Kādreiz te puikas spēlēja pentokus, zekserus, grobeni… Grīziņkalna leģendas un apkaimes īpašais šarms 12
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šopavasar Latvijas Dabas fonds aicina apkaimes iesaistīties projektā “Pilsētas pļavas”, lai kopīgi veidotu ziedošas un daudzveidīgas pļavas pilsētvidē. Taču jau tagad kā zaļa oāze plaukst Grīziņkalna parks un apkaime.
Tā atrodas UNESCO noteiktās Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonas robežās, tās vērtība ir arī desmitiem arhitektūras pieminekļu un detaļu, tostarp senās durvis, kuras fotoizstādē “Durvis logos” var skatīt ēku renovācijas centrā “Koka Rīga”.
Vārtu ejās, kas iegūlušas starp koka nameļiem kā resni runči, joprojām virmo seno laiku jausma.
Šķiet, tūlīt noskanēs darba laika beigu svilpe, aicinot rūpnīcu strādniekus doties mājup. Vismaz šādu ainu iezīmē rakstnieks Jānis Grīziņš, kurš Grīziņkalna Vārnu ielu savā grāmatā “Vārnu ielas republika” pārvērtis leģendā. Ielūkojamies Grīziņkalna laika grāmatā!
Lepnumā par savu dzīvesvietu
Vieniem – Grīziņkalns, otriem – Grišķene… Taču vairākums to uztver kā strādniecisko, čomisko attiecību paradīzi.
Kādreiz te puikas spēlēja pentokus, zekserus, grobeni…
20. gs. sākumā te mutuļoja kaislīgas debates 1905.–1907. gada revolūcijas ielu mītiņos. Ārsti, žēlsirdīgās māsas no Sarkanā Krusta slimnīcas, ugunsdzēsēji, skursteņslauķi un sportisti veidoja šīs apkaimes raibo publiku.
Arī mūsdienās te mīt visdažādāko profesiju pārstāvji. Kopš 2009. gada Grīziņkalna jaunatni apvieno un iedvesmo ielu sporta kustība “Ghetto Games” un tās dibinātājs Raimonds Elbakjans ar savu komandu.
“Mūsu sporta arēna ir skeitparks, kurā lielākoties ieguldīti privātie līdzekļi, esam saņēmuši arī dažu uzņēmēju atbalstu. 2013. gadā ielu sporta kustības “Ghetto Games” aktīvisti uzsāka projektu “Esmu Grīziņkalna patriots”, izveidojām biedrību, kuras mērķis – veicināt Grīziņkalna kvartāla izaugsmi: veidot sakoptu, sportisku, pozitīvu un aktīvu vidi, lai vietējos iedzīvotājos nostiprinātu lepnumu par savu dzīvesvietu.
Biedrībā ikdienā darbojas desmit cilvēku liela komanda un katru gadu aktivitātēs iesaistās ap 200 brīvprātīgo jauniešu. Pagaidām epidemioloģisko ierobežojumu dēļ sportošana iekštelpās nenotiek, darbojamies distancēti āra trenažieru laukumā, ko papildināsim ar jaunu inventāru.”
Smilšu kāpai mugurā
Grīziņkalns nosaukumu ir guvis no Grīzenberga muižas. Mainoties tās īpašniekiem, vairakkārt ir mainījies arī muižas nosaukums.
Viens no spilgtākajiem šejienes muižniekiem bija Johans Bernhards Fišers, kurš ieradies no Lībekas, bijis arī Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas un viņas troņmantnieka Ivana VI personiskais ārsts un Krievijas Ārstniecības pārvaldes galvenais ārsts.
1742. gadā, tronī nākot carienei Elizabetei, Fišers uzcēla muižiņu Pierīgā necilā vietā – tolaik zeme Grīziņkalna apkaimē bijusi purvaina, vidū pacēlās sena smilšu kāpa. Fišera muižiņa atradās aiz smilšu kalna, kur pletās Hausmaņa jeb Husmaņa purvs (Purvciems).
