Jurģis Jansons: Latvijas problēma ir tā, ka mežu apsaimniekošanu nosaka nevis speciālisti, bet gan likumdošana 0
Teju pusi no visiem Latvijas mežiem – 48% – apsaimnieko AS “Latvijas valsts meži”, vēl 49% pieder privātajiem īpašniekiem. Pašvaldību īpašumā un apsaimniekošanā ir salīdzinoši nelielas mežu platības, taču tieši šos mežus iedzīvotāji redz un arī izmanto atpūtai visbiežāk. Par šo, kā arī piekrastes mežu apsaimniekošanu un citiem ar to saistītiem jautājumiem, saruna ar LVMI “Silava” direktoru, vadošo pētnieku Jurģi Jansonu.
Vai piepilsētu un piejūras mežu apsaimniekošana atšķiras no lielo mežu masīvu apsaimniekošanas?
Pilnīgi noteikti atšķirība ir, kaut gan meža ekosistēma, pats mežs nezina, kur tas atrodas un kam pieder. Atšķirīgas ir cilvēku vēlmes un vajadzības pret šiem mežiem. Rīgas pilsētā esošā Biķernieku meža priedes aug tāpat, kā augtu jebkur citur, bet atrašanās vieta un īpašnieka vēlmes uzliek savus ierobežojumus. Īpašniece šajā gadījumā ir iedzīvotāju ievēlēta pašvaldība, un, protams, tai jārēķinās, ka iedzīvotāji vēlas tur redzēt vairāk rekreatīvās funkcijas, mazāk intensīvu koksnes audzēšanu un koksnes produktu ražošanu. Jo īpaši ņemot vērā, ka mežsaimniecība tādai Rīgas pilsētai dod ja ne simboliskus, tad visai nebūtiskus ienākumus kopējā budžetā. Savukārt, varbūt ir kāda reģionāla pašvaldība, kur ir pilnīgi savādāk, un ienākumi no mežsaimniecības ir būtiski. Tā kā atšķirība, ko uzliek mežu novietojums, ir.
Ja tradicionālajā mežsaimniecībā mēs lietojam nelielās atjaunošanas cirsmas, kuras ir apmēram 2 hektārus lielas vai pat vidēji nedaudz mazākas, tad, iespējams, kādam pilsētas iedzīvotājam šķiet, ka šāds atvērums ir ļoti liels. Tāpēc mums jāmēģina veidot funkcionāli pavisam citu pieeju, bet arī ne tādu, ka meži pārvērstos par neizbēgamām koku retainēm ar krūmu saaudzēm jeb kaut ko tamlīdzīgu, kā mēs ik pa laikam redzam.
No vienas puses, cirst vecos kokus un veidot jaunaudzes piepilsētā it kā nedrīkst vai negribas, bet tajā pat laikā drīkst šos mežus izretināt, pārretināt kokaudzi tā, ka izmainās veģetācija – mētru vietā sāk augt zāle, un tas viss beigās aizaug ar krūmiem. Latvijā periodiski bijuši eksperimenti ar retainēm priežu mežos – tie sākās uzreiz pēc gadsimtu mijas Latvijas valsts mežos Stendes apkārtnē, vēlāk paplašinājās līča piekrastē. Vienu brīdi ar tām eksperimentēja Meža pētīšanas stacija pie Ozolniekiem, bet pēdējais novērotais gadījums noticis pavisam nesen Rīgas mežos, pie pilsētas apvedceļa 16. kilometra. Visos šajos gadījumos, lai mežs atjaunotos ainaviski, rekreatīvi un saimnieciski, nepieciešams ar vienu cilvēku paaudzi samērojams laiks, kā arī ļoti lielas izmaksas. Šādos gadījumos mēs sakām, ka mežsaimnieki bijuši nepareizi, bet viņi vienkārši ir centušies pielāgoties sabiedrības vēlmēm, lai nebūtu redzamas cirsmas, bet būtu tā saucamais mūžīgais mežs. Cita raksturīga iezīme ir tāda, ka pirms šādu retaiņu veidošanas nekad nav jautāts mežzinātnieku viedoklis.
Latvijā ir tā, ka esošā normatīvā vide apmēram līdzīgi attiecas gan uz piepilsētas, gan jūras tuvumā esošiem mežiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ierobežotas saimnieciskās darbības zonā. Tur ir regulācijas, ka, piemēram, nedrīkst cirst lielākus atvērumus par 0,2 hektāriem. Tas rada virkni problēmu, un mums nav iespējams tur nodrošināt profesionālam cilvēkam pieņemamu darbību.
