Par izglītību kā pakalpojumu – Rīgas domes Izglītības departamenta direktors Māris Krastiņš 0
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vasaras sākumā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments (IKSD), kas vairāk nekā gadu darbojās bez direktora, beidzot pie tā tika: šajā amatā tika iecelts politiskajās aprindās zināmais Māris Krastiņš.
Savulaik viņš bijis Saeimas deputāts Tautas partijas frakcijā, bijis arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas parlamentārais sekretārs, Valsts reģionālās attīstības aģentūras direktors.
Sakarus ar bijušajiem tautpartijiešiem nezaudēja arī pēc partijas izjukšanas: vēl līdz pagājušā gada janvārim M. Krastiņš bija iepriekšējā premjera Māra Kučinska biroja vadītājs.
Saistība ar izglītības jomu M. Krastiņam ir, taču sena: šī gadsimta sākumā vadījis Izglītības satura un eksaminācijas centru, tagadējā Valsts izglītības satura centra priekšteci. Tas notika laikā, kad izglītības un zinātnes ministrs bija tautpartijietis Kārlis Greiškalns.
Iepriekšējais IKSD direktors Guntis Helmanis amatu atstāja jau pērn martā, taču konkurss uz direktora amatu tobrīd netika izsludināts. Tas tāpēc, ka Oļegs Burovs, kurš tolaik bija domes priekšsēdētāja vietnieks, vēlējās šajā amatā iecelt ilggadējo Rīgas Izglītības pārvaldes vadītāju Ivaru Balamovski, pret ko savukārt iebildusi tā brīža Izglītības un kultūras komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane.
Pēc politiskās stīvēšanās konkurss tika izsludināts šā gada sākumā, bet marta beigās, kad Rīgā jau valdīja pagaidu administrācija, tika pagarināts pretendentu pieteikšanās termiņš.
Kopumā pieteicās astoņi pretendenti, no kuriem, kā stāsta domes Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Uģis Vidauskis, M. Krastiņš bijis labākais tāpēc, ka ieguvis visvairāk punktu pretendentu izvērtējumā, kur ņemta vērā izglītība, pieredze, svešvalodu zināšanas.
Konkursa komisiju, kas izraudzījās jauno direktoru, vadīja domes Juridiskās pārvaldes vadītājs Jānis Liepiņš. Komisijā bija arī Rīgas domes Personāla nodaļas vadītāja Rita Logina, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietniece Ilze Oša, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, domes pagaidu administrācijas biroja vadītājs Mārtiņš Dambergs.
Pēdējais saistīts ar dažādām sporta veidu federācijām: ja Latvijas Basketbola federācijas prezidenta vēlēšanās būtu uzvarējusi Anete Jēkabsone-Žogota, viņš darbotos viņas komandā.
Jāpiebilst, ka Rīgas domes pagaidu izpilddirekcija maija beigās amatos apstiprināja trīs dažādu departamentu direktorus: par Finanšu departamenta direktoru kļuva Uldis Rakstiņš, Pilsētas attīstības departamenta – Ilze Lasmane, kuri kā pienākumu izpildītāji faktiski vadīja šos departamentus jau kopš pagājušā gada.
Ar IKDS tā nenotika. Interesanti, ka amatam M. Krastiņš pieteicās tikai tad, kad Rīgas dome jau bija atlaista un varu galvaspilsētā ieguvusi pagaidu administrācija, ko iecēlusi VARAM, ko vada “Attīstībai/Par” pārstāvis Juris Pūce.
M. Krastiņš sarunā ar “Latvijas Avīzi” izvairījās atklāt, kāpēc nolēmis pretendēt uz IKDS direktora amatu. Piedalīties konkursā viņu esot aicinājuši paziņas, kas saistīti ar izglītību gan sabiedriskās darbības dēļ, gan kā skolu vadītāji.
Izskanējušas aizdomas, ka esat iecelts amatā politisku saišu dēļ…
M. Krastiņš: Nekādas politiskas saites neredzu, tās ir jūsu spekulācijas. Es pat apjuku, ka ko tādu jautājat, jo mana pēdējā politiskā darbība bija pirms kāda laika, kad biju Saeimas deputāts.
Tie, kas mani uzrunāja, ir cilvēki, kas strādā izglītībā un redz, kāda veida pārmaiņas tajā vajadzīgas. Mani aicināja pieteikties tad, kad konkurss jau bija pagarināts.
