Gunārs Kūtris: Pirms Stambulas konvencijas Latvijā nebija tā, ka visās ģimenēs sita viens otru 0
Gunārs Kūtris Saeimas deputāts (ZZS) Nra.lv
Fragments no Saeimas debatēm.
Labvakar, cienījamie kolēģi! Šodien dzirdēju daudz interesantu juridisku jaunumu. Bet vispirmām kārtām man palika pēc šīsdienas un arī pēdējo nedēļu diskusijām tāda dīvaina sajūta, ka Latvijas parlamenta vairākums vispār ir zināmā mērā tumsoņi, jo viņi neko nesaprot. Un, otrkārt, vairākums, spriežot pēc iepriekšējiem balsojumiem, ir visi uzticīgi Krievijas retorikai. (Starpsauciens.) Nu tad es saprotu, ka Latvijā būs jāmaina braukšanas virzieni, jo, tā kā vairākums mašīnu brauc vienā virzienā, bet mazākums kādreiz iedomājas braukt svešā virzienā, tad, spriežot pēc vairākuma kā pareizās rīcības motīviem, mums vajadzētu mainīt braukšanas virzienus uz ielām.
Runājot par pašu saturu, vēl gribētos nomierināt tos cilvēkus, kuri uztraucas par Latvijas pagātni un nākotni. Pirms Stambulas konvencijas Latvijā nebija tā, ka visās ģimenēs sita viens otru, un nebija tā, ka nesauca pie atbildības. Nebija tumšie laiki, un mēs pa mežiem nedzīvojām. Mums bija normāla, civilizēta valsts ar normāliem likumiem. Un, arī izstājoties no Stambulas konvencijas, nekas nemainīsies un nākamajā dienā nesāks sist, jo Latvijas normatīvie akti ir pietiekami regulēti.
Ja runājam nedaudz par vēsturi. 2023. gada vasarā mums bija diezgan nopietnas sarunas ar kolēģiem koalīcijā, topošajā koalīcijā, par Stambulas konvenciju un tās atrunām. No mūsu piedāvātajiem septiņiem punktiem uz Saeimu atnāca divi. Jā, rūgtas sarunas, bet piekritām, ka pietiek ar divām atrunām, ja mēs pasakām, ka Latvijas Satversmē rakstītās vērtības ir pāri konvencijai. Mēs pēc tam dzirdējām daudzas nievājošas uzrunas no mūsu cilvēkiem laukos. Gan rupji, gan mazāk rupji. Mēs centāmies skaidrot savu viedokli un pateikt, ka deklarācijas palīdzēs saglabāt Satversmes vērtības. Un, ticiet vai ne, sākumā viss bija diezgan klusi.
Bet tad es skatos, kas notiek. Protams, ka tā aktualitāte parādījās šogad otrajā pusē. Valstij tiek paredzēts piešķirt finansējumu – 300 000 vienam pētījumam, 300 000 otram pētījumam, 39 000 vienai nevalstiskai organizācijai. Bet pēc būtības – tēma, kā propagandēt noteiktu ideoloģiju.
Jūs teiksiet, tur nebija rakstīts, ka tas saistīts ar Stambulas konvenciju. Labi, Eiropas Savienības septiņas dalībvalstis paziņo, ka neatzīst mūsu deklarācijas. Proti, oficiāli paziņo, ka Latvijas Satversmē ierakstītās vērtības nevar būt cienītas, jāciena ir konvencijā rakstītās vērtības.
Man gribētos zināt – kādā veidā ārlietu resors aizstāvēja mūsu deklarāciju, kā aizstāvēja Latvijas viedokli starptautiskajos pasākumos? Vai visur gāja ar nomelnojošu kampaņu pret citādi domājošajiem Latvijā? Un tas turpinās vēl aizvien. Arī anonīmu deputātu priekšlikumi dažādām rezolūcijām, ko mēs nezinām, kas tās piedāvā.
Visbeidzot – teiksiet, ka arī tas vēl nav nekas. Tās deklarācijas var neievērot… visu ko, bet brauks GREVIO. Un GREVIO vērtē, kā tiek ievērotas konvencijas prasības. Un izlasiet – šogad GREVIO vērtēja… septembrī iedeva savu vērtējumu par Serbijas rīcību, kā Serbija ievēro konvencijas prasības. Un secinājumu 7. punktā ir skaidri, gaiši norādīts: skolās nav iekļautas programmas par Stambulas konvencijas 14. panta tēmām, proti, par izglītošanu.
