Darbs Saeimas sēdē.
Darbs Saeimas sēdē.
Foto: Ieva Ābele, Saeima

Māris Zanders: 2021. gada budžeta projekta apspriešana Saeimā neizskatās labi 0

Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
Ēdieni, no kuriem labāk izvairīties pirms publiskiem pasākumiem… Tie pastiprināti veido gāzes vēderā
Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 31
Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcību saistībā ar Ukrainu 85
Lasīt citas ziņas

Opozīcijai – domāju, ka neatkarīgi no tā, kādas partijas konkrētajā brīdī ir opozīcijā, – ir raksturīgi sparīgi prasīt budžeta izdevumu pozīciju palielināšanu. To darot, tās ne ar ko neriskē, toties labi izklausās.

Šis paradums var šķist tik kaitinošs, ka pozīcija nevēlas iesaistīties diskusijās, uzskatot to par laika tērēšanu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tomēr, manuprāt, jautājums ir par šīs nevēlēšanās apmēriem, un no šī viedokļa 2021. gada budžeta projekta apspriešana Saeimā neizskatās labi.

Jāpiekrīt opozīcijas deputāta Viktora Valaiņa (ZZS) teiktajam 24. novembrī: “Šobrīd ir plikas opozīcijas debates, kas nedara nekādu godu galvenokārt jau koalīcijai… Šāda te nedebatēšana nekādā veidā neceļ Saeimas prestižu.”

Savulaik vismaz bija vērojama pozīcijas pārstāvju kāpšana tribīnē, sakot: jā, jūsu priekšlikums varbūt nav slikts, bet mēs esam šo problēmu iecerējuši risināt citādi vai vēlāk, tādēļ priekšlikumu neatbalstīsim. Šogad – klusums.

Pareizāk sakot, nevēlēšanās sarunāties ar oponentiem tik liela, ka tajos retajos brīžos, kad kāds no pozīcijas pārstāvjiem diskusijā iesaistās, šis personāžs arī vienatnē izbauda uz savas ādas opozīcijas kolektīvu “uzbraucienu”.

Piemēram, kad 25. novembrī Reinis Znotiņš (JKP) sniedza savu skatījumu uz uzņēmējdarbības atbalsta formām, tad iepriekš monologa režīmā runājusī opozīcija bija stāvā sajūsmā (Vjačeslavs Dombrovskis: “Es arī iepriekš saviem kolēģiem pateicu – Znotiņam ir iekšas, viņš noteikti piedalīsies!”) un pievērsās Znotiņam tik sparīgi, it kā ierunājies būtu premjers vai finanšu ministrs.

Līdzīga situācija bija 24. novembrī ar Evitu Zālīti-Grosu (JKP). Rezultātā veidojas apburtais loks: ja pozīcija aktīvāk mēģinātu pierādīt savu taisnību, tad nedaudzie izņēmumi nesaskartos ar tik koncentrētu opozīcijas pretuzbrukumu, kas savukārt droši vien neveicina vēlmi izteikties.

Reklāma
Reklāma

Protams, var gadīties, ka pozīcija klusē, lai budžeta pieņemšanas process nekļūtu vēl garāks. Tomēr tad pozīcijai arī jārēķinās, ka dominējošais iespaids būs – klusē, jo zina, ka kļūdās.

Kā, šķiet, trāpīgi 25. novembrī ironizēja Boriss Cilevičs: “Jūs esat koalīcijā ievēlētie deputāti… Jūs uzņematies atbildību paši pieņemt visus lēmumus, un tajā pašā laikā jūs sūdzaties, ka, redz, Finanšu ministrija neizdarīja to un to.”

Vēlreiz: man nav ilūziju par opozīciju, bet pozīcija, kas klusē un laiku pa laikam sērīgi nopūšas žanrā “nu, tu taču pats zini, kāda ir situācija koalīcijā”, arī nav jēdzīgi. Jāpiezīmē gan, ka iespēja runāt monologa režīmā neko daudz nepalīdz arī opozīcijai.

Regulāri lasot Saeimas sēžu stenogrammas, man ir izveidojies subjektīvs priekšstats par to, kuri ir tie septiņi astoņi opozīcijas pārstāvji, kuros ir vērts ieklausīties.

Tomēr, ja sēde kļūst par šo dažu cilvēku prognozējamu mainīšanos ar vietām izteikšanās secībā, tad, ziniet, tas arī nogurdina un apnīkst.

Pieņemsim, ka deputātu aktivitāti mazina strādāšana attālināti (Ināra Mūrniece 25. novembrī: “Kabanova kungs, mēs jūs nedzirdam ne ar masku, ne bez maskas! Lūdzu, noregulējiet datoru!”).

Ironiski izsakoties, tribīnē un TV kameru priekšā stāvot, pavisam cita jušana. Kāda jēga censties, iesprostotam nelielā datora ekrānā, var saprast… Cik arī noprotu, komisiju sēdēs atmosfēra ir jestrāka.

Tomēr kopumā situācija ir nelāga. Ir pamats teikt, ka ierastajā darba režīmā parlaments vismaz šogad pilnīgi noteikti neatgriezīsies; vai tas nozīmē, ka tuvākajos mēnešos par Saeimu (atgādināšu, ka vispār Latvija ir parlamentāra republika) nav vērts interesēties?

Var teikt, ka politiķiem ir visas iespējas izpausties sociālajos tīklos, tomēr arī tas ir un būs tikai konkrētā politiķa monologs, tādēļ šāds formāts nav risinājums.

Precīzāk sakot, tas ir veids, kā strādāt ar savu (vai iedomāto “savu”…) auditoriju, proti, atbalstītājiem, bet tas nozīmē dzīvošanos “burbulī”, kas savukārt nozīmē neadekvātu priekšstatu par reālo atbalstu.

Rezumēju: mans uzdevums nav dot politiķiem (pozīcijas, opozīcijas) padomus, galu galā viņu pašu interesēs ir meklēt jaunas iespējas politiskām diskusijām.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.