Konkurss ir konkurss. Tajā ir izvirzītas prasības, kurām tu vari atbilst vai neatbilst. Manuprāt, departamenta vadītājs nav politisks amats.
Departamenta direktora uzdevums ir palīdzēt ievēlētajiem politiķiem izpildīt viņu izvirzītos mērķus. Tieši to esmu darījis, esot dažādos amatos izpildvarā.
Ko darījāt pēc tam, kad zaudējāt premjera biroja vadītāja amatu valdības maiņas dēļ?
Darbojos privātā sabiedriskā sfērā, kur viens no darbības virzieniem ir dažādu procesu digitalizācija, piemēram, kā izmantot liela apjoma datus pētniecībā un komercijā, radot arī jaunus ekonomiskos produktus un jaunas uzņēmējdarbības formas. Nodarbojos arī ar dažādu konsultāciju sniegšanu.
Un kā tad radās interese par izglītības jomu? Pēdējais amats šajā nozarē jums bijis gandrīz pirms divdesmit gadiem…
Izglītība aizvien bijusi manā redzeslokā. Piemēram, kad strādāju premjera birojā, izglītības jautājumi aizvien bijuši valdības darba kārtībā. Tāpēc saglabājusies mana saistība arī ar šo nozari.
Manuprāt, nav nekas slikts, ka esmu nolēmis šajā jomā atgriezties, izmantojot iepriekš gūtās zināšanas.
Turklāt departaments pārrauga ne tikai izglītību, bet arī sportu, kultūru, jaunatni. Tā ir plaša nozare.
Departaments sniedz pakalpojumus iedzīvotājiem, tāpēc var noderēt arī mana pieredze pakalpojumu izstrādes jomā, kas bija viens no darbības virzieniem Reģionālās attīstības aģentūrā. Piemēram, tolaik ieviesām pakalpojumu, kas šo gadu laikā turpinājis attīstīties, – elektronisko uzņemšanu augstskolās. Šāda veida piemērus varu atrast, cik uziet.
Kaut esat strādājis ministrijā, kas pārrauga pašvaldību darbu, jums nav tiešas pieredzes pašvaldībā.
Primārais nav pieredze darbā kādā konkrētā institūcijā, bet pieredze, sniedzot pakalpojumu iedzīvotājiem. Svarīga ir pakalpojuma kvalitāte, nevis tas, vai to sniedz pašvaldības vai valsts institūcija.
Turklāt procesu vadīšana, iepirkumi u. c. notiek līdzīgi gan valsts, gan pašvaldību institūcijās. Šis departaments ir ļoti apjomīga iestāde, kam padotas dažādu veidu iestādes, to var pat pielīdzināt ministrijai.
Domāju, ka mana pieredze nacionālajā līmenī tikai palīdzēs. Konkursa komisija man tieši uzdeva jautājumu, kā nacionālā līmenī gūtā pieredze var palīdzēt pašvaldībā.
Robežšķirtne starp pašvaldības, nacionālo un starptautisko līmeni ir diezgan nosacīta. Manuprāt, nav pareizi šauri skatīties tikai no pašvaldības vai tikai no nozares skatpunkta.
Esat teicis, ka gribat celt izglītības kvalitāti Rīgā. Kādā veidā gatavojaties to darīt?
Rīgas skolās ir kvalitatīva izglītība, to parāda gan centralizēto eksāmenu rezultāti, gan dažādi skolu reitingi. Daudzas no valsts labākajām skolām atrodas tieši Rīgā. Taču kvalitatīvai izglītībai jābūt visās Rīgas skolās.
Jāizvērtē arī attālinātā mācību procesa pieredze: tas parādījis skolu vājās un stiprās puses. Jāuzteic tas, kā skolotāji spēja reaģēt un nodrošināt izglītošanas procesu arī krīzes apstākļos un kā skolas sadarbojās ar vecākiem.
Tomēr skolotāju kvalifikācijas celšana ir viens no izaicinājumiem, tāpat svarīgi, kā mērām izglītības kvalitāti.
Vidējais centralizēto eksāmenu rezultāts Rīgā ir samērā augsts, taču tāds tas ir uz prestižo skolu, galvenokārt valsts ģimnāziju, rēķina. Ir arī daudz skolu ar zemiem rādītājiem. Kā samazināt plaisu starp spēcīgajām un vājākām skolām?