Ir vairāk jāuzrauga, kā skolotāji izmanto atbilstoši sagatavotos materiālus.
Tātad šie pilieni tomēr ir veidojuši šo divu gadu laikā situāciju, kad mēs pasakām Latvijas iedzīvotājiem, ka ZZS vairs nespēj aizstāvēt tikai Satversmes vērtības, jo mums var nākt spiediens no ārvalstīm, kad mums jāaizmirst tas, kas ierakstīts Satversmes preambulā vai Satversmes 112. pantā, vai kur citur. Daži teiks: nebaidieties, Satversmes tiesa taču teica, ka tur nekas nav pretrunā konstitūcijai. Tas bija brīdis, kad taktiski pareizi partija jeb deputāti, kuri gribēja atbalstīt Stambulas konvenciju, iesniedza Satversmes tiesā prasību, lai būtu atzīts, ka viss ir kārtībā. Bet es pievērsīšu uzmanību, ka Satversmes tiesa un neviena tiesa nevar paplašināt prasījumu.
Prasījums bija par konkrētiem dažiem pantiem, nevis par visiem, un par konkrētu Satversmes pantu. Un Satversmes tiesa divus pantus nevērtēja. Tā izgāja no atbildības un vienam pateica: jā, tas atbilst. Starp citu, es varu nolasīt, ka Satversmes tiesas spriedumā tā bija arī rakstīts. 14. pants pats par sevi nevienai personu grupai neierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību… bet tikai tur teksts ir plašāks… kamēr nav veikts konkrēts pētījums par nepieciešamību veikt Stambulas konvencijas 14. pantā minētos pasākumus Latvijas izglītības sistēmā.
Sagaidīsim, lai mūsu pusaudžiem sāk skaidrot… un ne tik daudz par 3. pantu… 4. pants. Dzimumu identitāte. Skaidrosim bērniem, ka tas nekas, ka viņiem vienā dienā gribas būt vienā dzimumā, otrā dienā – cits dzimums… Un, ja viņš ies pie ārsta un teiks, ka viņam ir šodien cita identitāte, tad ārsta attieksme pret viņu būs emocionāla vardarbība, ja viņš nepiekritīs šim viedoklim, acīs skatoties. Un mums būs jāveido gan nebinārās tualetes, gan nebinārie cietumi, jo cilvēkiem identitāte var mainīties. Šis ir tas risks. Tā ideoloģija, ko mēs salasām starp rindām šajā konvencijā.
Daži juridiski argumenti.
Starp citu, Satversmes tiesa toreiz atzina, ka viss ir kārtībā par tiem pantiem. Bet mēs ļoti uzmanīgi skatāmies, ko citu valstu konstitucionālās tiesas saka. Un arī šī likumprojekta anotācijā ir pieminēta Bulgārija. Un Bulgārijas Konstitucionālā tiesa atzina, ka konvencijā rakstītie jēdzieni par sociāli konstruēto dzimti, par dzimumu identitāti ir pretrunā viņu konstitūcijai. Tas rada neizpratni jeb neskaidrību sabiedrībā, līdz ar to Bulgārija nevar ratificēt šo konvenciju. Tā, visticamāk, viņiem arī paliks, ja vien, protams, kaut kas nemainīsies.
Parādās arī tādi juridiski izteikumi, ka konvencijas ratificēšana savulaik nozīmēja tās padarīšanu par mūsu konstitūcijas sastāvdaļu. Es līdz šim juridiski nezināju, ka starptautiskie dokumenti mums automātiski kļūst par konstitūcijas daļu. Tagad es saprotu, ka laikam visi starptautiskie līgumi būs jāpieņem ar divām trešdaļām un arī jāizstājas ar divām trešdaļām. Dīvaini, kā mēs no Otavas konvencijas izstājāmies tādā prastā procedūrā, pasteidzinātā. Tas nozīmē, ka mums jāmaina līdz šim pieņemtā normatīvo aktu juridiskā hierarhija visā Latvijā. Bet tas būtu varbūt nieks. Jautājums ir par vardarbības apkarošanu Latvijā… ar ko biedē – kad izstāsimies no šīs konvencijas, būs lielas ziepes.
Es paskatījos šogad martā Latvijas valdības iesniegto pārskatu par Stambulas konvencijas prasību izpildi. Es, goda vārds, neatradu nevienu punktu, kas Latvijā nebija izpildīts vēl pirms Stambulas konvencijas. Tur ir atsauce uz visu to, kas Latvijas likumos ir bijis. Šāda situācija pēc būtības šodien parādās arī šeit no tribīnes – ka tiek piesaukti sasniegumi, kas īstenībā Latvijā ir izpildīti no daudziem citiem dokumentiem.
