Kārlis Streips: Amerikas pašreizējais prezidents ir narcisma kalngals, kuram galvenais šajā un citos stāstos ir… 0
Kristus ir karalis. Tāds bija galvenais temats Anglikāņu baznīcas dievkalpojumā svētdien, 23. novembrī. Jaunnedēļ jau būs pirmā Advente, kas iesāks gatavošanos Ziemassvētku sezonai.
Lasījums no evaņģēlija bija par Jēzus sišanu krustā.
Tas var šķist dīvaini. Krustā sišanu kristieši saista ar Lielo piektdienu, kas ir īsi pirms Lieldienām. Jo Kristus biogrāfija, tā teikt, taču ir labi zināma:
Piedzima puisis ap Ziemassvētkiem. Uzradās trīs gudrie no austrumiem, paziņoja, ka te, lūk, ir uzradies glābējs. Dziedāja eņģeļi, viss bija skaisti.
Nodzīvoja cilvēks 33 gadu garumā, un sava mūža laikā pamanījās pamatīgi nokaitināt tobrīd esošo varu.
Īsi sakot, pastāvošā vara Jēzu notiesāja un piesprieda nāves sodu.
Lielajā piektdienā kristieši atzīmē nāves soda faktu. Pāris dienas vēlāk atzīmēts stāsts par to, kā Jēzus savā kapā nepalika un augšāmcēlās. Tās ir Lieldienas.
Skaidrojums stāstam par krustā sišanu novembrī ir tāds, ka 23. novembris bija pēdējā svētdiena šī gada liturģiskajā gadā, un minētais stāsts savā ziņā ir kulminācija stāstā par šo cilvēku Jēzus Kristus.
Advente – tas ir sākums, un šonedēļ svētdien baznīca sāks jaunu gadu.
Mūsu mācītāja sprediķi sāka ar faktu, ka visu pagājušo nedēļu pasaule pievērsa uzmanību vienam faktam.
Proti, ka no Amerikas Savienoto Valstu režīma bija nācis “miera plāns” attiecībā uz Ukrainu.
“Miera plāns,” kuru teicās izstrādājis Baltais nams Vašingtonā. Tieši tāpat, kā pirms kāda laika no turienes uzradās “miera plāns” attiecībā uz situāciju Gazas joslā.
Mācītāja pamatoti šo situāciju salīdzināja ar faktu, ka pagājušajā nedēļā Latvija atzīmēja patriotu nedēļu un savas neatkarības gadadienu.
Konstatēts, laikā pirms 2. Pasaules kara mūsu valsts likteni lēma ļaunprātīgi cilvēki ārpus Latvijas robežām un liktenis tika nolemts nacistu Vācijas un boļševiku Padomju Savienības kabinetos.
Plus vēl fakts, ka bieži vien cilvēki, kuri organizē karošanu pret citiem, procesa laikā piesauc Dievu to kungu kā savu aizstāvi un savu palīgu.
Kremļa boss jau ļoti sen sevi ir tērpis Krievijas Pareizticīgās baznīcas drānās. Sakās aizstāvam “tradicionālās vērtības” un it īpaši Vladimira Putina laikā, Kremļa Pareizticīgā baznīca ir bijusi līdzdalībnieks aktīvs un entuziasma pilns represijās pret krievu tautu un it īpaši Maskavas militārajās avantūrās ārzemēs.
Amerikas prezidents, kurš visticamāk sava mūža laikā ir pārkāpis lielu vairumu, ja ne visus Bībelē uzskaitītos baušļus, arīdzan mēdz apgalvot, ka viņš esot liels kristiešu sargs un aizstāvis.
Tajā skaitā konkrēti pēdējā laikā smagi braukts augumā Nigērijai Āfrikā ar apgalvojumu, ka tur musulmaņi slaktējot nost kristiešus, un tāpēc Amerikai esot pienākums viņus glābt.
Donaldam Trampam tas allaž ir bijis politisks aprēķins, jo viņa patiesās zināšanas par tēmu kļuva acīmredzamas pirms desmit gadiem, kad pirmās priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņam pajautāts par mīļāko grāmatu vai tekstu no Bībeles.
