“Bija divi šāvieni manā virzienā, un tad viņi man mērķēja galvā,” Oleksijs atklāj, kā nonāca okupantu gūstā 0
TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” ukraiņu karavīrs un bijušais karagūsteknis Oleksijs atklāti dalījās savā pieredzē par to, kā nonācis Krievijas spēku gūstā, pārdzīvojis spīdzināšanu un piedzīvojis slepkavības. Viņa pieredze izgaismo okupantu zvērības pret Ukrainas karavīriem un civiliedzīvotājiem.
“2022. gada 10. martā es nokļuvu gūstā. Nonācis pilnīgā Krievijas spēku ielenkumā, manu bataljonu, un blakus bataljonu, kurā bija mans tēvs, pretinieks sakāva ar spēku pārsvaru. Es biju ievainots, bet paliku viens no sava vada un turpināju cīnīties, līdz man izdevās izglābties,” atklāj Oleksijs.
Viņš stāsta, ka ievainots pavadījis 12 stundas grāvī, no kura vēlāk izrāpies, cerībā sasniegt savējos. Taču nodevība no vietējā iedzīvotāja puses viņu noveda tieši ienaidnieka rokās.
“12 stundas es gulēju grāvī, un krievi mani neatrada. Pēc tam es izrāpos no grāvja, gribēju nonākt pie savējiem, jo biju ievainots, bet tuvējā ciematā mani nodeva vietējā iedzīvotāja, un tā es nokļuvu gūstā. Viņu patiesais mērķis bija mani aplaupīt un nošaut,” atceras Oleksijs.
Situācija kļuva dzīvībai bīstama:
“Bija divi šāvieni manā virzienā, un tad viņi man mērķēja galvā, kas pievērsa kāda karavīra un vada komandiera uzmanību. Komandieris atbrauca uz šo nošaušanas vietu un nolēma uzzināt, kas es esmu. Viņš sazinājās ar augstāko vadību un izlēma mani nopratināt.”
Pēc tam Oleksiju nogādāja uz augstāka līmeņa štābu, kur noskaidrojās viņa ģimenes saistība ar militāro jomu: “Viņi mani aizveda uz ģenerālleitnanta štābu. Ģenerālis uzzināja visus datus par manu tēvu, uzzināja, ka mans tēvs kādreiz bija militārists ļoti slepenās vienībās, un nolēma mani nenogalināt.”
Oleksijs atceras, ka vēlāk viņš tika pārvests uz Baltkrieviju, kur sekoja vairāku dienu ilgstoša spīdzināšana:
“Viņi mani aizveda uz Baltkrieviju, kur mani spīdzināja. Es tur pavadīju sešas smagas dienas, biju cilvēku slepkavības liecinieks. Tie cilvēki bija atbraukuši reizē ar mani. Arī vēlāk redzēju vēl vairāku cilvēku slepkavības, nogalināja gan karavīrus, gan civiliedzīvotājus ar ļoti zvērīgām metodēm – nogalināja ar nazi, nošāva vai izvaroja.”
Tas, ko Oleksijs piedzīvoja atrodoties gūstā, kā viņš pats saka, mainīja viņa uztveri pret šo karu. Viņš norāda, ka tas, ko redzēja medijos, neatbilda tam, kādas zvērības ar gūstekņiem izdarīja krievu okupanti: “Tajā brīdī es sapratu, ka šis karš nav tāds, kādu es biju redzējis televīzijā, tās vienkārši bija šausmas.”
Bijušais karagūsteknis uzskata, ka no nogalināšanas viņu glāba tikai sagadīšanās. Viņš norāda, ka viņš laikus nolēmis uzzvanīt savai ģimenei: “Es laikus nolēmu uzzvanīt savai ģimenei, bet, kad pagriezos, viņi raidīja divus negaidītus šāvienus manā virzienā, sanāk, ka es nepaspēju pat uzreiz nobīties.”
Viņš atzīst, ka, visticamāk, viņu izglāba vien tas, ka viņš ir kādreizējā militārista dēls, un tas, ka spīdzināšanas brīdī viņu atpazinis kāds karavīrs no Irkutskas, kurš teica, ka kādreiz ir cīnījies ar Oleksiju boksa ringā un tam zaudējis, taču Oleksijs vēljoprojām neatceras, ka būtu pirms gūsta saticis šo vīrieti.