Te nav vienkāršas receptes. Pirmkārt, lai rastu pareizākos risinājumus, būtu jāanalizē visi mūsu rīcībā esošie dati, lai lēmumi balstītos mērījumos. Jāsaprot, kādi ir cēloņi tik dažādai izglītības kvalitātei un kāda veida atbalsts skolām nepieciešams.
Izglītības un zinātnes ministrijas ieskatā Rīgā ir pārāk daudz vidusskolu.
Ir bīstami skolu tīklu vērtēt tikai skaitliski. Manuprāt, lielākie darbi, kas bija jāveic skolu tīkla optimizācijai, Rīgā ir paveikti: desmit gadu laikā likvidēta 21 skola, reorganizācijas bijušas vēl vairāk.
Tālāk jāskatās uz katru konkrētu skolu atsevišķi un jāvērtē gan tās sniegtā izglītības kvalitāte, gan ko varētu optimizēt. Ja ir kādas problēmas skolas darbībā, tas gan uzreiz nenozīmē, ka jāslēdz vai jāreorganizē. Iespējams, rezultāts būs labāks, ja sniegsim skolai kādu atbalstu. Mērķis ir nevis skolu slēgšana, bet kvalitatīva izglītības pakalpojuma sniegšana.
Jā, tikai skaitliski vērtēt nedrīkst. Rīgas dome savulaik, piemēram, gribēja no divām skolām Čiekurkalnā slēgt tieši latviešu skolu, tāpat ik pa laikam izskan, ka vienīgā latviešu vidusskola attālā rajonā Bolderājā varētu pārtapt par pamatskolu.
Jebkuru skolu optimizējot, jāraugās, kādā apkārtnē tā atrodas, kāda ir tās loma tajā. Tāpat jāņem vērā ne tik daudz pedagogu vai kādas citas intereses, bet gan jādomā par to, kā sniegt pēc iespējas kvalitatīvāku pakalpojumu skolēnam. Primārais ir izglītojamais un tas, ko viņš saņem skolā. Pārējais ir pakārtoti. Taču konkrēti runāt par vienu vai otru skolu pagaidām nevaru.
Šobrīd skolās tiek īstenotas divas būtiskas reformas: jāievieš jaunais izglītības saturs un jānodrošina lielāks latviešu valodas īpatsvars mazākumtautību skolās.
Jaunā satura izveidē un aprobācijā bijuši iesaistīti arī Rīgas skolu pedagogi. Taču attiecībā uz mācību valodas reformu izaicinājums ir tieši pedagogu resurss. Tāpat jāizvērtē, vai ir pārējie nepieciešamie resursi. Kad tas būs izdarīts un būs skaidrs, kā trūkst, aicināsim Rīgas domi gādāt, lai reformu īstenošanai vajadzīgie resursi būtu, lai tiktu sniegts atbalsts pedagogiem.
Ir pašvaldības, kur pedagogi, jo sevišķi bērnudārzu audzinātāji, pelna vairāk nekā Rīgā, jo tur ir lielāks pašvaldības atbalsts…
Lielākas algas pedagogiem būtu vajadzīgas, taču nav tik svarīgi, no kāda maka – valsts vai pašvaldību – tiek maksāts, jo tie vienalga ir publiskie līdzekļi. Rīgā nepieciešama diskusija, kas ir prioritāte, un IKDS uzdevums ir sniegt politiķiem visu vajadzīgo informāciju un argumentus, lai viņi spētu pieņemt labākos lēmumus.
Vēl viena problēma Rīgā ir vietu trūkums bērnudārzos. Kā to risināsiet?
Tā nav tikai Rīgas, bet visas Pierīgas problēma, un Rīgas bērnudārzos ir daudz bērnu, kuri patiesībā nāk no blakus pašvaldībām.
Tāpēc tā ir kompleksa problēma, kas jārisina kontekstā ar pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu u. c. Nevar teikt, ka Rīga nebūtu gādājusi par bērnudārziem: tajos vietas nodrošinātas ap 27 000 bērnu, bet rindā ir tikai 2500. Protams, problēmu jāturpina risināt, iespējams, aktīvāk sadarbojoties ar privātajiem pakalpojumu sniedzējiem.
