pavāre skolas ēdnīcā var pagatavot 300 porcijas dienā, bet viņas vārdu neviens skolēns pat nezina.
Tā nav tikai nejaušība, tā ir sistēmiska neredzamība. Bieži šiem darbiem ir viszemākās algas, vismazākās iespējas izaugsmei, visvairāk fiziskā un emocionālā slodze. Taču bez viņiem apstātos ne tikai mūsu ikdiena, bet arī ekonomika.
Pandēmija uz mirkli viņus padarīja redzamus
Covid-19 laikā Latvijā un visā pasaulē pirmo reizi pēc ilgiem laikiem atskanēja vārdi: “paldies mediķiem”. Cilvēki aplaudēja no balkoniem, uzņēmumi veltīja atlaides sanitāriem, veikalu darbiniekiem, šoferiem. Uz brīdi bija sajūta, ka sabiedrība ieraudzīja tos, kurus iepriekš uzskatīja par pašsaprotamiem.
Bet cik ātri tas aizmirstas? Kas notiktu, ja viņi visi pazustu?
Padomāsim – kā izskatītos viena diena, ja sētnieks neiznāktu? Ja šoferis neaizvestu preces? Ja skolas virtuvē nebūtu pavāra? Ja nebūtu, kas sakopj slimnīcu? Ja veikala kasē nestāvētu cilvēks, bet tikai plakāts ar uzrakstu: “Paņem pats. Un norēķinies, ja gribi.”
Mūsu sabiedrība ilgi balstījusies uz klusajiem cilvēkiem, kuri “vienkārši dara savu darbu”. Bet viņi ir pelnījuši ne tikai pateicību, bet arī taisnīgu attieksmi, atalgojumu un cienīgu vietu sabiedrībā.
Maza cieņa ikdienā = lielas pārmaiņas kopumā
Cieņa ne vienmēr nozīmē milzīgas reformas. Tā sākas mazās lietās, piemēram, pateikt paldies, nenoniecināt, neuzskatīt par mazvērtīgu darbu, neprasīt neiespējamo par niecīgu samaksu. Tā ir attieksmes maiņa, kas sākas ar vienu teikumu: “Es redzu tevi un novērtēju, to ko tu dari.”
Tikai tad sabiedrība kļūst patiešām stipra, kad neredzamie kļūst redzami. Un klusais darbs beidzot skan tik skaļi, cik tas ir pelnījis.
Varbūt ir kāds cilvēks, kuru it kā nepamanām, tomēr kurš veic svarīgu darbu? Pastāsti mums par viņu epastā [email protected] vai šeit:
