“Tā ir Rīgas valoda!” Krievvalodīgais uzbrūk darbiniecei, jo viņa runā latviski – kolēģiem jāsteidzas palīgā
0
Mainīt darba vietu nekad nav nekas iepriecinošs, apstākļi mēdz būt dažādi un tādēļ arī katrs aiziešanas stāsts ir citādāks. Kāds vīrietis sociālajos tīklos ir padalījies ar savas māsas stāstu, kā viņa aizgāja no iepriekšējās darba vietas.
“Manas māsas pēdējās darba dienas piedzīvojums. Diemžēl daudz šādu notikumu, daudz par tiem runā sadzīviski, liela daļa to saprot, ka tā ir daļa no vides, ja strādā apkalpojošā sfērā, bet diemžēl tas kaut kā arī ir normalizēts un neviens nav par to pasargāts. Tas nav normāli!” Dāvis raksta.
Reku biju sūtījusi priekšniecei, ja nu sūdzību raksta.
Sveika, tikko bija situācija, kad klients nesa iesniegt jaku, paskrējis garām [aizkrāsots] un pateicis: “paej malā”. Atnāca, nometa jaku uz galda, un krieviski sāka kaut ko murmināt, ka čeks kabatā. Es palūdzu vai nevar latviski pateikt. Bet to, ka brāķis pēc situācijas sapratu. Meklēju, kur aizpildīt, bet lapiņas nebija, kur parasti. Stresā nevarēju atrast.
Likās, ka jau par daudz liecas pāri letei + viņš nenormāli uzvilkās par jautājumu “vai nevar latviski?”. Krieviski teica, ka man ar klientu obligāti krieviski jārunā, es atvainojos, ka nevaru atbildēt un turpinu latviski.
Viņš tāds: “kā Tu vari dzīvot un strādāt Rīgā un nezināt krievu valodu? Tā taču ir Rīgas valoda!”. Es tāda: “es atvainojos, bet esmu latviete un neprotu tik labi krievu valodu!”. Viņš riktīgi uzvilkās, sāka mani lamāt, ka esmu nekompetenta un nevaru te strādāt, lai pasaucu vadību.
Bišku likās, ka viņš man metīsies pakaļ, pēc viņa agresīvās ķermeņa valodas. Tad pasauktie kolēģi atnāca un turpināja mani aizstāvēt, ka mums nav jāprot obligāti krieviski, bet viņš turpināja, teica, ka esmu mele un meloju, ka neprotu krieviski un principa pēc nerunāju ar viņu tajā valodā utt.
Es visu to laiku biju latviski runājusi un viņš krieviski, tāpēc gan jau to komentēja, tātad saprata un runāja pats latviski, bet nerunāja spīta pēc. Kolēģi apkalpoja viņam tīkamā valodā, lai neradītu bīstamu situāciju. Beigās +/- mierīgs aizgāja, kad ar viņu krieviski abi runāja, bet turpināja mani nosodīt un teikt, ka tādi cilvēki kā es nevar strādāt šādā iestādē un “nosodīt nacionalitātes dēļ” – vispār nenosodīju, bet labi, lai jau iet. Fun fact, beigās kā saulīte atvadījās latviski.” Dāvis dalās ar māsas ziņu.
Manas māsas pēdējās darba dienas piedzīvojums.
Diemžēl daudz šādu notikumu, daudz par tiem runā sadzīviski, liela daļa to saprot, ka tā ir daļa no vides, ja strādā apkalpojošā sfērā, bet diemžēl tas kaut kā arī ir normalizēts un neviens nav par to pasargāts.
TAS NAV NORMĀLI!!! https://t.co/Ugka7qbGHI pic.twitter.com/OpJQhGggm7
— Dāvis Viļums (@DavisVilums) March 1, 2026
Komentāros daudzi norāda, ka diemžēl Latvijā šī problēma vēl joprojām pastāv daudzās apkalpojošās sfērās. Dzīvojam Latvijā, bet ne mazums klientu tieši Rīgā uzskata, ka ar viņiem obligāti jāsarunājas krievu valodā.
Vai esi savā darba vietā pieredzējis necieņu? Varbūt konfliktu, kas saistīts ar krievu valodas lietošanu? Pastāsti savu stāstu, rakstot man uz [email protected].
