“Es pavisam biju aizmirsis, ka tāda dziesma ir!” Arstarulsmirus par gatavošanos 4. Lielajam koncertam 1
Jau ceturto gadu pēc kārtas Lielais koncerts sola kļūt par vienu no spilgtākajiem notikumiem Latvijas mūzikas dzīvē. Ar katru gadu pieaug gan radošie izaicinājumi, gan tehniskais vērienīgums, un Lielais koncerts arvien pārliecinošāk nostiprinās kā neatņemama kultūras tradīcija. Par to, kā top koncerts, kādas dziesmas šogad skanēs un kas pārsteigs publiku – saruna ar koncerta muzikālo vadītāju, Arstarulsmirus (jeb Gustavo).
Kādas sajūtas, šī gada Lielajam koncertam strauji tuvojoties? Vai visu iecerēto izdosies paspēt?
Sajūtas ir labas, tāpēc, ka katru gadu šķiet, ka mēs kāpjam soli augstāk, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Šogad nepārprotami ir šī sajūta, un tas arī priecē. Un par pagūšanu – mēs pie šī koncerta sākām strādāt jau trīs nedēļas pēc iepriekšējā Lielā koncerta. Līdz ar to par savlaicīgumu nevar sūdzēties.
Kā šogad tapa programma, kas tam iedvesmoja, un vai bija grūti izvēlēties dziesmas?
Dziesmas izvēlēties paliek ar katru gadu izaicinošāk. Tas tāpēc, ka īsti negribas, lai atkārtojas. Mēs pirmajos gados ņēmām pašas zināmākās un priekšplānā esošās, tās, kas pirmās nāk prātā, kad domā par labākajām Latvijas populārās mūzikas dziesmām.
Šogad arī gribējās izvēlēties “lielas” dziesmas, bet tādas, kas ne klausītājam, nedz arī mums neienāktu prātā kā pirmā izvēle. Tas varētu būt kaut kas tāds, ko tu izdzirdi un teiksi: “Ā, jā, šitā dziesma taču man ar’ patika, es pavisam biju aizmirsis, ka tāda dziesma ir.” Tas prasīja mazliet lielāku iedziļināšanos un izvērtēšanu, un atlasi.
Principā raugāmies uz dziesmām, kas latviešu mūzikā tapušas pēdējo 70 gadu laikā. Tas ir diezgan liels apjoms, un, ejot tam cauri, tā iedvesma arī rodas. Šogad koncertā ir apvienotas dziesmas, sākot no 60. gadiem līdz pat 2020. gadiem. Lielākais dziesmu kopums nāk no 60., 70., 80. gadiem, un tad, sākot no 90. gadiem, ir kaut kādi atsevišķi tā kā iestarpinājumi, kur mēs pieliekam klāt arī kaut ko, kas top mūsdienās un ļoti ātri ir kļuvis par to, ko varētu saukt par Latvijas lielajām popmūzikas dziesmām.
Cik viegli vai grūti ir veidot šādu programmu? Vai autori ir atsaucīgi, ļaujot “paspēlēties” ar savām dziesmām?
Lielā mērā, man liekas, ka jā. Daļēji tas tāpēc, ka mēs lielākajai daļai dziesmu ļaujam skanēt klasiskā, ļoti tradicionālā izpildījumā. Bieži vien mainās izpildītāji, bet dziesmas klasiskais skanējums paliek. Un tad kādi 30 % ir tās dziesmas, kur mēs ļaujamies eksperimentiem aranžijās un stilistikā.
Kā veidojas sadarbības ar mūziķiem, kas dziesmas izpilda? Cik elastīgi viņi ir savā repertuārā?
Ir dažādi. Ir solisti, kas ir atvērti eksperimentiem un kuri nebažījās par to, ka kaut kas varētu neizdoties. Šie ir tie mūziķi, kas saprot, ka tas viss ir process. Ja kaut kas ar pirmo reizi nesanāk, tad mēģina otro, trešo, ceturto reizi, kamēr nonāk līdz kaut kādam rezultātam, kas apmierina gan viņu pašu, gan arī atbilst mūsu iecerēm. Un ir arī tādi mūziķi, kas ir uzmanīgāki un vēlas, lai ar pirmo reizi viss izdodas. Tad, kad tomēr neizdodas ar pirmo reizi, tad ir jāmeklē jauni veidi, kā šos izpildītājus iedvesmot. Ir dažādi, bet mums ir darbs ar Latvijas profesionāļiem, kuri lielākoties tiek ar to uzdevumu galā diezgan organiski, harmoniski.
Vai tev ir sava mīļākā dziesma šī gada programmā?
Jā, man ir. Patiesībā – diezgan negaidīti. Varu pateikt priekšā, ka tā ir Žorža Siksnas izpildīta dziesma, kuras aranžija ir viens no šī gada lielajiem eksperimentiem. Žoržs Siksna ir gana atsaucīgs un fleksibls, lai uzreiz iesaistītos tādā eksperimentā. Mēs visi palikām ļoti patīkami pārsteigti par to, līdz kam sanāca nonākt, pateicoties gan Žoržam Siksnam, gan arī Jānim Ivuškānam, kurš uzņēmās veidot šai, pagaidām mistiskajai, dziesmai aranžiju.
Vai arī pats kāpsi uz skatuves?
