Koka dreijera Pētera Grauduļa meistarstiķi aplūkojami tikai pie viņa Jaunjelgavā 3
Apdzīvotas vietas vārdu slavenu padara ne vien dabas un arhitektūras izpaudumi, bet arī turienes ļaudis. Tūristu grupas, kas ceļo uz Sēlijas pusi, arvien biežāk iegriežas Jaunjelgavā, Jelgavas ielā, lai apskatītu Tautas daiļamata meistara Pētera Grauduļa privāto darbnīcu un muzeju, kur var aplūkot, kā saplūst vienotā veselumā koka skaistums, fanātiskas darba spējas un smalka gaume.
Sēlijas dreijeris
Koka dreijeris (virpotājs) Pēteris Graudulis dzimis Neretā. Tur palaimējās agri satikt īstu skolotāju – Arvīdu Aunu-Velmi, kurš Neretas vidusskolā ielika puisim pirmos aroda pamatus. Lai gan māte gribēja dēlu redzēt laukos pieprasīta veterinārārsta uzsvārcī, Pēteris izvēlējās kokgriešanu.
“Savulaik meistari par nepietiekami uzasinātiem zīmuļiem mācekļiem dūruši pirkstos, ēvelei bija jābūt tik asai, lai no rokas matus var nogriezt un karotei tik labi izpulētai, lai blusa no tās nevarētu izlēkt,” joko Pēteris. Viņu skolojuši Tautas daiļamata meistars, kokgriezējs Ulrihs Vasks un leģendārā pedagoģe, kokgriezēja Betija Strautiņa.
Pēc Rīgas 17. mākslas mēbeļnieku profesionāli tehniskās vidusskolas beigšanas viņš nonāca Jaunjelgavā, kur vēl šo baltu dienu dzīvo kopā ar sava mūža mīlestību – sievu Intu. Pēteri tuvākā un tālākā apkārtnē uzskata par vīru ar zelta rokām un bieži lūdz palīgā. Savu ceļu viņš sāka mazā tumšā šķūnītī izveidotā darbnīciņā, kur uz pašdarinātas virpas, izmantojot pašdarinātu elektrisko zāģīti, tapa pirmie brīnumi. Reti kad tik pieticīgos, var teikt, necilvēciskos, apstākļos ir tapuši tik gaiši, saules caurstrāvoti koka darbi. Šobrīd darbnīciņa sakārtota, šķūnītis glīti apšūts un tajā izveidots mākslinieka privātais muzejs ar viņa darbu ekspozīciju.
Līmētie koka šķīvji
Pēteris savas idejas realizē plašā amplitūdā, viņa rokas rada šķīvjus, kroņlukturus, kausus, traukus, cibas, svečturus, pīpes, karotes, intarsijas un daudz ko citu. Tiek izmantotas daudzas tradicionālās apkārtējās koku šķirnes. Īpaši skaista koksne ir augļkokiem – ābelei, bumbierei, ķirsim ar maigu aplievas krāsu un kontrastējošu, brūnu kodolu. Daudz meistars izmanto etiķa koku, kurš atkarībā no vecuma ir ļoti atšķirīgs un dekoratīvs. Gatavajos izstrādājumos lietots arī dzintars, metāls, kauls un ragi.
Kā meistarstiķi gribētos izcelt tieši šķīvjus, kur vislabāk atsedzas koka šķiedras skaistums. Meistaram ir sava, atslīpēta šķīvju izgatavošanas tehnoloģija. Vispirms no vienkāršas koksnes izgatavo šķīvja pamatni. Tad to gabaliņu pa gabaliņam aplīmē ar dekoratīvās koksnes fragmentiem. Dažreiz aplīmē arī otru šķīvja pusi. Sarežģītākajos darbos fragmentu skaits sasniedz 400 gabalu. Lai panāktu izteiksmīgāku koku, tiek izmantots gan puvis bērzs, gan koka māzeri. Ir savi amata noslēpumi – izrādās, no vienkārša sveķaina egles māzera fragmenta, to pamatīgi izmērcējot, var iegūt dzintaram līdzīgu izskatu. Darbi top lēnām. Dažs šķīvis tapis soli pa solim desmit gadu laikā. Koka šķīvjos var turēt ūdeni un mazgāties. To panāk, šķīvi 50 reizes (!) nolakojot plānā kārtiņā ar ūdensizturīgu laku. Katrs jauns šķīvis top kā glezna un ir ceļojums nezināmajā, jo nekad nevar simtprocentīgi iztēloties, kā koka salikums izskatīsies nolakots.
“Darbs ir nepārtraukti un paņem visu laiku. Astoņpadsmit stundu darba diena sākas agri no rīta un beidzas vēlu vakarā. Esmu visu laiku nodarbināts, man praktiski nav atvaļinājuma. Tāda ir tā aroda maģija. Kad pabeidzu vienu darbu, kārta nākamajam… Parasti top vairāki darbi reizē. Tirgum vai pārdošanai tādus taisīt nevaru – pārāk liels darbs katrā šķīvī ir ielikts, ikviens no tiem man ir mīļš,” stāsta meistars.
Pētera paša veidotajā muzejā aplūkojami viņa mūža darbi. Daudzi kolekcionāri grib nopirkt unikālos darbus. “Tos varētu pārdot tikai kopā ar mani pašu. Katrs mans darbs ir ar savu dzīves stāstu un teju kā izauklēts bērns. Sieva tikai smej, ka es valkāju savus klučus no viena kakta uz otru kā kaķene tikko dzimušus kaķēnus,” stāsta Pēteris. Lai darbi vienmēr pulcētos vienkopus, viņš noslēdzis vienošanos ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.
Par nopelniem latviešu daiļamatu mākslas attīstībā un popularizēšanā viņam 2009. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
VĒRTĒJUMS
Guntis Lībeks, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs: “Pētera Grauduļa amatnieku darbnīca jau iekļauta tūristu maršrutos. Pilsēta ar viņu lepojas, un sēta ir iecienīts apskates objekts. Mākslinieks ir ļoti savdabīgs, ar īpašu aroda izpratni. Vienmēr pilsētas svētkos darbnīcas durvis ir atvērtas. Viņš nekad neatsaka savu palīdzību gan vienkāršos, gan sarežģītos darbos. Jaunjelgavā viņš jau sen ir populārs, saņēmis pilsētas apbalvojumus. Var teikt, ka viņš ir īsts goda pilsonis, jo visi viņu ciena, mīl un lepojas. Pilsēta ir mežu ieskauta un kokapstrāde šeit ir tradicionāla. Meistara piemērs mums liek pastiprināti domāt par vietējā amatniecības centra izveidi.”
