– Jaunā teātru sezona sākusies interesanti arī tādā ziņā, ka divu vadošo teātru pirmajās izrādēs galvenajās lomās citu teātru aktieri. Nacionālajā teātrī “Ugunī un naktī” Spīdolu atveido JRT aktrise Guna Zariņa, savukārt JRT šīs sezonas pirmajā jauniestudējumā “Farjatjeva fantāzijas” galvenajās lomās dailēnieši Artūrs Skrastiņš un Lidija Pupure, Lāsma Kugrēna no Nacionālā teātra. Abos uzvedumos tas vērtējams ar plus zīmi, ir interesanta saspēles savstarpējā ķīmija, taču, ja apmaiņa aktieriem sāks kļūt par tendenci, vai teātri neriskē pamazām zaudēt savu seju? 5
– Repertuāra teātra sistēmā, kur ir strikta izrāžu plānošana, šāda aktieru viesošanās citu teātru uzvedumos var būt tikai rets izņēmums, vienreizējs gadījums. Ja aktieri pārāk daudz būs aizņemti “ārpusē”, būs jāpamet sava trupa, jo ar viņiem vairs nevarēs rēķināties, plānojot repertuāru. Labu aktieri izraut ārā no cita teātra patiesībā ir ļoti sarežģīti.
– Tūlīt Jaunajā Rīgas teātrī priekškaru vērs, jau to gaidot, lielu ažiotāžu izraisījusī izrāde “Brodskis/Barišņikovs”. Pirms kāda laika uzvedumā “Vēstules. Klusā dziesma” bija dzirdams Brodska balss ieraksts, pirms gadiem Dailes teātrī bija iestudēts viņa “Marmors”. Kas jūs tagad pamudināja ķerties pie Brodska?
– Brodskim šogad aprit 75 gadi, to gan uzzināju vēlāk, un ar izrādi tam sakara nav. Iestudējums ir par viņiem abiem, Brodski un Barišņikovu, vairāk nekā divdesmit gadus vistuvākajiem draugiem, par šo divu leģendu satikšanos, starp viņiem notiekošo, kam skatītājs var būt tikai liecinieks, jo abu attiecības bija ļoti tuvas. Tāpēc izrādei tāds ambiciozs nosaukums “Brodskis&Barišņikovs”.
– Kā sākās jūsu sadarbība ar kādreizējo baleta zvaigzni Mihailu Barišņikovu?
– Pirms kāda laika man Barišņikovam bija viens cits piedāvājums sakarā ar iestudējumu Parīzes operā, kurā man vajadzēja dejotāju. Taču Mihails atteicās, negribēja vēlreiz kāpt tajā pašā upē. Viņam jau sešdesmit septiņi gadi. Leģendārais baleta laiks pagātnē. Pēdējos gadus viņš sevi redz kā dramatisko aktieri. Tad viņam bija viena cita doma attiecībā uz mani, no kuras atteicos es, jo nelikās pietiekami pārliecinoši. Galu galā šī ideja, kas patlaban īstenojas, iedvesmoja mūs abus. Sakrita tā, ka mums katram savā projektā bija mēģinājumi Milānā, kur arī sākām kopdarbu. Tad Barišņikovs atbrauca pie manis uz Šveici, kur teātrī Cīrihē iestudēju “Skaistākās nāves ainas operas vēsturē”. Pamazām atlasīju Brodska dzejoļus, pēc tam vairākus mēnešus strādājām skaipā. Izrādās, ar tekstu tas ir ļoti produktīvi. Barišņikovs pats patlaban dzīvo Ņujorkā. Nupat vasarā trīs nedēļas pavadīju Puntakanā Dominikānas Republikā, vienā no Barišņikova rezidencēm. Septembra beigās vēl nedēļu strādājām Ņujorkā Barišņikova centrā un nu divas nedēļas pirms pirmizrādes mēģinām Rīgā, kur uz pusotru mēnesi, kamēr nospēlēsim desmit izrādes, ieradies Barišņikovs. Pēc tam uzvedumu vedīsim uz Ameriku un Izraēlu.