Ārlietu ministrija pieminēja, ka valstij būs jāmaksā kompensācijas cietušajiem. Kopš 2006. gada vardarbības upuriem, cietušajiem valsts maksā.
Kopš 2012. gada Eiropas Savienības direktīvas (es varu nosaukt tos numurus) Latvijai ir jāievieš un ir ieviests jēdziens “īpaši aizsargājamais cietušais”. Un pie šiem īpaši aizsargājamiem cietušajiem mums tiešām ir iekšā ierakstīti arī tie, kas cietuši no vardarbības tuvās attiecībās, proti, ģimenē, no vardarbības dzimuma dēļ. Tie ir īpaši aizsargājamie cietušie. Viņiem vēl papildu bonusi ir Kriminālprocesa ietvaros.
Dalībvalstīm ir jāveic darbības, lai uzlabotu informētību cietušajam par direktīvā noteikto, ka jābūt medicīniskajam, psiholoģiskajam atbalstam, juridiskajam atbalstam bez maksas cauru diennakti. Vai Latvija šo 2012. gada Eiropas direktīvu ir ieviesusi? Ja nebūtu ieviesusi, mums būtu pārkāpuma procedūra. Vai tās patversmes, kas ir jānodrošina sievietēm – vardarbības upuriem -, vai tās nebija 2012. gada direktīvas dēļ jāievieš? Un bija, un es atceros darba sanāksmes, kad sēdēja un domāja, kā to izdarīt. Un tas nebija saistīts ar Stambulas konvenciju. Proti, cīņa pret vardarbību Latvijā ir bijusi pietiekami nopietna.
Ja jūs teiksiet, ka pēdējā laika likumi kaut ko maina. Paskatījos, triju gadu laikā Krimināllikumā veikti 14 grozījumi. Vai par konvencijas tēmu…? 14 grozījumi Krimināllikumā. Jā, vienā gadā izgrozījām. 2023. gada 15. jūnijā par pastiprinājām atbildību par to, ja vajāšana vai draudi ir ar tuvākajām personām, proti, ģimenē. Bet tas nebija Stambulas konvencijas dēļ, tas bija Rusiņa lietas dēļ. Izanalizēja traģēdiju un saprata, ka kaut kas ir jāmaina.
Ļoti labi… arī administratīvā atbildība. 2024. gada novembrī ieviesām pantu… atbildība par seksuālo uzmākšanos. Kolēģi no PROGRESĪVAJIEM virzīja šo priekšlikumu. Anotācijā tiešām tur norādīts, ka tas ir arī Stambulas konvencijai pateicoties. Paldies dievam, korekti anotācijā norādīts, ka tas izriet arī no 2004. gada un 2006. gada direktīvām, kas ir jānodrošina. Bet arī – šī norma ieviesās ne Stambulas… dēļ. Tā ieviesās tāpēc, ka bija negadījums Mākslas akadēmijā, tāpēc, ka tā bija problemātika un to vajadzēja… kaut kā noreaģēt. Valdībai vajadzēja noreaģēt, kaut ko vajag izdarīt.
Proti, Latvijā visu laiku ir cīnījušies pret vardarbību. Un ir rezultāti. Jā, es piekrītu – jo skaļāk runā par to, ka jācīnās… un cilvēkiem jānoņem bremze jeb aizture ziņot par to visu. Jā, pateicoties publiskai informācijai, tas palielina cilvēku drosmi ziņot. Ir cīņa pret to, protams. Sabiedrība visā pasaulē attīstās. Un ģimenes vardarbība, man liekas, tā ir ļoti reta parādība.
Bet, manuprāt, šajā gadījumā, ja Ārlietu ministrija būtu bišķīt piestrādājusi, varbūt Latvijas deklarācijas būtu vēl spēkā un mēs nerunātu par šo jautājumu. Var būt, ja kolēģi no VIENOTĪBAS būtu padomājuši, kā šo jautājumu atbalstīt starptautiskos saietos, mēs arī varbūt nerunātu šodien. Bet tad, ja paši neievērojam to un mēģinām teikt: a mums vienalga, ko vērtē Latvijas Satversme, kā citās valstīs vērtē Latvijas Satversmes vērtības… Tādā gadījumā man teikt, ka… diemžēl laikam mums jāpasaka, ka mums Latvijas konstitūcija ir tuvāk sirdij.