Acīmredzot samulsis Tramps atbildēja, ka viņam patīkot visi teksti no Bībeles pēc kārtas, ar ko saprast – viņš tajā brīdī nevienu nespēja iedomāties.
Tā dēvētie “evaņģēliskie kristieši” 2016. gadā nolēma, ka tieši šis grēcinieks esot viņu gans un glābējs, un ierasti kļuva skati, kurā vidū sēž begemots Tramps un ap viņu stāv ekstāzes pilni “kristiešu līderi” ar aicinājumu visiem saprast, ka te, lūk, esot Dieva tā kunga nosūtītais gans un glābējs arī amerikāņu tautai.
Lieki teikt, mūsu mācītājai šāda attieksme nešķiet īpaši akceptējama. Viņa kritizēja ekstrēmistus kristiešu pasaulē, kuriem galvenais ir ienaids un diskriminācija pret citiem.
Bilda, otrajā politikas spektra galā ir liberāli ekstrēmisti, kuri uzskata, ka vienīgais gans un glābiņš tautai var būt valsts. To sauc par sociālismu, un arī tas nav nekas labs.
Tiesa. Padomju savienība bija pārliecināta, ka visu vajag kārtot centralizēti un bez īpašas vērības par lietas apstākļiem, tā teikt, uz vietas.
Labs piemērs bija pagājušā gadsimta 50. gadu beigās, kad Kremļa boss Hruščovs viesojās Amerikā un palika ar atkārtu žokli par to, cik tur bija lielas un aktīvas un veiksmīgas fermas.
Hruščovs pārbrauca mājās nevis ar domu, ka vajag pārkārtot visu lauksaimniecības sektoru ar privātīpašumu un peļņas iespējām, bet gan, ka galvenais tajā visā esot fakts, ka Amerikas lauksaimniecības pamatā esot kukurūza!
Jā, skaista, dzeltena, garšīga kukurūza, un Hruščovs daudzviet Padomju savienībā lika likvidēt citu kultūru laukus un tā vietā audzēt kukurūzu.
Tajā skaitā tādās vietās plašajā Padomijā, kur laikapstākļi un zemes saturs nebūt tam nebija piemērots.
Visa Padomju savienība bija bāzēta domā, ka centrs zina visu, un tāpēc uz vietām darba ļaudīm nav īpaši jāpūlas domāt pašiem par savu dzīvi.
Domā, ka politikas un sabiedrības centrā vajag būt kristietībai vai “kristietībai” arīdzan ir redzēta post-padomiskajā Padomju Savienībā, ne tikai saistībā ar Kremļa Pareizticīgo baznīcas ļauno lomu tajā visā.
Mūsu valstī jau sen ir bijusi viena politikas novirze, kurai pats galvenais sabiedriskajos procesos šķiet esam vēlme diskriminēt pret citiem.
Laikā, kad mūsu Saeima sprieda par pagalam nevajadzīgajiem Satversmes grozījumiem, lai noteiktu, ka viendzimuma pāriem mūsu valstī nav tiesības laulāties, daudz tika vāvuļots par “kristīgajām vērtībām,” kuras liekot diskriminēt pret citiem.
Tas no Bībeles, kurā centrālā svēto rakstu vēsts ir “mīliet viens otru.”
Un nevis “vispirms izdomājiet, kuras grupas sabiedrībā jums nepatīk, un tad mīliet tos, kuri pēc tam ir palikuši pāri.”
Tomēr Ukrainai galvenais nav Vladimira Putina un Donalda Trampa “kristietība” un tā pakāpe vai tās trūkums.
Ukrainai galvenais ir fakts, ka nupat divi ārvalstnieki Putins un Tramps savstarpēji nolēma, kas būs darāms attiecībā uz Ukrainas nākotni, un Ukraina tika nolikta notikuša fakta priekšā.
Amerikas prezidents atklātā tekstā pateica, ka Ukrainai vajag piekrist plānam līdz 27. novembrim, kas būs šonedēļ ceturtdien un, ja nē, tad Ukraina turpmāk varēs cīnīties viena pati, amerikāņiem vairs nekādas intereses par Ukrainas drošību un nākotni vairs nebūs.
