Nedaudz dēļu dziedniecības vēstures 0
Pirmās ziņas par dēļu (ne visos gadījumos tieši Hirudo medicinalis) lietošanu medicīnā ir no 5. gadsimta p. m. ē. senajā Indijā, dziedniecība ar dēlēm kā līdzeklis pret vairākām slimībām ir godāta arī senajā Ķīnā, Babilonijā, Grieķijā un Romā.
Tūkstošiem gadu viena no populārākajām slimību ārstēšanas procedūrām bija asins nolaišana, un hirudoterapija sākotnēji tika uztverta kā viens no šīs medicīniskās metodikas virzieniem. Ķīnā dēles izmantoja ne tikai asins nolaišanai. Pulverītis no izkaltētām dēlēm tika uzskatīts par vienu no medikamentu komponentiem tuberkulozes, aknu, nieru slimību, locītavu sāpju, smadzeņu satricinājumu, epilepsijas un histērijas ārstēšanai. Austrumu medicīnā kaltētas dēles izmanto vēl līdz šim pat brīdim. Senajos ķīniešu traktātos ir aprakstīts dēļu lietojuma paņēmiens akupunktūrā klasisko adatu vietā. Šī metode nodrošina labāku terapeitisko efektu nekā adatu lietojums, un to līdz šim pat brīdim izmanto Ķīnas, Taivanas un Taizemes klīnikās.
17. gadsimtā medicīniskās dēles cilvēku dziedināšanā plaši izmantoja visā Eiropā. To intensīvākais lietošanas laiks bija 1820.–1845. gads Francijā, uz kurieni gadā importēja 19–57 miljonus dēļu (pēc izmantoša nas tās tika izmestas). Pārspīlētā aizraušanās ar asins nolaišanu hirudoterapijas tehnikā, vispār neņemot vērā kontrindikācijas tās izmantošanai, nereti nodarīja acīm redzamu kaitējumu. 1884. gadā tika atklāta dēļu visiedarbīgākā bioloģiski aktīvā viela – hirudīns, ko dzīvnieka siekalu dziedzeri izdala ar žokļiem izveidotajā brūcē, lai novērstu asins sarecēšanu. Vēlāk pētījumos papildus hirudīnam atrada arī citus bioaktīvos savienojumus – dažādus fermentus u. c.
