“Pēc gadiem attapsimies, ka ir par vēlu!” Rojs Puķe ceļ trauksmi par latviešu kūtrumu 0
Pavārs un eksperimentētājs virtuvē Rojs Puķe dalījies pārdomās un aizsācis interesantu diskusiju sociālajos tīklos.
“Kāpēc Latviju ir iekarojis kebabs? Un kur pazuda kotlete ar kartupeļu biezeni?” viņš jautā.
Pavārs turpina: “Pavisam nesen pie “Saktas” mazais kioskiņš atkal piedzīvojis pārmaiņas. Tajā nu ir iegādājams kebabs! Jā, tieši tik banāli! Atkal atvērusies kebabnīca. Braucot pa Latviju, šķiet, ka gandrīz katrā pilsētā, katrā mikrorajonā un pat mazākos ciemos ir vismaz viena kebabnīca. Dažviet – piecas vai desmit. Rīgā, šķiet, simtiem… Šajā sakarā uzdevu sev pavisam vienkāršu jautājumu.
Kad jūs pēdējo reizi redzējāt jaunu vietu, kur ikdienā var paēst svaigi ceptu kotleti ar kartupeļu biezeni un burkānu salātiem? Nevis restorānā. Ne “modernā interpretācijā”. Vienkārši – kā mājās. Zinu, ka mans draugs atvēris latvisku restorānu “Juusu” un cenšas ieviest kādu latviskāku vaibu, taču jaudīgāk tāpat iet viņa BBQ pasākumi ar amerikāņu stilā gatavotiem burgeriem, ribiņām un steikiem. Kaut kas ir mainījies.
Ne tik sen pusdienu simbols Latvijā bija kotlete, karbonāde, biezenis, griķi, štovēti kāposti, skābeņu zupa vai soļanka. Tās bija garšas, ar kurām uzauga vairākas paaudzes. Tās bija garšas, kas vienoja. Šodien šo vietu arvien biežāk un pārliecinošāk ieņem kebabs.
Un interesanti ir tas, ka kebabs pats par sevi nav problēma. Arī man tas reizēm garšo. Tas ir ātrs, sātīgs un ērti apēdams arī auto vai birojā. Bet jautājums ir cits. Vai mēs gadījumā pamazām nezaudējam paši savu latvisko ēdiena kultūru?
Statistikas dati rāda, ka gadu gaitā samazinājies kartupeļu, rudzu maizes, piena un citu tradicionālo produktu patēriņš, bet pieaudzis gatavo ēdienu, uzkodu un ēšanas ārpus mājas īpatsvars. Mainās ne tikai tas, ko ēdam, bet arī tas, kā dzīvojam. Varbūt kebabs nav uzvarējis tāpēc, ka ir garšīgāks. Varbūt tas uzvarējis tāpēc, ka mēs vienkārši dzīvojam citādi. Mēs steidzamies. Mēs pusdienām atvēlam 20 minūtes. Mēs ēdam mašīnā. Mēs pasūtām ēdienu telefonā.
Kebabs šādam dzīves ritmam ir ideāli piemērots.
Bet kotlete ar kartupeļu biezeni? Tai vajag šķīvi. Dakšiņu. Laiku gaļas samalšanai, kartupeļu novārīšanai, biezputras pagatavošanai. Un, iespējams, arī mazliet mierīgāku dzīvi. Tomēr mani nepamet vēl kāda doma. Kāpēc Latvijā gandrīz katru mēnesi atveras jauna kebabnīca, bet gandrīz neviens never vaļā modernu latviešu mājas virtuves ēstuvi? Par latviešu virtuvi runājam kā par virtuvi ārzemniekiem. Arī vadošie Latvijas šefpavāri savas uzņēmējdarbības pamatus veido uz wokiem, iesmiem, picām un burgeriem, galīgi ne uz letiņu ēdieniem.
Vai arī mēs paši esam noticējuši, ka mūsu ēdiens vairs nav pietiekami interesants?
Ironiski, ka ārvalstu tūrisma materiālos Latvija lepojas ar rudzu maizi, pelēkajiem zirņiem, sklandraušiem, kūpinātām zivīm, kartupeļu ēdieniem un sezonāliem vietējiem produktiem. Tā ir daļa no mūsu identitātes. Bet ikdienā mēs arvien biežāk izvēlamies ko tādu, ko var nopirkt gandrīz jebkur pasaulē.
Un varbūt tas ir normāli. Virtuve vienmēr ir mainījusies. Kartupeļi taču arī reiz Latvijā bija svešinieki. Tomāti, gurķi un pat kafija kādreiz nebija mūsu ikdiena. Varbūt pēc piecdesmit gadiem arī kebabs būs kļuvis par Latvijas kulinārā stāsta daļu.
Tomēr gribas ticēt, ka tas nenozīmēs, ka būsim aizmirsuši savējās garšas. Jo ēdiens nav tikai tas, kas atrodas uz šķīvja. Ēdiens ir atmiņas. Ēdiens ir ģimene. Ēdiens ir bērnība. Un mazliet arī tas, kas mēs paši esam.
Varbūt risinājums nemaz nav cīnīties ar kebabiem vai picām. Varbūt risinājums sākas daudz tuvāk – mūsu pašu virtuvēs. Gatavosim mājās. Kaut vai nedaudz biežāk.
Brokastīs apsēdīsimies pie viena galda, nevis katrs ar telefonu savā stūrī. Vakariņās atradīsim pusstundu, lai pajautātu bērniem, kā pagāja viņu diena. Brīvdienās uzklāsim īstu svētdienas pusdienu galdu – ar krāsnī ceptu vistiņu, ceptiem sezonas dārzeņiem, jaunajiem kartupelīšiem, svaigiem salātiem, mājās gatavotu limonādi un desertā ķīseli ar klimpām vai vecmāmiņas ābolu plātsmaizi.
Jo patiesībā runa nav tikai par ēdienu. Tās ir atmiņas, kuras bērni nesīs sev līdzi visu mūžu. Tā ir sajūta, ka mājas smaržo pēc vakariņām. Tās ir sarunas pie viena galda – par skolu, draugiem, sapņiem, pirmajām neveiksmēm un lielākajiem priekiem. Tieši tur bērni iemācās ne tikai lietot nazi un dakšiņu, bet arī uzklausīt, dalīties un būt kopā.
Mēs nevaram apturēt pasauli. Mēs nevaram aizvērt kebabnīcas vai likt cilvēkiem ēst tikai karbonādi ar biezeni. Bet mēs varam izdarīt ko daudz svarīgāku. Mēs varam neļaut pazust tam, kas gadu desmitiem ir veidojis Latvijas māju garšu.
Jo tradīcijas nepazūd vienā dienā. Tās pazūd tad, kad pārstājam tās nodot tālāk.”
