Ēdamlietām slēpta vieta 2
Ēdamlietām atvēlēta dārza tālākā mala, no košumdārza to atdala siltumnīca un māja. Pietiek vietas zemenēm, zaļumiem, saknēm un ogulājiem. Kartupeļu gan nav, to vietā – dālijas. Uz sakņu dārziņu ved vīnogulājiem apaugusi arka. Tomātus audzē vairāk, tāpēc tiem atvēlēta lielāka siltumnīca, bet gurķus audzē polikarbonāta siltumnīcā. Tajā vietu atrod arī puķu stādiņi un pirmie pavasara zaļumi – redīsi, salāti.
Dzīve starp mazdārziņiem, kur māja tuvu mājai, diktē savus noteikumus, un gribot negribot nākas domāt par norobežošanos.
Kaut gan saimniecības daļā nekā neglīta nav, tomēr tā nav visiem rādāma. Lai kaimiņiem nebūtu logu priekšā, tur iestādīta kupla skujeņu dobe, ko tā arī sauc – kaimiņu dobe.
Arī augiem ir raksturi
Katrā dārzā ir kaut kas, ko nevar ieaudzēt, secina saimnieki. Piemēram, zelta lietus tā arī palicis par sapni, jo vairākkārt nosalis. Otru sapni – parūkkoku –, ik ziemu ar vateni sedzot, tomēr izdevies izaudzēt līdz vecumam, kad augs kļūst sala izturīgāks, un tagad jau veidojas parūkas. Lutināmo kārtā šoziem ir kokveida peonija un jaunā magnolija.
Neparasta eglīte atvesta no Talsu novada, kur tādas aug brīvā dabā. Skujas platas, līdzinās īvēm, garšo utīm un ir jāuzmana.
Dažas glītas sīpolpuķes izdevies iegādāties no “Becker” kataloga, taču pārējie augi, saņemot pasūtījumus, bijuši pagalam tāpat kā nesamērīgi lielā nauda par tiem. Tagad saņemtais katalogs tūlīt tiek izmests, lai nav pat kārdinājuma.