Tas no cilvēka, kurš laikā pirms 2024. gada vēlēšanām nepārtraukti apgalvoja, ka viņš konfliktu Ukrainā izbeigs jau pirmajā dienā amatā, vai varbūt pat un vēl pirms tam.
Jo visi taču zināja, ka Amerikas prezidenta labākais draudziņš visā pasaulē bija Kremļa boss Maskavā.
2016. gadā Kremļa boss Maskavā pakalpīgi iejaucās ASV valsts prezidenta vēlēšanās ar mērķi kaitēt Demokrātu partijas kandidātei un bīdīt Republikāņu kandidāta izredzes.
Sava pirmā termiņa laikā, kad jau bija okupēta Krima un sākta marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos, Amerikas prezidentam galvenie bija iekšpolitiskie jautājumi pašā Amerikā.
Varam atcerēties, bija zvans ar Ukrainas tobrīd vēl nesen amatā esošo prezidentu Zelenski, kurā Amerikas prezidents atklātā tekstā pateica, ja Ukrainas prezidents nepalīdzēs ar kaitīgas informācijas piemeklēšanu par Trampa potenciālo pretinieku nākamajās prezidenta vēlēšanās, tad ieroču piegāde Ukrainai apstāsies pavisam.
Par to bija pirmais no diviem impīčmentiem ASV Kongresā, bet Amerikas Senāts neizmantoja izdevību cilvēku notiesāt un līdz ar to viņu izslēgt no tālākas dalības Amerikas politiskajos procesos uz visiem laikiem.
Varam tikai sapņot par to, kas būtu noticis, ja vajadzīgais skaits republikāņu senatoru būtu atraduši pietiekamu mugurkaulu, lai saprastu, ka šantažēt ārvalstu līderi ar mērķi bīdīt pašam savas politiskās intereses – nu, tas labākajā gadījumā ir nesmuki, lai neteiktu pagalam noziedzīgi.
Bet senatoriem nodrebēja pirksts, Tramps tika attaisnots, pēc zaudējuma 2020. gada vēlēšanās uzrīkoja valsts apvērsuma mēģinājumu. Un pirms mazliet vairāk nekā gada uz īsu brīdi mazs vairākums amerikāņu zaudēja pilnīgi visu veselo saprātu un nolēma ka vajadzīgais Amerikas nākotnei ir notiesāts noziedznieks ar ļoti redzamām demences pazīmēm.
Un te nu mēs esam gadu vēlāk ar Amerikas prezidentu, kurš ir pilnībā pārliecināts, ka viņš vienīgais prot atrisināt dažādus konfliktus pasaulē, un līdz ar to tikai viņam ir tiesības lemt, kas tālāk notiks ar palestīniešu tautu Gazas joslā un ar Ukrainas tautu Ukrainā.
Pieļauju lasītāji zina, ka Amerikas prezidenta “miera plānā” par Ukrainas nākotni principā ir uzskaitīts viss tas, ko šajā lietā grib ieraudzīt Kremļa bosi.
Ukraina atteiksies no okupētajām teritorijām. Ukraina samazinās savas armijas apjomus. Ukraina atjaunos krievu valodas tiesības kā valsts valodai. Jau minētā Kremļa Pareizticīgā baznīca atkal būs galvenā un kontrolējošā baznīca Ukrainā.
Pret Krievu tiks atceltas visas sankcijas. Krievija atkal tiks ievesta starptautiskajā kopienā un apritē kā sakarīgs procesa dalībnieks.
Šī kara noziedznieka rehabilitācija sākās jau pirms kāda laiciņa, kad Amerikas prezidents Aļaskā nolēma izklāt garu sarkanu tepiķi uz lidlauka un sveikt Kremļa bosu kā vienlīdz svarīgu kadru uz pasaules skatuves.
Varam atcerēties, kā Amerikas prezidents jūsmoja par lielisko draudzību starp viņu un Kremļa bosu kamēr Kremļa boss stāvēja viņam blakus un vienkārši smīnēja.