19. gadsimta izskaņā Grīziņkalnā bija ap 18 rūpnīcu. Piemēram, Krievu–Baltijas vagonu fabrika, Ritenberga Svina un cinka krāsu rūpnīca, brāļu Kleinu Mašīnu fabrika, Minerāleļļas ražotne un citas.
Netālu no rūpnīcu dūmeņiem un augstajiem ķieģeļu mūriem tapa vienkāršas divstāvu koka dzīvojamās ēkas, kuras apdzīvoja rūpnīcu strādnieki un viņu ģimenes.
Dzīvokļi bija vienistabas ar caurstaigājamu virtuvi, kas pildīja arī priekšnama funkcijas.
Lielākā daļa Grīziņkalna ēku ir veidotas vienkāršā horizontālā koka apšuvuma manierē, kādā ir celts, piemēram, Krāsotāju un Lienes ielas stūra nams, kurā šobrīd atrodas koka ēku renovēšanas centrs. Tā ekspozīcijā varam skatīt šādu dzīvokļu iekārtojumu.
Grīziņkalna apkaimes apbūve sākās pēc Mīlgrāvja dzelzceļa atklāšanas 1892. gadā, tas veicināja rūpniecības attīstību. Grīziņkalnā uzcēla mašīnbūves fabriku “Felzers un Ko” (1873), svina un cinka krāsu (1893), metāla (1901), vīļu (1897), minerāleļļas, konservu fabrikas. Šajā rajonā apmetās galvenokārt fabriku strādnieki un viņu ģimenes.
Lielākā daļa ienācēju bija no Vidzemes, Zemgales un Kurzemes. Grīziņkalns 19./20. gs. mijā bija tipiska “latviešu Rīga”. Līdz Matīsa ielai skaitījās pilsētas “smalkais centrs”, tālāk jau pletās fabriku rajons un strādnieku kvartāli ar vienmuļām un vienkāršām mūra un koka ēkām.
Tolaik, Rīgai atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, ielu nosaukumi bija trīs valodās, tāpat arī sadzīvē vācu valoda mijās ar krievu un latviešu.
Šā valodu katla liecība – ielas zīme trīs valodās joprojām atrodama uz dažu ēku fasādēm, piemēram, Krāsotāju un Mūrnieku ielas apkārtnē.
Radošā gara virsotnes
Vietu skaistu dara cilvēks – kā lai nepriecājas par 20. gadu beigās funkcionālisma stilā celto pilsētas blokēku Jāņa Asara ielā 15 (arhitekts Osvalds Tīlmanis) ar simpātisko valzirgu (tēlnieks Roberts Maurs) tās pagalmā.
Ievērības cienīgs ir arī Aleksandra Klinklāva projektētais Latvijas Sarkanā Krusta ēku komplekss Pērnavas ielā 62 (celta 1933. gadā) un J. Asara ielā 5 (māsu skola – celta 1936. gadā) – spilgti funkcionālisma arhitektūras paraugi.
Savukārt Deglava ielā 1 – vietā, kur satiekas Grīziņkalna un Avotu ielas apkaimes, – atrodas Sv. Pāvila luterāņu baznīca (arhitekts Gustavs Hilbigs, 1878).
Grīziņkalna leģenda – Latvijas cirka tēvs Trofims Meiers, skatuves vārds Miforts Reims (1875–1968) – uzstājies kopā ar Ādolfu Alunānu Vērmanes dārzā.
Atgriezies Rīgā no atlētu kluba treniņiem Berlīnē, vienā trupā savācis spēcīgākos “Feniksa” un Vagonu rūpnīcas strādnieku puišus, pēc darba līdz tumsai lauzās pa Grīziņkalna smiltīm.
