Režisorus mīlam, maksāt negribam 1
– Tikko noslēdzies vēl viens process par konkrētu lietu, kurā AKKA/LAA bija iesūdzējusi tiesā Rīgas kinostudiju par neatļautu Aloiza Brenča filmu izplatīšanu.
I. Kolmane: – Jā, process noslēdzies par labu autoram, piespriestā summa nav liela, un precedents, protams, nav akmenī cirsts, bet lēmums ir par labu autoriem un apliecina: ja audiovizuālu darbu izmanto bez atļaujas, autoriem un autoru mantiniekiem pienākas atlīdzība.
A. Liberts: – Pilnais spriedums būs 6. jūnijā, tad arī redzēsim, kas tur būs pielemts. Acīmredzot mēs nākamreiz izturēsimies pret procesu nopietnāk. Mēs gan pieminējām Rīgas kinostudijas autortiesības, bet īpaši neapgrūtinājām sevi ar pierādījumu iesniegšanu, uzskatījām, ka vispirms savas tiesības jāpierāda prasītājam. Mums tad būtu jākopē visi līgumi, dokumenti, maksājumu apliecinājumi, to mēs, protams, neizdarījām, bet nākamreiz noteikti izdarīsim.
I. Romanova: – Bet kas tie par maksājumu apliecinājumiem? Tu esi maksājis autoriem?
A. Liberts: – Bet protams! Mums ir līgumi, maksājumu dokumenti…
I. Romanova: – Par filmu izmantošanu?
A. Liberts: – Bet par filmu izmantošanu taču autoram nav jāmaksā!
– Tā gan nebūs taisnība, jo pirms šī apaļā galda speciāli zvanīju uz Nacionālo kino centru un jautāju, vai ir kāda atšķirība starp mūsdienu un padomju laika filmu izmantošanas kārtību. Saņēmu atbildi, ka atlīdzību ar AKKA/LAA starpniecību saņem visu filmu autori neatkarīgi no tapšanas laika, vienīgi par jauno filmu demonstrēšanu tiek slēgts arī licences līgums ar filmas producentu. Latvijas Televīzijā taču arī ir līgums ar AKKA/LAA, vai ne?
A. Dobrovoļskis: – Jā, es gan vairāk varu pateikt par vecajām filmām: mēs drīkstam rādīt visas filmas, kas mums līdz 1993. gadam ir bijušas arhīvā. Mums ir līgums ar AKKA/LAA, kas tiek pēc noteikta laika atjaunots.
I. Kolmane: – Autoram pienākas atlīdzība par katru darba izmantošanas veidu un katru reizi.
A. Liberts: – Nav tā! Pēc likuma autoriem ir tiesības nodot mantiskās tiesības producentam. Mēs esam slēguši šādus līgumus, cik zinu, arī Andreja Ēķa līgumos tas paredzēts. Ar līgumu tiek risināts viss. Padomju laikā to regulēja likums.
I. Pētersone: – Šāda kārtība attiecas tikai uz jaunajām filmām. Padomju laikā tiesības producentiem nepārgāja, un to arī pateica tiesas spriedums.
I. Romanova: – Es neesmu parakstījusi nevienu tādu līgumu, ar kuru es nodotu savas tiesības kinostudijai.
A. Rozenbergs: – Es arī ne. Padomju laikā bija noteikts likumā, kam bija autortiesības, neko nodot citiem nevarēja. Varbūt pēc pilnvaras atlīdzību varēja izņemt kāds cits, bet es nevienu tādu gadījumu neatceros. Bet te jau ir būtiska lieta, kur nereti sākas sajukums: ir ne tikai autortiesības, bet arī rīcības tiesības, ko šobrīd izmanto Rīgas kinostudija, kura tajā laikā faktiski nepastāvēja. Šobrīd jau faktiski ir strīds par rīcības tiesībām.