Jo viņš zināja, Amerikas prezidents nekad nedarīs to, kas visvairāk ir vajadzīgs, lai Krieviju piespiestu uz ceļiem attiecībā uz agresiju ārvalstīs.
Amerikas sabiedrībā ir radies jautājums, vai savu “miera plānu” Baltais nams vienkārši saņēma no Kremļa pa tiešo, pārtulkoja ar “Google” tulkošanas sistēmas palīdzību, un tad to prezentēja kā savu.
Amerikas ārlietu ministrs un citi nupat aizgājušajās brīvdienās dievojās nē, nē, mēs paši to izdomājām, kurš gan varētu padomāt citādi?
Jo lūk, lūk, tur ir paredzētas drošības garantijas Ukrainai pēc tam, kad karš būs beidzies!
Amerikas prezidents vienubrīd pat aizrunājās tik tālu, ka tās varētu būt “NATO tipa” garantijas.
Tiesa, “mierā plānā” arī ir paģērēts balsojums Ukrainas parlamentā, lai ar konstitucionālu grozījumu noteiktu, ka Ukraina nekad, nekad, nekad, nekad necerēs kļūt par Ziemeļatlantijas Līgumorganizācijas dalībvalsti.
Bet būs kaut kādas vārgi definētas “drošības garantijas.” Jauki.
Ukrainas prezidents pagājušajā nedēļā nostājās kameru priekšā ar skumjām acīm, lai pateiktu, ka bija pienācis sarežģītākais brīdis Ukrainas mūslaiku vēsturē.
Viņš dikti, dikti centās turpināt apgalvot, ka Amerikas prezidents ir labticīgs cilvēks, protams, Kijivai ar Vašingtonu ir ciešas attiecības, abas puses viena otru saprot.
Bet Ukrainas prezidentam pagājušajā nedēļā arī bija jātiek galā ar milzīgu korupcijas skandālu viņa valsts iekšpolitikā, kurā viens no galvenajiem bīdītājiem bija sens un labs Ukrainas prezidenta draugs un kolēģis tad, kad viņi abi strādāja televīzijā.
Pieļausim, tas bija pats pēdējais, kas Ukrainas prezidentam brutāla kara laikā bija vajadzīgs.
Bet tas atgādina, ka laikā pirms genocīda sākuma Ukraina nebija nekur tuvu brīdim, kad tā varētu iestāties Eiropas Savienībā vienkārši tāpēc, ka tās pārvaldes sistēma ne tuvu neatbilda savienības principiem, regulām un prasībām. Ne tuvu.
Laikā kopš genocīda sākuma Ukrainai piešķirtas paātrinātas sarunu tiesības, taču minētais korupcijas skandāls, kurš jau divus valdības ministrus ir spiedis demisionēt un Ukrainas parlamentā pirmoreiz kopš genocīda sākumā opozīcijai ir devis labu pamatu argumentam, ka vajag demisionēt visai valdībai – tas pilnīgi noteikti sarunās ar Briseli neko labu nenozīmē.
Eiropas Komisijas prezidente reaģējot uz Amerikas prezidenta un Kremļa bosa “miera plānu” pateica, ka trīs lietas nebūs pieņemamas.
Pirmkārt, Ukrainai ir visas tiesības saglabāt savu teritoriju, tajā skaitā tās daļas, kuras Kremļa boss uzskata par “savējām.”
Otrkārt, neviens cits nedrīkst noteikt Ukrainas izvēli ģeopolitiskos jautājumos.
Un, treškārt, Eiropai ir jāsaprot, ka šajā lietā tā patlaban stāv viena pati un bez tradicionālajiem sabiedrotajiem Amerikā, jo tradicionālo sabiedroto Amerikā vairs nav.
Pāris lietas te šķiet akmenī cirstas. Pirmkārt, Amerikas prezidenta un Kremļa bosa “miera plāns” Ukrainas prezidentam un viņa tautai nav pat minimāli pieņemams.