Jauka sakritība – Grīziņkalnā dzīvojis vēl otrs cirka mākslinieks Alfons Virkavs (1909–1988), aktrises Guntas Virkavas tētis. Viņš žonglēja ar bumbiņām un citiem priekšmetiem, sagatavoja izrādīšanai savdabīgus rekordtrikus – 30 dažādos virzienos rotējoši apļi, uzvērti uz speciālas dakšas, ko viņš balansēja uz galvas, uz abām rokām un kājas.
Cits Virkava meistarstiķis bija 15 stāvu stikla piramīda, salikta no stikla glāzēm un plāksnēm un līdzsvarota uz pieres. Tos atkārtot neprata neviens.
Visskaistākā ir bērnības pasaule, kas skatīta pašu acīm. Šajā apkaimē uzaugusi latviešu rakstniece Vizma Belševica, kuras romāna “Bille” uzņemšana filmā notika arī Vārnu ielas 6. īres nama pirmajā stāvā un pagalmā, kur rakstniece dzīvojusi bērnībā.
Savukārt Zenta Ērgle no savas Pļavas ielas 9. mājas pagalma guvusi iedvesmu grāmatai “Mūsu sētas bērni”. Kur nu vēl citi radošie, kam dzīve ritējusi šeit, kā, piemēram, izcilais leļļinieks Arnolds Burovs, komponisti Imants Kalniņš un Alnis Zaķis, dziedātāja Margarita Vilcāne…
Grīziņkalns – arī kā filmu tapšanas laukums: ēku renovācijas centrā “Koka Rīga” uzņemti kadri spēlfilmām “1906” un “Dvēseļu putenis”.
Sirds, tu straujā!
Grīziņkalna sirds ir tā parks, kura izveide 10,3 ha platībā sākta 20. gs. sākumā un turpinājās vienpadsmit gadus. Smilšaino kalnu sāka apzaļumot un ierīkot celiņus, kāpnes… Kādas tikai proletāriskās izpriecas tur nevirmoja! Bija karuselis, skanēja leijerkastes, nu īsts tingeltangelis!
Sprakšķēja sauleņu sēklas, dārdēja orķestra skaņas… Šampētera brūveris F. Šindlers te uzcēla restorānu un teātri “Apollo”, kur 1905.–1908. gadā notika latviešu teātra izrādes.
Tajās darbojās latviešu teātra dižgari Alfreds Amtmanis-Briedītis un Milda Brehmane-Štengele. Tika iekārtota deju grīda un mūzikas istaba.
Lai gan parks bija iecerēts kā atpūtas vieta vidēji turīgiem rīdziniekiem, tomēr svētdienās un svētku dienās turp devās arī daudzi apkārtējo fabriku un rūpnīcu strādnieki.
Darbdienu vakaros to labprāt apmeklēja strādnieku jaunatne.
Parkā reizi vai divas nedēļā notika brīvkoncerti. Pirmā pasaules kara laikā parka celtnes nopostīja un tas panīka. Parku rekonstruēja 1930. gadā – ierīkoja bērnu rotaļu laukumu un peldbaseinu, novietoja dekoratīvo skulptūru “Lutausis” (tēlnieks M. Šmalcs), kalna virsotnē izveidoja koncertlaukumu (arhitekts Heincs Pīrangs).
1975. gadā Grīziņkalnā uzcēla pieminekli 1905. gada revolūcijas cīnītājiem (tēlnieks V. Albergs, arhitekti G. Lūsis-Grīnbergs, L. Kraukle), taču šīs revolūcijas vārdu pēc Latvijas vēstures pētīšanas biedrības ierosmes parks bija ieguvis jau 1930. gados.
Unikāls fakts – piemineklis kalts no Staburaga klints šūnakmens.
