Cerams, ka vismaz 0,7 miljoni latviešu būs… Demogrāfs Mežs brīdina par brūkošo Latvijas nākotni
41
LA.LV nesen publicējām mūsu lasītāja Jura Bogdanova skarbu viedokli par demogrāfisko situāciju Latvijā. Viņš skaidri pasaka – mēs esam demogrāfiskajā katastrofā, kas jau pēc 100 gadiem būs iznīcinājusi latviešu valodu un tautu kā sugu.
Rakstā paustais viedoklis liek ieplest acis un uzdot jautājumu, vai tiešām ir tik traki, cik raksta Juris? Lai noskaidrotu, kādā demogrāfiskajā situācijā šobrīd atrodamies un kas mūs sagaida nākotnē, sazinājos ar demogrāfu Ilmāru Mežu.
Zemāk lasāms viņa sacītais.
Kāda demogrāfiskā situācija Latvijā tiek prognozēta pēc 50 gadiem?
Par demogrāfiskām prognozēm jau ir pietiekoši daudz runāts, bet jāapzinās, ka Latvijā šis jautājums nopietni netiek pētīts un analizēts. Mēs esam viena no nedaudzām ES valstīm, kurā nav Demogrāfijas jautājumu institūts, vai cita zinātniska iestāde ar stabilu valsts finansējumu. Tāpēc jāizlīdzas ar aptuvenām prognozēm, ko ir veikusi “EUROSTAT”.
Šīs prognozes paredz, ka Latvijas iedzīvotāju skaits no tagadējiem 1,86 miljoniem samazināsies līdz 1,199 miljoniem 2080.gadā. Taču jāpiebilst ka bez iedzīvotāju skaita vēl svarīgāks ir tā sastāvs – gan pēc vecuma, un arī etniskā sastāva ziņā.
Ir ļoti svarīgi, ka strauji augošam senioru skaitam blakus ir arī pietiekošs skaits ar darbaspējīgā vecumā esošiem iedzīvotājiem. Tāpat latviešu valodas lomas saglabāšanai ir svarīgi, ka pietiekoši augsts īpatsvars nākotnē būtu Latvijas pilsoņi un pēcteči. Vienkāršāk izsakoties, lai latviešu valodas lietotāji nenonāk mazākumā, kas var strauji samazināt latviešu valodas lietojumu.
Vai un kā varam uzlabot demogrāfisko situāciju?
Tas vairs nav iespējams – Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos vairs nevaram apturēt – nedz ar vienkāršiem, nedz sarežģītiem soļiem.
Ir gan iespējams, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās nenotiktu tik strauji, kā patreiz – bet tam ir vajadzīgi milzīgi valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi.
Arī par to ir plašas ūdens jūras izrunātas, bet darīšanā bieži paliekam uz vietas. Nākošā gada budžetā gan nopietni 90 miljoni ir izbrīvēti – taču šī pati valdība un tās priekšteči pēdējos 3-4 gados par demogrāfiju interesējās minimāli – līdz ar to grūti cerēt, ka vienas reizes piešķīrums būs pamanāms nākošo gadu statistikā.
Un visvairāk vajadzīga ir poltiskā griba šo jautājumu risināt – un tieši ar to Latvijā ilgu laiku ir problēmas – dažiem tā ir, bet daudziem pietrūkst. Galvenais kas būtu jāpanāk, lai tām jaunajām ģimenēm, kas bērnus vēlas un kam tie jau ir – lai viņi nezaudētu savu labklājības līmeni bērnu dēļ.
Vai demogrāfi ir aprēķinājuši, kas nākotnē notiks ar latviešu valodu?
Tas ir tāds mazliet retorisks jautājums. Nevar jau tā precīzi šādas lietas aprēķināt – jo mēs nevaram paredzēt migrācijas procesu apjomus nākotnē. Pirms iestāties ES un pirms pēdējās dziļās krīzes, neviens nedomāja, ka pusmiljons latviešu nākošās dekādēs aizbrauks no Latvijas. Taču nav jābūt statistiķim, lai saprastu ka sabiedrībā, kur vidēji dzimst tikai 1,2 bērni (un Rīgā šobrīd pat zem 1,0 bērna!), ka katra nākošā latviešu paaudze būs teju uz pusi mazāk-skaitlīga.
Ja 2080.gadā būs 1,2 miljoni iedzīvotāju Latvijā, tad uzdrīkstos cerēt, ka vismaz 0,7 miljoni no tiem būs latvieši. Vēl pēc pāris paaudzēm – atkal uz pusi mazāk – un tā šis sarukums var turpināties bezgalīgi – vienmēr vēl būs kādi latviešu pēcteči, bet vai viņi runās un pratīs latviski – to plānot būtu naivi.
Protams, ka ar tik strauju skaita samazināšanos Latvija varētu būt starp tām valstīm, kurā tās valodas saglabāšana būs visgrūtākā. Ja mūsu bērniem un mazbērniem šis valodas saglabāšanas jautājums kļūs mazāk svarīgs, tad laikam pēc vairākām paaudzēm latviski runājošas ģimenes kļūs retas un nākošo vairāku gadsimtu gaitā varētu aiziet pa lībiešu vai īru valodas taku. Mēs tikai varam darīt visu iespējamo, ka mēs katrs pats daram pareizās lietas mums atvēlētajā laikā – gan domājot par mūsu bērniem, gan arī sekmējot latviešu valodas pilnvērtīgu saglabāšanos katrā nakamā paaudzē. Tomēr mēs varam ietekmēt tikai savus bērnu un daļēji arī mazbērnus – par tālāku nākotni mums neviens padomu neprasīs.
Nobeigumā – šajos kara draudu apstākļos es tomēr piekrītu, ka tieši aizsardzības budžetu ir jāpalielina vēl un vēl – kaut vai 10% un 15% apjomā no IKP, pat ja mums daudz vairāk būtu jāaizņemās. Mums jāpanāk ir Somijas līmenis – ka teju visi jaunieši pilda obligāto dienestu un valsts ir reāli gatava atvairīt Krievijas uzbrukumus. Tieši patreiz mums tomēr jākoncetrējas uz galveno Latvijas un latviešu nākotnes draudu – Krievijas agresijas novēršanu!