R. Pīks: – Es labprāt atgrieztos pie sākumiem. Godmaņa valdības laikā, lai kino nebūtu tikai vēl viena struktūra pie Kultūras ministrijas, es ierosināju pēc franču modeļa izveidot Nacionālo kino centru. Autortiesību likuma arī vēl nebija. Radās jautājums, kam būs filmu rīcības tiesības. Es ierosināju, ka šīs tiesības būtu jānodod valstij, proti, NKC, jo tās ražotas valstij piederošā institūcijā, jo toreiz bija tāds laiks, kad katrs iedomājās, ka varēs pagrābt savu kopiju padusē un braukt pa pasauli un pelnīt. Godmanis pateica Zālamana lēmumu: par rīcības tiesībām pieņemsim speciālus Ministru kabineta noteikumus. Diemžēl tie tā arī netika pieņemti, tādēļ šis jautājums palika karājamies gaisā. Tiem, kuri privatizēja Rīgas kinostudiju, vispār neinteresēja filmas, viņus interesēja tikai vieta, bija pat doma nojaukt ēku un taisīt dzīvojamos kvartālus (tieši tā noticis Viļņā! – L. K.). Nu, kad kādam radusies vēlme ar filmām nopelnīt, jūs atsaucaties uz normu, kas tika ierakstīta likumos pašās padomju perioda beigās – ka Rīgas kinostudijai pieder rīcības tiesības.
A. Liberts: – To, ka šī Rīgas kinostudija ir visu padomju laika tiesību un pienākumu pārņēmēja, gan skaidri ir pateikusi pat Augstākā tiesa. Es gan nebiju pie privatizācijas, nopirku akcijas krietni vēlāk. Mēs dabūjām maksāt kompensācijas, tajā skaitā suņu sakostiem darbiniekiem. Pienākumi pārgāja tāpat kā tiesības. Un kā tad jūs tulkojat Likuma par autortiesībām un blakustiesībām spēkā stāšanās pantu, ka visas tiesības apspriežamas pēc tiem likumiem, kas ir bijuši līdz tam?
A. Rozenbergs: – Tad, kad taisīja veco Civillikumu, nebija prakses par to, kā pāriet no komunistiskas iekārtas atpakaļ uz kapitālistisku, tā ka tur ir savas modifikācijas. Kā jūs domājat, vai tad iestāde, kurā bija štata režisori, mākslinieki, operatori, ir tā pati, no kuras palikusi tikai administrācija, kam pagrabā stāv filmas? Tā taču nav viena un tā pati organizācija!
I. Rozenberga: – 1990. gadā, kad RK tika reorganizēta, tā faktiski kļuva par pakalpojumu sniedzēju fabriku, visi radošie darbinieki tika atlaisti, kolektīvā ietilpa dekorāciju strādnieki, atslēdznieki, tehniskais personāls. Vai tu uzskati, ka šāds uzņēmums bija autoru tiesību mantinieks?!
A. Liberts: – Tas ir pats galvenais filmas uzņemšanā! Šobrīd tiek uzskatīts, ka režisors, scenārija autors, mākslinieks inscenētājs ir tie, pateicoties kuriem top filma. Bet bez ražošanas tehniskās bāzes neko nav iespējams uzņemt.
L. Žurgina: – Te ir skaidri redzama neizpratne par autortiesībām. Liberta kungs, jūs neesat stāvējis pat klāt nevienai no tām filmām, par kuru tiesībām jūs tagad runājat un gribat uzurpēt. Pat jebkurš montāžists vai šoferis ir tiesīgāks par jums.
Streiča filmas ir Streiča, Rolanda Kalniņa ir Rolanda Kalniņa filmas, un Pieša filmas ir Pieša filmas. Var stāvēt producents ar vilcienu naudas un, ja nebūs šīs personības, tad nekāda filma neiznāks.
A. Liberts: – Bet vai tad arhitektam arī pienākas atlīdzība no ēkas nomas maksas?!
A. Rozenbergs: – Man ir pavisam īsa replika. Kāpēc jūs visu laiku sakāt, ka Rīgas kinostudijai pieder autortiesības? Tas ir kopiraits – jā, latviski abi šie termini tiek tulkoti kā autortiesības.
A. Liberts: – Jūs taču slēdzāt līgumus ar kinostudiju!
A. Rozenbergs: – Jā, taču mēs slēdzām līgumus par ražošanu. Autortiesības ir individuālas.
I. Kolmane: – Padomā tīri cilvēciski – daudzi no autoriem ir jau aizsaulē, daudzi vada ne tās vieglākās dienas. Kā salikt kopā to, ka mēs mīlam savus režisorus, un to, ka maksāt viņiem par filmu izmantošanu negribam?
A. Liberts: – Ja valsts nebūtu pārtraukusi sarunas, mēs šos jautājumus tagad jau mierīgi risinātu. Valsts sarunas pārtrauca, un tagad skaidrs, ka būs atkal kašķis uz desmit gadiem.
