“Mani atlaida no darba Latvijas populārākajā laboratorijā, neko nepaskaidrojot,” Lelde par pazemojumu, mobingu un briesmīgo attieksmi no priekšniecības
26
Darba taču dzīvē nav galvenais – šo pārmetumu esam vismaz reizi dzīvē dzirdējuši un paši kādam teikuši. Jā, bet tomēr darbs sniedz mums stabilitāti, ienākumus, ritmu, drošības sajūtu kas gan dzīvē ir galvenais. Pēc kāda no #negodīgasalgas rakstu sērijas publikācijas man uzrakstīja Lelde, atklājot savu skaidro stāstu par darba zaudēšanu.
“Esmu biomedicīnas laborants ar stāžu, diplomiem,sertifikātu un citiem papīriem, bet šobrīd nevienam neesmu vajadzīga.
Mani atlaida no darba 31.03.2023 gadā no Latvijas populārākās laboratorijas, pilnīgi neko nepaskaidrojot, pateica, ka ilgāk nevaru palikt.
Toreiz līdz pensijai bija palikuši vien 6 gadi. No sākuma cerēju, ka atradīšu citu darbu, bet neizdevās.
Tad meklēju darbu par reģistratoru, jo 2020. gadā likvidēja manu darba vietu laboratorijā, bet piedāvāja citu darbu citā nodaļā, es piekritu, bet tad diemžēl nāca lielais kovids, mani pazemināja par reģistratori.
Kad kovids beidzās, es gāju runāt, kā būs ar mani, jo esmu laborants, kur es varētu strādāt? Atbilde: “es neredzu tevi kaut kur šajā laboratorijā par laborantu. Neko nevaru palīdzēt. Sēdi tur pat reģistratūrā.”
Tad man beidzas sertifikāts, neesmu gandrīz četrus gadus darījusi laboranta darbu. Praktiski esmu zaudējusi kvalifikāciju. Un tad mani atlaida, kaut pirms gada iedeva parakstīt brīdinājumu uz A4 formāta lapas, kas pilna pierakstīta ar it kā manis izdarītajiem pārkāpumiem, es lasīju un nekā nesapratu, tur bija sarakstītas tādas lietas, es pat nezinu kā to nosaukt.
Toreiz man šo dokumentu lika komercdirektore parakstīt. Es parakstīju, bet man neatstāja otro eksemplāru, to pašu izrāva no rokām, izgrūda no kabineta. Kā vēlāk uzzināju, nevajadzēja parakstīt.
Man ir smagi finansionāli apstākļi, jo smagi slimo mammite, tāpēc es pie tā darba turējos. Šobrīd jau vairs reģistratores darbu nevar dabūt, NVD piedāvā veikalos, ja man nebūtu veselības problēmu, ko ieguvu laboratorijā, ietu strādāt.
Tagad iztiekam no mammītes nelielās pensijas. Esmu viņai vienīgais palīgs, man pašai arī nav kas palīdz, nav ne bagātu radu, ne draugu. Brīdinājumu iedeva tieši gadu pirms atlaišanas. Esmu laboratorijā izbaudījusi bosingu un mobingu pilnā apmērā. Man teica raksti sūdzību, bet es zinu, kas notiek, ja tādu uzraksta, atlaiž ar laiku. Es sūdzējos neesmu.
Ko lai daru, kā lai iztieku. Esmu jau domājusi par pašnāvību, tikai žēl mammas, kur viņa paliks?”
Leldes stāstu lasot, tiešām ir asaras acīs un jūtamas cilvēka sāpes. Varbūt tev, lasīt, ir iespēja Leldei palīdzēt? Varbūt vari piedāvāt viņai darba vietu? Šo gadu laikā vairākas šādas vēstules ir rezultējušās ar jaunas darbavietas atradumiem mūsu stāstu varoņiem un es ticu, lai kāds no mums var palīdzēt arī Leldei. Raksti man uz [email protected].
