Juris Lorencs: Vai maniakālā apsēstība ar drošību neiznīcina dabisko, brīvo garu? 9
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Notikums, kas vismaz daļēji aizēnoja gan Rīgas domes vēlēšanas, gan protestus Minskas ielās, – satraukums ap notiekošo Bruknas muižā, biedrībā “Kalna svētību kopiena”. Es neesmu katolis, neesmu bijis Bruknā, nekad mūžā neesmu saticies ar priesteri Andreju Mediņu. Līdzīgi kā lielākā daļa Latvijas cilvēku, par notiekošo Bruknā varu spriest vien no medijiem.
Un tagad izdarīsim nelielu eksperimentu, mēģināsim rekonstruēt realitāti tikai no medijiem, “pagūglēsim” vārdus “Brukna”, “Kalna svētību kopiena”, “Andrejs Mediņš”’. Informācijas ir vesela gūzma, desmitiem tūkstošu atsauču, tāpēc pieminēšu tikai dažas.
Intervija ar Mediņu žurnāla “Ieva” 2019. gada 23. numurā – “No mēsliem uz zvaigznēm”. Saruna notikusi Mediņa 50. dzimšanas dienā Bruknā.
Neliels fragments no tās: “Vakar bija atbraukuši kādi 15 puiši no tiem, kas te agrāk uzturējušies. Tādi atkopušies, daudzi ar sievu. Tā man bija vislielākā dāvana.”
Un tagad kāda jaunāka ziņa, ko šā gada 20. augustā ziņoja visi mediji un kas satrauca Latviju: “”Kalna svētību kopienā” atklāj būtiskus bērnu tiesību pārkāpumus”. Viens citāts: “Bērni tikuši nodarbināti lauku darbos no desmit līdz 12 stundām dienā bez iespējas saņemt medicīnisko palīdzību un pārkāpumu gadījumā tiekot sodīti ar pārtikas devu ierobežošanu.”
Bet iesim tālāk, ielūkosimies interneta komentāros. Un tad mēs redzam, ka Brukna ir sašķēlusi Latvijas sabiedrību, vismaz daļu no mums. Jo vērtējumi ir balti vai melni, bez pustoņiem.
Lūk, divi atbalstošie: “Mediņš sabiedrībai ir daudz laba darījis un daudz cilvēku no purva izvilcis. Viņš ir tiešs un skarbs! Bet savādāk nevar ar cilvēkiem, kas pazaudējuši sevi”, “Arī jauniešiem nepieciešama disciplīna un kārtība”.
Un tagad divi nosodošie: “Sen jau tā Mediņa padarīšana bija jāpacilā ar atbilstošu un atvērtu skatījumu uz šīm viņa aktualitātēm it kā sabiedrības labā”, “Visi tie, kas atbalsta diktatoru Mediņu, nokaunieties”.
Manuprāt, sevišķi interesants ir šis neitrālais ieraksts: “Es arī no agras bērnības tiku agri radināts pie darba un, tā kā dzīvojām laukos un mājās bija paliela piemājas saimniecība, tad darbs beidzās nevis pēc pulksteņa, bet tad, kad bija izdarīts pilnībā viss. Mēs, bērni, kopā ar pieaugušajiem krāvām sienu zārdos, tad vedām mājās līdz vēlai tumsai, bet uz darbu gājām, kad sāka saule aust.
Skolā audzinātājs pīpmaņus nostādīja ierindā un nolasīja lekciju par smēķēšanas kaitīgumu visas skolas priekšā, un vēlāk sākās tas labākais. Gāzmaskas uzvilkt un 3 km kross.” Šo rindu autors neko ne slavē, ne peļ, vien piemin savu bērnību.
Nesen man bija izdevība ieskatīties topošas grāmatas manuskriptā, kas veltīta kāda Vidzemes novada ievērojamākajiem vīriem un sievām. Gandrīz visiem, kuri dzimuši 19. un 20. gadsimtu mijā, bērnībā nācies ganīt govis.
Viss ir bijis – agrā celšanās, aukstā rasa, baso kāju sildīšana govs pļeckā. No mūsdienu viedokļa – bērnu tiesību pārkāpums.
Tas gan nav traucējis šiem ganiņiem uzaugt par stipriem, krietniem cilvēkiem. “Kalna svētību kopienā” šodien govis negana. Bruknas ganu rīti – tā ir peldēšanās. Lūk, ko par to saka Mediņš intervijā “Ievai”: “Mēs peldam visu gadu, nevienu dienu neizlaižam. Ceļamies un ejam.”
Un tagad divas pavisam svaigas ziņas. Portāls “Delfi”, 10. septembris: “Kāpēc sūtīja uz Bruknu – zem VBTAI lupas nonāk ģimenes”. Izrādās, ka “Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzmanības lokā saistībā ar katoļu priestera Andreja Mediņa veidotajā “Kalna svētību kopienā” augustā konstatētajiem bērnu tiesību pārkāpumiem ir nonākušas ģimenes un vecāki, kuri turp sūtījuši savus bērnus – inspekcija uzdevusi iesaistītajām bāriņtiesām noskaidrot vecāku viedokļus”.
Tas pats “Delfi”, tikai dažas dienas agrāk, 8. septembrī, rakstā “Bruknā ārstēt un rehabilitēt nedrīkst – valsts piedāvātās alternatīvas” atzīst, ka valsts iespējās patlaban ir “sociālā rehabilitācija 250 bērniem gadā; ārstēšana jāgaida rindās”. Bet tas ir piliens jūrā!
Tad kur šīm ģimenēm vajadzēja sūtīt savas problēmās nokļuvušās atvases? Vai pie zīlniekiem un dziedniekiem?
Un tagad vēl viena ziņa. “Delfi”, 9. septembris: “Izbeidz lietu par nelikumīgu nostrādināšanu Bruknā; pārkāpumus neatrod”. Rakstā minēts, ka “Valsts darba inspekcija, apsekojot Bruknas muižu, secinājusi, ka bērni un pusaudži tur nestrādā – strādā tikai pieaugušie, turklāt to dara brīvprātīgi”. Tātad Bruknas sāgas vienā sadaļā vismaz daļēji ir pielikts punkts.
Un tomēr jautājumi paliek, un tie ir daudz plašāki par notiekošo “Kalna svētību kopienā”. Proti – cik tālu valsts drīkst iejaukties cilvēka dzīvē? Kur beidzas tiesības kontrolēt un kur sākās cilvēka privāta telpa?
Vai maniakālā apsēstība ar drošību (ka tik kaut kas nenotiek!) neiznīcina dabisko, radošo, brīvo garu? Diemžēl patlaban viss uz to virzās, un ne jau tikai Covid-19 pandēmijas dēļ.
Vientuļš, izbijies un apjucis cilvēks ar masku uz sejas, kurš klauvē pie zīlnieces salona durvīm, – vai tas būs mūsu laikmeta simbols?
Bet labā ziņa ir tā, ka Bruknas kopienas durvis joprojām ir atvērtas.