Pēc Pirmā pasaules kara parkā kaujas mācības apguva sapieri un citi karavīri. Taču tas netraucēja apkārtnes iedzīvotājiem brīvdienā parkā atpūsties…
Kā rakstīja to laiku prese, “… tur tāpat visi krūmi ļaužu pilni un, tikai pateicoties pēdējā laika “kailuma kultam”, cilvēki vairs nekautrējas sauļoties… Pēcpusdienās un svētdienas kalns ir aplipis ar ļaudīm kā ar mušām…”
1941. gadā nacisti parkā ierīkoja padomju armijas karagūstekņu nometni, kuru apsargāja policijas vienību karavīri, parka ziemeļu daļā uzcēla dzeloņdrāšu žogu, taču vietējie iedzīvotāji atbalstīja gūstekņus un, lai gan tas bija aizliegts, svieda pāri žogam maizi, citus produktus, bet savukārt karagūstekņi apmaiņai pret pārtiku meta bērniem pašu izgatavotās koka rotaļlietas.
Padomju okupācijas laikā zem Grīziņkalna izbūvēja plašu patvertni un kalna pakājē turpināja darboties atrakciju parks.
Pēc Trešās atmodas parku renovēja un atklāja 2015. gada. 1. jūnijā. Tā pakājē – skeitparks, kur interesentiem ir iespēja nodarboties ar dažādiem sporta veidiem – strītbolu, skeitbordu, hokeju, florbolu, vingrošanu vai citiem.
Tvert dzīvi alkaini!
Tiekoties ar Grīziņkalna ļaudīm, uzzinājām, ka Sv. Pāvila luteriskās baznīcas draudze mēģina palīdzēt arī meitenēm, kuras dažādu iemeslu dēļ kļuvušas par “naktstauriņiem”.
Mācītājs Ģirts Prāmnieks: “Mēs viņas nenosodām, bet uzskatām par savu uzdevumu radīt sievietēm cerību un iespēju mainīties.
Kad ziemā ir auksti, aicinām viņas draudzes telpās, lai sasildītos un pārģērbtos.
Sniedzam izpalīdzīgu roku arī alkohola atkarīgajiem un bērniem, kas uzauguši nelabvēlīgās ģimenēs.”
Vienā no “Baznīcas naktīm” laukumā pie Sv. Pāvila luteriskās draudzes baznīcas bija izvietoti krusti ar zīmīgiem tekstiem. Svarīgi saprast, ka dzīve jātver garīgi un alkaini, lai neizniekotu ne mirkli. Par to atgādināja šis uzraksts: “Tu vari nodzīvot tūkstošiem dienu, bet, lai iemantotu debesis, vajag tikai vienu, kas tev var pietrūkt.”
Uzziņa
GRĪZIŅKALNS
• Platība: 151,7 ha
• Iedzīvotāji: 13 691
• Iedzīvotāju blīvums: 90 iedz./ha
• Nodarbinātība: 10 938
Avots: apkaimes.lv
Robežas. Grīziņkalna apkaime atrodas tuvu Rīgas pilsētas centram, dzelzceļa loka iekšpusē un robežojas ar Brasas, Teikas, Purvciema, Avotu ielas un Centra apkaimēm. Robežas – Artilērijas iela, Krāsotāju iela, Lienes iela, Avotu iela, Augusta Deglava iela, dzelzceļš, Brīvības iela, Tallinas iela, Aleksandra Čaka iela.
Viedoklis
Apkaime attīstās
Sv. Pāvila luteriskās baznīcas draudzes loceklis Valdis Dvorovs: “Grīziņkalnā dzīvoju jau vairākus gadus – draudzes mājā Deglava ielā 10, kur interesentiem mācu ģitāras spēli. Manā ģimenē aug septiņi bērni.
Patīk, ka Grīziņkalns attīstās – parkā izveidots bērnu laukums, atjaunots baseins. Rīkoti Lienes ielas svētki, notikuši krāmu tirdziņi…
Iepriecina uzņēmīgu cilvēku iniciatīva – īpaši koka ēku renovācijas centra “Koka Rīga” organizētie pasākumi, izstādes, lekcijas, kā arī restorāna “Ugunsdzēsējs” radošā darbība.
