“Ir ļoti sāpīgi, ka miera laikos viņa nomira šādās sāpēs, pilnīgā vienaldzībā…” Meitas cīņa par mātes dzīvību izgaismo Latvijas veselības sistēmas skarbo realitāti 2
Portāls Grani.lv šodien vēsta stāstu par kādu 86 gadus vecu kundzi vārdā Valentīnu no Daugavpils. Viņas stāsts ir par Latvijas medicīnas sistēmu, atklājot, cik bieži mūsu valsts veselības sistēma ir vienaldzīga pret tiem, kam visvairāk nepieciešama aprūpe — vecākiem cilvēkiem, kuriem vairs nav spēka cīnīties par katru savu dienu.
Viss sākās 2022. gada novembrī. Valentīnai uz muguras parādījās pleķis, kas bija 5 centu monētas lielumā. Pēc biopsijas tika apstiprināts ādas vēzis. Bija cerība, ka agrīna tā atklāšana sniedz lieliskas izredzes atveseļoties. Sievietei veica operāciju, taču jau nākamajā rītā atplīsa šuves. Kad kundze devās pie ārsta, brūci vienkārši apstrādāja. Nebija atkārtotas šuvju uzlikšanas.
Katru mēnesi Valentīna apmeklēja ārstu. Audzējs auga. Ārsts tikai novēroja. Galu galā gada laikā vietā, kur tika veikta operācija, bija izveidojusies ļaundabīga “sēnīte”. Kopš operācijas sieviete nevarēja gulēt uz muguras. Tikai slimnīcā pacientes muguru pamanīja radiologs. Tika veikta apstarošana mugurai. Iespējams, jau bija par vēlu: sākotnēji diagnosticētais vēzis nebija izraisījis metastāzes. Taču zaudētais laiks vēzi pārvērta par ģeneralizētu. Metastāzes izplatījās pa visu viņas ķermeni.
“Ja tu vari staigāt, tad viss kārtībā”
Kā vēsta portāls, ģimenes ārsta medicīniskā loģika bija vienkārša: ja tu vari atnākt uz pieņemšanu — viss kārtībā. Cik daudz pūļu tas prasījis — ārstu neinteresēja. Valentīna dzīvoja tikai piecu minūšu attālumā no ģimenes ārsta prakses. Bet sāpes un vājums viņai lika šo attālumu pārvarēt pusstundas laikā. Nekādas mājas vizītes, nekādas palīdzības.
Kad tika apstarota audzēja vieta uz muguras, aprūpe par brūci, protams, gulēja uz paša vecākā cilvēka pleciem. Mediķus neinteresēja, vai viņa var to izdarīt. Kad māte zaudēja apetīti un pārstāja ēst, kundzes meita lūdza pēc īpašas diētas — kā tas tiek darīts onkoloģiskajiem pacientiem. Ģimenes ārsta atbilde bija: pērciet aptiekā par saviem līdzekļiem. Valentīna kļuva vājāka. Paaugstināta temperatūra turējās nedēļu. Tikai pēc aktīvas un neatlaidīgas meitas iejaukšanās ģimenes ārsts ieradās apskatīt kundzi un uzreiz izsauca ātro palīdzību. Diagnoze — strutains iekaisums no inficētās brūces. Valentīnu nogādāja slimnīcā, stabilizēja viņas stāvokli un nosūtīja mājās. Visbeidzot onkologs noteica medicīnisko aprūpi, un uz māju sāka braukt medmāsa.
Papīri un nāve
2024. gada novembrī ārsti pēc veiktā konsīlija oficiāli atzina: sievietei atlicis dzīvot ne vairāk par pusgadu. Bet pat pēc tam ģimenes ārsts uzreiz nesniedza dokumentus 1. grupas invaliditātei — līdz brīdim, kad meita nepiedraudēja ar sūdzību. Un kad dokumenti tomēr tika nosūtīti, komisija atteica piešķirt pirmo invaliditātes grupu. Cilvēkam, kuram atlicis dzīvot ne vairāk par sešiem mēnešiem! Tikai pēc otrā apelācijas procesa – šī gada martā – Valentīnas kundzi atzina par 1. grupas invalīdu. Ar pirmās grupas invaliditāti un kompensāciju viņa nodzīvoja nedaudz vairāk nekā mēnesi. Dienā, kad pie viņas ieradās sociālās aprūpes speciālists, Valentīna tika nogādāta slimnīcā ar asiņošanu. Viņa tā arī neatgriezās mājās. Viņa nomira slimnīcā.
“Māmiņa bija no tās paaudzes cilvēkiem, kas nebija pieraduši sūdzēties,” saka Valentīnas meita. “Bērnībā viņa pārdzīvoja karu, bombardēšanu, viņu veda uz dedzināšanu. Viņa izdzīvoja. Un ir ļoti sāpīgi, ka miera laikos viņa nomira šādās sāpēs, pilnīgā vienaldzībā no mūsu sistēmas.”
“Vai vecie cilvēki vairs nav vajadzīgi?”
Grani.lv vēsta, ka Valentīnas meita, kas rūpējās par māti pēdējos mēnešos, vēl joprojām nevar saprast, kas tā ir par valsti, kur vecie cilvēki nav cilvēki ar tiesībām uz cieņu un aprūpi, bet vienkārši statistika… Kur vecie cilvēki desmitiem gadu strādājuši, maksājuši nodokļus, būvējuši šo valsti, bet vecumā viņi kļūst lieki. Kā iztērēts materiāls, kuru var bez žēlastības izmest. Kāpēc daži ģimenes ārsti tik viegli iet garām citu sāpēm? Kāpēc pat pamata palīdzību onkoloģiskajiem pacientiem nākas burtiski izspiest — ar zvaniem, sūdzībām, draudiem? Un kas notiek ar tiem, kam nav līdzjūtīgas meitas, kas cels trauksmi? Par šādiem, visticamāk, vienkārši aizmirst. Klusi, vienaldzīgi.
Tāpēc Valentīnas meita nolēma izstāstīt šo stāstu. Ne lai izraisītu žēlumu vai atriebtu „iesaistītajiem”. Bet, lai veiktu pārmaiņas. Lai vecie cilvēki Latvijā neiet cauri šādam vientulības, sāpju un birokrātiskā elles ceļam, kā viņas māte. Pārmaiņu dēļ. Lai vecie cilvēki Latvijā neietu tādu vientulības, sāpju un birokrātiskās elles ceļu kā viņas mamma. Digitālo tehnoloģiju laikmetā ir viegli izveidot sistēmu, kurā informācija tiek nodota automātiski: no slimnīcas uz sociālo dienestu, no sociālā dienesta uz aprūpes centru, no ārsta uz aprūpes organizāciju. Nav nepieciešams no jauna izgudrot riteni. Pietiek tikai paskatīties, kā tas ir organizēts citās ES valstīs, piemēram, Vācijā.