Jā, es kāpšu uz skatuves ar vienu no savām “lielajām” dziesmām, kas ir izdota 2011. gadā. Tā ir “Dziesma manai pilsētai”, kuras oriģinālautors ir Kurts Fridrihsons no grupas “S’T’A”. Es savulaik jau uztaisīju šai dziesmai savu versiju.
Pērn LA.LV rakstījām, ka Lielajam koncertam ir lielākā skatuve – tā bija grandioza. Ar ko šogad tiks pārsteigti koncerta apmeklētāji?
Šogad spilgtums būs pārākā pakāpē, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Tika rasti dažādi tehniskie risinājumi, ar kuriem mēs netikām galā iepriekšējos gadus, un šoreiz sanāca nonākt līdz tam izsapņotajam rezultātam. Lai arī izmēra ziņā skatuves fasāde ir tikai mazliet lielāka nekā iepriekšējos gadus, bet tas spilgtums un efekts, ko dos ekrāni, ir kas nebijis. Arī mūziķu izvietojums uz skatuves šogad būs diezgan unikāls. Tur tiks izmantota ne tikai horizontālā skatuves plakne, bet podests tiks veidots arī vertikāls.
Kurš ir tavs mīļākais brīdis/posms Lielajā koncertā, kad jūti vislielāko gandarījumu?
Es domāju, ka tie ir divi vai pat trīs līdzvērtīgi posmi. Tas ir pats sākums, kad viss sākas – vēl ir tādas patīkamas trīsas, jo tu nezini, vai viss izdosies. Tad ir koncerta vidū, kad dabū tādu pirmo miera sajūtu, ka viss ir ieskrējies un skan, un tu redzi, kā tas izskatās. Tas, manuprāt, arī ir ļoti nozīmīgs brīdis. Un, protams, arī noslēgumā, kad viss ir noslēdzies, tad atkal ir tāds adrenalīna uzplaiksnījums no tā visa apjoma, no tā, kas tikko ir aizvadīts. Tas ir tāds emocionāls stāvoklis, kas uzreiz nenorimst. Pēdējās divas dienas, gatavojoties koncertam, ir tādi izteikti amerikāņu kalniņi.
Kā šobrīd izskatās tava darba diena? Cik daudz laika tajā aizņem gatavošanās Lielajam koncertam?
Šobrīd lielākā mana darba daļa ir jau izdarīta. Mēs esam nonākuši gan līdz programmai, gan aranžijām. Līdz ar to attiecībā uz Lielo koncertu man šobrīd ir mērenāks režīms, kas turpināsies līdz pēdējai nedēļai, kad jau viss tur atsākas – komunikācija ar mūziķiem, gatavošanās pēdējiem mēģinājumiem.
Visaktīvāk strādāju un vispiesātinātākās manas dienas bija, ja nemaldos, no novembra līdz aprīļa beigām. Paralēli notika komunikācija ar mūziķiem, ar septiņiem aranžētājiem, ar instrumentālistiem. Tāpat vienlaikus virzām atsevišķu singlu izveidi, kas ir veltīti tieši Lielajam koncertam. Šogad tā ir dziesma “Mēs pārtiekam viens no otra” Chris Noah izpildījumā un “Dzeltenie aizkari” Patrishas izpildījumā.
Varbūt ir kādi īpaši spilgti brīži no iepriekšējiem koncertiem, ar ko vari padalīties? Kāds kuriozs? Kāds emocionāli ļoti piesātināts mirklis? Kaut kas tāds, ko nekad neaizmirsīsi?
Protams, ka tas spilgtais brīdis, kuru grūti būs aizmirst, ir pirmais Lielais koncerts, jo tajā bija visvairāk neparedzamā mums visiem. Mēs to visu taisījām kā tādu vīziju – kā tas varētu būt, kā tas varētu skanēt, kā tas varētu izskatīties. Tad, kad mēs nonācām gan pirmajā, gan otrajā koncertā, kad ieraudzījām to rezultātu uz vietas – tā ir brīnuma sajūta. Lai arī mēs zinām detaļas, kad to ieraugi dzīvajā, tas, protams, ir neaizmirstams moments, uz kuru varētu ilgi skatīties. Manā gadījumā kā skats no klints – tas ir tāds varens, grandiozs skats, pie kura var sēdēt un meditēt.
No komiskiem aspektiem – pagājušā gadā koncerta dienā, kad mums bija ģenerālmēģinājums un visam jāiet cauri bez nekādas aizķeršanās, tā sāka gāzt lietus, ka lielās Mežaparka estrādes tribīnes, uz kurām parasti stāv koris, pārtapa par vienkārši milzīgu ūdenskritumu. Es domāju, ka tas bija tāds moments, kuru daudzi klātesošie atcerēsies uz ilgu laiku, jo tā bija pamatīga stihija.
Vai Lielais koncerts notiks arī nākamgad? Vai varam to jau uzskatīt par tradīciju?
Noteikti! To, ka mēs ejam uz to kā tradīciju, sākām vēstīt jau no otrā koncerta. Ņemot vērā, ka tagad koncerts notiek jau katru gadu, ļoti ceram, ka tas tā arī turpināsies. Vismaz no savas puses esam absolūti ieinteresēti darīt visu, lai tas tā ir. Un jā – Lielais koncerts būs arī nākamgad.
