Tairs: – Biju izvēlējies pavisam citu dzīves virzienu, kad 90. gados nācās to pēkšņi izmainīt. Veiksmīgi nokļuvu pie juveliera Daiņa Lauža, kam esmu lielu pateicību parādā. Darbnīcā eksportam taisīja filigrānas pulksteņu rokassprādzes un kulonus. Tad meistars dabūja mantojumu un pameta smago darbu. Pakāpeniski nomainīju sešus juveliermeistarus, no katra kaut ko vērtīgu iemācījos tehniskā un psiholoģiskā ziņā. Sākumā patika bizantiešu stils, laika gaitā iepatikās dārglietas ar formu tīrību un akurātu nostrādi. Patīk strādāt ar zeltu, sudrabu un titānu. Patīk perlamutrs un īpaši izstrādājumi. Piemēram, slīdošais gredzens, kura sudrabam pamatnē ievietota kustīga titāna stīpa. To sauc arī par meditatīvo gredzenu, jo cilvēki bieži vien pārdomu brīžos stīpu gredzenā virpina. Juvelieru darbs ir maz zināms, tur ir tik daudz mītu. Reiz zagļi, saklausījušies, ka man pazīstams juvelieris strādā ar zeltu, pa nakti ielauzās darbnīcā. Protams, paņēma visu, kas spīd, – tās izrādījās misiņa loksnes. Uz galda stāvēja 150 gramus smags zelta lietnis. Tas zagļus neinteresēja, jo kausējot bija nokvēpis melns. Vai, piemēram, dimanta putekļi… tādus nemaz reāli nevar atrast, jo, dimantu slīpējot mikroskopiskās daļiņas tā uzkarst, ka sadeg. Diemžēl daudz nonāk arī plaušās, tāpēc dimantu slīpēšana ir bīstams darbs. 0
Māksliniekiem ir katram savs rokraksts un specializācija. Tomēr reizēm viņi apvienojas kopīgā projektā. Beidzamā laikā abu rotkaļu radošajā sadarbībā top bronzas amuleti – simbolisko dzīvnieku galvas, tādas viņi gatavo vienīgie. Vispirms tās tika gatavotas kā bolo (divas auklas saturošais bronzas dekoratīvais elements, kuru nēsā ap kaklu Amerikā). Bolo izlej no bronzas (sudraba, zelta) vaska formās, apstrādā un pulē. Pirmie bolo pasūtītāji galvenokārt bija mednieki. Ar laiku izveidojās laba kolekcija – mežakuiļi, auni, vērši, vilki, lauvas, kaķi un ērgļi, kurus varēja izmantot kā bolo, medaljonus, auskarus vai gredzenus. Paradoksālā kārtā gredzenos vispopulārākais motīvs izrādās auns. Laikam cilvēki sev vēlas neatlaidību un drosmi. Katrai galviņai ir sava forma un formu skaits pakāpeniski palielinās. “Īpaši grūti bija panākt, lai vilks izskatās pēc meža vilka, nevis suņa,” atceras Dina.
“Pateicoties mūsu abu sadarbībai, darbnīcā valda miers, saskaņa un iedvesma. Ticu tam, ka pastāv labo emociju pārnese un to, ko izjūt mākslinieks, var sajust darba nēsātājs. Tāpēc tikai ar baudu var labi strādāt. Ja darbs neiet, labāk doties uz kino,” tā Tairs.
Abiem gribētos, lai Latvijas rotkaļi vairāk turētos kopā, piedalītos izstādēs Latvijā un ārzemēs, popularizētu Latvijas rotkaļu meistarību un atpazīstamību. Tāpēc tuvākajā laikā mākslinieki nolēmuši izveidot savu rotkaļu biedrību un gatavoties meistarības parādei.