Ir arī fakts, ka Amerikas pašreizējais prezidents ir narcisma kalngals, kuram galvenais šajā un citos stāstos ir vēlme tikt pie Nobela miera prēmijas, un viss cits pārējais viņam ir neinteresants.
Un, ja tas Ukrainas gadījumā nozīmē nošpikot Kremļa pārdomas par minētās valsts nākotni – kāpēc nē, un uz priekšu!
Taču te ir arī viens liels jautājums. Ja amerikāņi tik tiešām pārtrauks palīdzību Ukrainai tikai tāpēc, ka Baltajā namā saimnieko infantils kadrs kuram interesē tikai pašam savas intereses, vai pārējā pasaule spēs to kompensēt un Ukrainas atbalstu saglabāt vajadzīgajā līmenī un palielināt?
Briseles gaņģos jau sen ir bijuši apgalvojumi par Eiropas drošības stiprināšanu un Eiropas spēku izveidošanu un visu pārējo.
Taču “demokrātiskajā” Eiropas Savienībā patlaban ir divas dalībvalstis narkomānes, kuras vienkārši nespēj nokāpt no Kremļa energoresursu adatas, jo tām tas ir ērtāk.
“Demokrātiskajā” Eiropas Savienībā gan jautājumā par tālākām sankcijām pret kara noziedzniekiem Kremlī, gan arī par tālākas militāras un cita veida palīdzības nodrošināšanu Ukrainai ir vajadzīga vienprātība.
Kuras patlaban nav.
Pasaules civilizētās valstis ir centušās. Pa kara lidmašīnai šeit, pa pretgaisa aizsardzības sistēmai tur.
Latvija ir bijusi nudien entuziastiska dalībniece Ukrainas apgādāšanā ar to, kas tai ir vajadzīgs, tajā skaitā un konkrēti transportlīdzekļi, kādi vajadzīgi frontes līnijas apgādāšanai.
Ukraina pati ir masīvi attīstījusi savu ieroču ražošanas industriju, tajā skaitā televīzijā nesen redzēju sižetu par robotiņiem, kuri ietērpti kamuflāžā un spēj piegādāt ūdeni, munīciju un pārtiku frontes līnijas karavīriem, neriskējot citu karavīru dzīvību.
Arī redzēju sižetu, kurā ukraiņu kara lidmašīna devās bombardēt dambi Krievijas okupētajās teritorijās, kuru okupanti bija pārkārtojuši kā ceļu piegādes vajadzībām.
Garš stāsts par ienaidnieka radariem un faktu, ka ukraiņu kara lidmašīnai (kas ražota vēl PSRS okupācijas laikā) nācies lidot zemu, zemu virs zemes virsas ar domu, ka tas jebkurā brīdī var nozīmēt, ka pilots kļūs viens ar apkārtējo zemi.
Ienaidnieks dikti centās noteikt ukraiņu lidmašīnas atrašanas vietu un pat izšāva pāris raķetes ar mērķi to nogāzt.
Titros zem video bija atzīmēts, ka video materiāli nākuši no Ukrainas gaisa spēkiem, no kā secināt, ka tas nozīmēja veiksmi galīgajā procesā.
Tā tas arī bija. Galu galā pilotam izdevās uz dambja uzmest divas raķetes ar sprāgstvielām, kuras to papluinīja tā pamatīgi un dūšīgi. Malacis pilots!
Ukraina nav pelnījusi visu to, kas ar to ir noticis laikā kopš PSRS sabrukuma un, ja kas, arī to, kas notika okupācijas laikā.
Pagājušā gadsimta 30. gados Staļina režīms Ukrainā saorganizēja badu un badošanos, kuru ukraiņu tauta joprojām atceras kā izšķirošu traģēdiju tautas dzīvē.
Okupācijas laikā Ukrainas (un Baltkrievijas) Padomju sociālistiskajām republikām bija vieta Apvienoto Nāciju organizācijā, jo paranoiskais Staļins baidījās, ka valstis ārpus viņa impērijas pret viņu sazvērēsies un tāpēc gribēja vismaz mazliet pret to nodrošināties.