Kā īsti ir – vai pašvaldību mežu apsaimniekošanā tiek piesaistīti speciālisti vai arī katra vietvara tajos saimnieko pēc savām vēlmēm un saprašanas?
Latvijā ir tāda kārtība, ka mežu apsaimniekošanu nosaka nevis speciālisti, bet gan likumdošana, un speciālisti ir spiesti strādāt tās ietvaros. Līdzīgi būtu, ja zobārsts, darot savu darbu, nepārtraukti lasītu Ministru kabineta noteikumus, ko viņš drīkst un ko nedrīkst darīt un, galvenais, kas un kā viņam jādara katrā konkrētā gadījumā. Jo tūdaļ kāds nāks un viņu uzraudzīs un pārbaudīs. Un kontrolēs procesu, nevis vērtēs gala rezultātu. Es nevēlos nevienu sliktu vārdu teikt par kolēģiem, kuri strādā mežu uzraudzībā, jo viņi patiesībā ir mūsu bieži vien neveiklās un novecojušās likumdošanas ķīlnieki. Nevaru arī teikt, ka mežsaimniecības speciālisti likumdošanas normu veidošanā netiktu iesaistīti – periodiski notiek dažādas darba grupas un sapulces, bet tas process vienmēr pārvēršas par tērgātavu jeb ideoloģisku cīņu starp mežsaimniekiem un tā saucamo dabas biznesu. Tā “cīņa’’ nav konstruktīva, un meža zinātniekiem tajā nav patīkami atrasties.
Mežsaimniecības nozare Latvijā ir ļoti pārregulēta. Cilvēkiem liekas, ka var iet un cirst apļveida caurumus mežā un tas būs risinājums! To kaut kā iedabū iekšā likumos un Ministru kabineta noteikumos, un pret to atduras jebkurš profesionālais cilvēks Latvijā, kurš strādā mežā, tai skaitā zinātnieki. Tāpēc ir ļoti, ļoti nepareizi, ka profesionālās lietas regulē Ministru kabineta noteikumu līmenī. Jo tas mūsdienās ir politizēts process, un ir mazas iespējas kādus noteikumus mainīt, precizēt vai citādi vai sakārtot. Īpaši jau meža nozarē.
Piemēram, valdības līmeņa noteikumi nosaka 0,2 hektāru atvērumu. Ir gadījumi, kad 0,2 hektāri darbojas labi, teiksim, mežos ar nabadzīgām (oligotrofām) augsnēm, īpaši tad, ja vēsturiski izveidojusies jauno priežu paauga. Šajos mežos ir pietiekami daudz gaismas, kādēļ jaunās priedes aug – tur nav ne krūmi, ne egles, kas noēno, un tur šie 0,2 hektāru atvērumi darbojas. Savukārt auglīgākā mežā – lānā, damaksnī vai šaurlapju ārenī – tie nedarbojas nemaz, caurumi stāv pat 20 gadus, tajos aug papardes, zāle un krūmi, nevis koki. Tāpēc mēs sakām, ka mums varbūt vajag 0,3 vai 0,5 hektāru atvērumus, atsevišķos gadījumos tos vajadzētu veidot pat līdz vienam hektāram. Tas neliedz profesionālam cilvēkam, kur vajag, lietot 0,2 hektāru atvērumus. Piepilsētu mežos, kur vajadzētu salāgot koksnes ražošanu kā pamatfunkciju ar to, lai cilvēkiem būtu pieņemama ainava un būtu patīkami tajos atrasties, varētu izmantot atšķirīgas pieejas. Eiropas zaļā derība (angliski – green deal) mums arī prasīs veidot noteiktas meža teritorijas, kurā būtu jāmaina šī domāšana no intensīvās mežsaimniecības uz citu.
Kādas šīs izmaiņas varētu būt?
