Tomēr pavisam nesen lielu ažiotāžu sabiedrībā sacēla stāsts par Treiju ģimeni, kas vīlusies Latvijā un tādēļ to pamet. Vai kā cilvēks, kurš stāvēja pie neatkarības atjaunošanas, varat piekrist, ka dzīve neatkarīgajā Latvijā ir ģimenēm tik neizturama? 32
Es pilnīgi pievienojos Lidijas Doroņinas-Lasmanes teiktajam – tik labi un droši kā pašlaik latvieši nekad nav dzīvojuši. Arī mana vecmāmiņa vienmēr mēdza atgādināt – nezaimojiet un negaudojiet, jo šī ir jūsu vienīgā dzīve, no jums pašiem atkarīgs, kā to izmantosiet un kā dzīvosiet savā tēvzemē. Un vēl viens aspekts – pirms gadiem trīsdesmit lielais vairums Latvijas iedzīvotāju pat necerēja aizbraukt uz rietumvalstīm kaut tikai ekskursijā. Tagad varam brīvi ceļot un jā – arī izvēlēties citu valsti par savu dzīvesvietu. Taču nav nekādas vajadzības nonievāt savu valsti. Mūsu valsts taču esam mēs paši!
Cilvēki pārdzīvo ne tikai materiālas dabas trūkumus, bet arī zudušo vienotību, ar nostalģiju atceroties Tautas frontes vai “Baltijas ceļa” laiku, kad tauta un politiķi bija saliedētāki, bet tagad – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Vai kaut kas nogāja greizi?
Vienotība bija nepieciešama, lai sasniegtu fundamentālo mērķi – valsts neatkarību. Un jau tobrīd mums LTF bija skaidra doma, ka jārada demokrātiska daudzpartiju sistēma, lai dažādība veicinātu Latvijas attīstību. LTF pat finansēja un citādi atbalstīja vairāku partiju rašanos vai atjaunošanu, tostarp Zaļā partija, Zemnieku savienība, sociāldemokrāti. Turklāt – tādu sabiedrības saliedētības noskaņojumu, kad visi ir uz viena elpas vilciena kā Mežaparka manifestācijā, nemaz nebūtu iespējams ilgstoši noturēt, mēs paši no tā nogurtu. Bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka izšķiroši kritiskā brīdī ikdienas domstarpības tiktu mestas malā un mēs visi būtu tikpat vienoti kā tolaik. Latvijas saglabāšanas misiju mums ir devis Dievs, un kas cits to darīs, ja ne mēs paši.
Pirmīt teicāt, ka Saeimā kritusies intelektuālā kvalitāte un trūkst personību. Vai jūs pats vai citi kolēģi no AP un LTF laikiem neesat domājuši par atgriešanos šodienas aktīvajā politikā?
Daži no mūsu tā laika kolēģiem joprojām ir politikā, piemēram, vairākās pašvaldībās. Kas attiecas uz mani – es laikam tomēr neesmu tāds īsts šā laika politiķis. Atmodas laikā bija izšķirošs brīdis, kad nācās kļūt par multimākslinieku, jo vienkārši cits neviens to nebūtu darījis. Man arī šķiet, ka savā radošajā darbībā, rakstot filmu scenārijus, es spēju izdarīt vairāk, politiķa oreols tomēr nāk kopā ar piederību kādai noteiktai partijai. Savulaik uz brīdi atgriezos politikā vienas partijas (LSDSP) rindās, bet tā bija kļūda. Es izturos saprotoši pret ļoti atšķirīgām partijām un ticībām, un bieži vien nesaprotu viņu savstarpējās domstarpības. Šobrīd tomēr vēlos saglabāt skatījumu pāri kādiem ideoloģiskiem rāmjiem.
Atmodas laikā un arī pēc tam esat paudis tēzi, ka Latvijas neatkarība ir tikai tas tuvākais mērķis, bet brīva sabiedrība un brīvs indivīds – tas ir ilgstošs un smags ceļš. Kā izskatās šodienas acīm – cik tālu esam tikuši šajā ceļā?
Pilnīgu brīvību sasniegt ir ļoti grūti, un neesmu drošs, ka paaudžu maiņa šeit būs atslēga. Iespējams, šis ceļš pat ir bezgalīgs un katrai paaudzei cīņa par brīvību jāizcīna no jauna. To arī stāstu skolās jauniešiem – jums pašiem būs jāizšķir, vai vēlaties būt brīvi. Un, izdarot šo izvēli, jāatceras, ka brīvība nav leiputrija, kur labumi krīt no gaisa. Brīvība nozīmē, ka ir jācīnās, jāpieņem lēmumi, jārada kas jauns, nevis jāgaida, lai kāds visu ieliktu mutē.
Šobrīd mēs redzam, ka ne tikai postpadomju telpā, bet pat tādās demokrātijas citadelēs kā ASV un Lielbritānija sasniegtā brīvība sāk grūt – ar breksitu, ar Trampa nākšanu pie varas. Daļa sabiedrības jaunu drošības izaicinājumu vai patērēšanas vilinājumu priekšā gatava upurēt savu brīvību un koķetēt ar autoritārisma tendencēm. Iespējams, sabiedrība ir gluži vienkārši izlaidusies, izvēlas materiālus labumus un ērtības, bet nevēlas lietot to, kas mūs atšķir no dzīvniekiem, – mūsu smadzenes un spriestspēju.
Mēs arī redzam padomju metastāzes no Kremļa režīma puses, kas vēlas vilkt mūs atpakaļ. Tāpēc jāsaprot, ka nemitīgi jāpretojas, ka nedrīkst paļauties pasaciņām par skaistajiem padomju laikiem. Jābūt modriem un asu prātu! Mani nepatīkami pārsteidz, ka dažas aptaujas Latvijā uzrāda pieaugušu sabiedrības nostalģiju pēc padomju laikiem. Tomēr esmu ielāgojis sev vienu – ne par kādu cenu neesmu ar mieru atgriezties tur atpakaļ!