Kremļa boss nekad nav slēpis savu pārliecību, ka Padomju savienības sabrukums esot bijusi 20. gadsimta ģeopolitikas lielākā katastrofa.
Visu laiku kopš tam ar apgalvojumu, ka tiekot sargātas “krievvalodīgo” tiesības, Kremlis ir iebrucis un teritoriju atņēmis i Moldovai, i Gruzijai, i mūsdienās arī Ukrainai.
Jo Kremlī saimnieko kadrs, kurš ir pārliecināts, ka viņam ir tiesības tā darīt.
Amerikas prezidents acīmredzot ir nolēmis, ka savu tālāko interešu bīdīšanai Ukrainu vienkārši vajag piespiest uztaisīt pašnāvību, lai pēc tam būtu miers.
Pamatotas paralēles ar lēmumu pirms 2. Pasaules kara Hitlera nacistiem ļaut darīt precīzi tāpat ar Čehoslovākiju (kura laikā pirms kara bija viena no tikai divām valstīm Eiropā ar demokrātisku un vēlētu pārvaldes sistēmu un nevis ar diktatūru; otra bija Somija).
Mūsu valsts drošībai ir ļoti svarīgi tas, vai ārpasaule tik tiešām ļaus Amerikas prezidentam un Kremļa bosam Ukrainai uzspiest “miera līgumu,” kurš principā nozīmē tās iznīcību.
Jo, ja tā, tad absolūti garantēts ir fakts, ka Kremļa bosi sāks skatīties, kur citur viņi var nākt ar apgalvojumiem par “fašismu,” kāds ir apkarojams.
Latvijā nupat ir bijis stāsts par pāris simtu krieviem, kuri tā arī nav iemācījušies latviešu valodu un līdz ar to ir pakļauti izraidīšanai no valsts.
Vācijas sabiedriskajos medijos bija sižets par vienu šādu dāmu, kura skaidroja, ka viņa Latvijā no Uzbekistānas ieradās okupācijas laikā, viņa te studēja, viņa te apprecējās, viņai te piedzima bērni, viņa mīl šo valsti – nu bet to suņa valodu tomēr nesanāca apgūt.
Jo nevajadzēja.
Vācijas sabiedrisko mediju toņkārta par šo dāmu bija “ai, nabadzīte!”
Kremlis, savukārt, situāciju jau ir ciniskā kārtā sācis aprakstīt ar vārdiem “neakceptējama diskriminācija pret krievvalodīgajiem.”
Ja pasaule Amerikas prezidentam un Kremļa bosam ļaus neitralizēt Ukrainu, tad šķiet visai skaidrs, ka kā nākamo boss ņems jautājumu par to, vai NATO 5. panta garantijas tik tiešām ir uztveramas nopietni.
Starptautiskais likums aizliedza Krimas sagrābšanu, bet Kremlis to vienalga izdarīja.
Šis nav režīms, kurš ir ieradis domāt starptautiskā likuma kategorijās, un Amerikas barbara un Kremļa bosa “miera līgumā” arī ir melns uz balta rakstīts, ka visas kriminālapsūdzības pret Kremļa bosu un viņa līdzvainīgajiem tiks atceltas kā nebijušas.
Nedēļā pirms kristīgās baznīcas jaunā liturģiskā gada sākuma negribu lasītājus nobaidīt. Bet pašreizējie režīmi Amerikā un Krievijā šķiet pārliecināti, ka galvenais ir spēka politika un spēja nobaidīt citus.
Ukraina (un arī Gaza) šajā procesā ir nenozīmīga un attiecīgās tautas intereses pie pakaļas.
Labi nav. Atliek cerēt, ka ārpasaule tomēr savāksies un Ukrainai nodrošinās to palīdzību, kāda ir vajadzīga, lai konfliktu pabeigtu bez nepieciešamības pieņemt muļķīgu “miera līgumu,” kas sarunāts citur.
Kā minēju, Eiropas Savienība ar savu “vienprātības” principu būtībā nebūs tā, kura to nodrošinās.
Slava Ukraini! Un dievs, svētī Latviju!
