Atrast šajos apstākļos darbu Latvijā dažbrīd šķiet ir teju neiespējami. Esam saņēmuši desmitiem vēstuļu no lasītājiem, kuri atklāj, cik grūti sevi pierādīt par primitīvākajās darba vietās, cik daudz kārtas jāiztur, neskaitāmās vietās ir piecu kārtu atlases un pusē no visiem gadījumiem nemaz nekas netiek atbildēts vai paziņots vispār. Sludinājumu portāli pilni, bet tikpat daudz cilvēku bez darba, kuri vēlas vienu pasniegtu roku, lai sevi pierādītu. Lūk, Zigmunda stāsts.
“Man ir 58 gadi, jau trīs mēnešus cenšos atrast darbu un ir sajūta, ka esmu necilvēks. Ja vispār kādreiz tieku līdz pārrunām, jūtos nevis kā pārrunās, bet tiesā kā apsūdzētais un vēl sliktāk kā apsūdzētais, jo apsūdzētajam dod pēdējo vārdu, bet man ne.
Pēc diploma esmu tulks no angļu valodas. Nu jau biju, tā ir izmirstoša profesija. Strādāju arī par tulku no krievu valodas tiesā.
Tagad meklēju “jebkuru biroja darbu, kam es varētu derēt”. Interesējos par datoriem, dokumentiem un informāciju.
Jautājums par iepriekšējo darba vietu vai veselibas stāvokli, pēc tam izlocīšanās un atmelošanās no darba nedevēja puses, atbildot, ka paklausīsies ari citus kandidātus, un es jau saprotu, ka viss ir beidzies. Pēc vasaras vēl pārvietojos ar kruķiem, bet tie ir drošības pēc, bet drīz tos varēšu jau nolikt nost.
Bail, ka savā specialitātē vairs darbu nedabūšu. Vēl es varētu strādāt citus darbus pie datora. Šodien uzzināju, ka sāk šķobīties ari situācija ar mājokli. Tas pats kas daudziem, ātro kredītu parādi. Kamēr bija alga, tie bija samaksājami, bet tagad nezinu, kas notiks.
Ir pienākušas vairākas vēstules. Vēl nezinu, kas būs tuvākajās dienās. Esmu sazinājies ar sociālo dienestu gadījumā, ja būs vajadzīga palīdzība no viņiem. Nav tuvinieku, pie kā varētu pārcelties, baidos palikt aukstumā uz ielas. Varbūt baidos bez pamata, bet šis jaunais gads nemaz nav tāds, kādu iedomājos. Tagad man ir vajadzīgs kāds, kurš mani sadzirdētu un dotu man iespēju,” Zigmunds atklāti lūdz.
Pēc padoma, kā vislabāk sagatavoties darba intervijai, jautāju karjeras konsultantei Jolantai Jasukevičai.
“Obligāti ierasties laikā vai pat nedaudz pirms. Apģērbties atbilstoši izsludinātajai vakancei. Pirms tam izpētīt uzņēmumu, lai var iesaistīties kvalitatīvā sarunā par potenciālo darbu tajā. Pārdomāt savus līdzšinējos panākumus darba vietās, lai ar to var padalīties. CV jābūt pēc iespējas kompaktākam, vēlams ietilpināt vienā A4 lapā.
Motivācijas vēstules prasa arvien mazāk, bet joprojām tās tiek prasītas. CV jāveido maksimāli oriģināli un parādot savu personību. Motivācijas vēstule nedrīkst būt CV plašākam izklāstam, tajā pēc iespējas ir jāparāda sava atbilstība izsludinātajai vakancei un sava gatavība un motivācija darboties uzņēmuma labā. Jādomā, kā izcelties starp citu iesniegtajiem CV. Parādīt spēju, gatavību un motivāciju risināt uzņēmumam nepieciešamās problēmas/ uzdevumus.
Obligāti sagatavot savus jautājumus, tajā skaitā par atalgojuma un bonusu sistēmu. Veidot dialogu, lai intervija neizvēršas kā nopratināšana,
Jasukevičai iesaka.
Vai ir kādi obligātie jautājumi, kas būtu intervijā jānoskaidro?
“Tas ir ļoti individuāli, atkarībā no katras personas interesēm, vērtībām un vajadzībām. Nav jāizdomā samāksloti jautājumi, kuri pašam patiesībā neinteresē. Kādam ir svarīga izaugsme, tad jājautā par to, citam veselības apdrošināšana, kādam vēl darba laika elastība vai atalgojuma sistēmas dažādība,” konsultante norāda.
Ko nevajadzētu jautāt potenciālajam darba devējam?
“Droši vien, kas saistīts ar potenciālo algas pieaugumu. No sākuma jāpierāda sevi kā kvalitatīvu darbinieku. Nevajadzētu arī iztaujāt par iepriekšējo darbinieku, kurš ieņēma šo pozīciju. Protams, ka neko arī aizskarošu un aizvainojošu saistītu ar uzņēmumu un tā darbiniekiem,” Jasukevičai piekodina.
Vai arī tev ir bijušas problēmas atrast darbu? Vai esi piedzīvojis ko nejēdzīgu vai komisku darba intervijā? Varbūt tev ir veiksmes stāsts? Varbūt, izlasot Zigmunda stāstu, esi gatavs viņam dot iespēju? Raksti man uz [email protected].



