Jāņogām nokaltuši zari? Iespējams, vainojams stiklspārnis 1
Stiklspārnis ir viens no nozīmīgākajiem upeņu un jāņogu kaitēkļiem, kas plaši izplatīts ir visā Latvijas teritorijā. Dažkārt bojā arī ērkšķogu krūmus. Kā kaitēkli atpazīt un ierobežot?
Kā skaidrots Valsts augu aizsardzības dienesta sagatavotā informācija bukletā “Ogulāju slimības un kaitēkļi”, jāņogulāju stiklspārņa kāpuram ir divu gadu attīstības cikls, kurš notiek invadētā zara iekšienē. Jūlijā stiklspārnis dēj olas, no kurām izšķiļas kāpuri, kas barojas zara serdē. Pēc ziemošanas kāpuri aprīlī iekūņojas un maija otrajā pusē izlido stiklspārņa pieaugušie īpatņi – tauriņi. Kāpurs parasti graužas virzienā no augšas uz leju, norādīts Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai sagatavotajos ieteikumos “Augļaugu nozīmīgākās slimības un to ierobežošana”.
Parasti bojātie zari tiek konstatēti otrajā gadā pēc ziedēšanas, lapu plaukšanas laikā vai pirms ogu nogatavošanās. Bojājumus var atpazīt, aplūkojot dzinumu – tajā izgrauzta serde, atstājot melnu vai brūnu eju. Dzinums sāk vīst, kamēr nokalst pilnībā.
Stiklspārņa klātbūtni stādījumos var noteikt, maija vidū izliekot lamatas ar dzimumferomonu dispenseriem, un, ja dārzs ir neliels, tādējādi kaitēkļa populāciju var arī ierobežot. Kolīdz stiklspārnis ir konstatēts, bojātie zari ir jāizgriež, kamēr kāpurs atrodas dzinumā, un jāiznīcina sadedzinot. Svarīgi ievērot – nedrīkst atstāt celmiņu, ja tā serdes daļā ir redzams stiklspārņa bojājums.
Jaunus ogulāju stādījumus nevajadzētu ierīkot blakus zonām, kur iepriekš stiklspārnis radījis bojājumus.
Raksts tapis pēc Bulduru tehnikuma augu aizsardzības skolotājas Ausmas Jaundžeikares sniegtās informācijas.