Mēs cenšamies uzsvērt un attīstīt pakāpenisko ciršu koncepciju. Mežkopības teorijā ir trīs veidi koku ciršanai – vienlaidus atjaunošanas cirte (agrāk dēvēta par kailcirti, angliski clearcut), pakāpeniskā cirte un izlases cirte. Pirmajā gadījumā mežaudzi, kad tā izaugusi, nocērt vienā paņēmienā un uzreiz atjauno. Pakāpeniskās cirtes gadījumā audzi cērt pa daļām – veido joslas, atvērumus vai ko tamlīdzīgu – kad nocirstā daļa atjaunota, cērt pārējo. Izlases cirtes ir atsevišķu, visbiežāk labāko jeb derīgāko, koku ciršana, veidojot dažādvecuma mežaudzi. Izlases cirtes piemērotas ēnciešu koku (egļu) audzēšanai.
Mūsu gadsimta sākumā likumdošanā pakāpenisko ciršu pieeju izmeta laukā, cerot izlīdzēties ar izlases ciršu reglamentu. Pirms tam meža normatīvu hierarhijā bija vēl trešais līmenis – Valsts meža dienesta norādījumi, kuri bija saistoši meža īpašniekiem. Šajos norādījumus visai detāli bija aprakstītas meža darbības un rīcības – kā mācību grāmatā. Tos izstrādāja profesionāļi, un tos arī viegli varēja mainīt ar vienas iestādes rīkojumu. Mūsdienās daļa šo aprakstu ir pārnesta uz valdības līmeņa noteikumiem. Pakāpeniskās cirtes pirmajā paņēmienā būtu jānocērt, piemēram 40% vai 50% no mežaudzes, un tad pēc desmit, piecpadsmit vai divdesmit gadiem, kad koki nocirstajā platībā izauguši un jauno koku grupās atjaunojušās iespējas, piemēram, sēņot vai ogot, var cirst nākamo paņēmienu. Šādu metodi mēs cenšamies ieteikt turpmāk izmantot plašāk. Nocirsto audzes daļu nedrīkst mērīt un uzskatīt par “kailcirti’’, bet gan pakāpeniskās cirtes pirmo paņēmienu. Diemžēl bieži likumdošana šādu pieeju neatļauj.
Kā ar mežiem piejūras teritorijās? Par tiem arī lauzts ne mazums šķēpu.
Tas, ka mums Latvijā ir jūras krasts, ir unikāli un vareni, lai gan, teiksim, norvēģiem tā krasta ir krietni vairāk. Mums, Latvijā, piejūras teritorijā ir noteiktas divas zonas – līdz 300 metru attālumam no jūras ir kāpu aizsargjosla, kurā koki ar savām saknēm satur smiltis kopā. Daļa šo kāpu mežu ir cilvēku veidota pagājušā gadsimta vidū – zinātnieki meklēja veidus, kā apmežot ceļojošās kāpas, un mežsaimnieki šīs rekomendācijas lika lietā. Mūsdienās mēs kustīgās smiltis kā problēmu vairs nepazīstam. Tālāk aiz krasta kāpu aizsargjoslas ir tā saucamā ierobežotās saimnieciskās darbības josla, kuru pēc valsts neatkarības atjaunošanas katra pašvaldība noteica pati. Šīs zonas platums ir līdz piecu kilometru attālumam no jūras. Citur šī zona sakrīt ar kāpu zonu, citur tā ir novilkta precīzi piecu kilometru attālumā no krasta. Tas tika darīts, lai it kā ierobežotu un apgrūtinātu apbūvi pie jūras, lai arī vēsturiski gan Rīgas un Liepājas, gan Mērsraga un Ragaciema cilvēki tieši būvējās jūras tuvumā. Būtībā šī piecu kilometru zona tika uztaisīta tādēļ, lai tajā varētu noteikt stingrākas prasības cilvēku dzīvošanai. Mežsaimniecības noteikumi tika pielāgoti sekundāri – kā kompromiss starp dabas biznesu un mežsaimniecību.
Ja runājam par kāpu zonu, tur nekad tāda īsta diskusija par šo mežu atjaunošanu nav bijusi, cilvēki pieņēmuši, ka tā ir teritorija kāpu aizsardzībai, un gan jau nākamās paaudzes risinās situācijas ar šo priežu novecošanos un tai sekojošu koku gāšanos cilvēkiem uz galvas.
Tanī pat laikā publiskajā telpā ne reizi vien izcēlušies skandāli, ka kāds šajā zonā ir nocirtis kādu priedi…
Interesanti, ka tās priedes pašas drīkst gāzties, bet cilvēks tās cirst nedrīkst… Tā diskusija vairāk ir tad, kad šīs abas piejūras zonas saputro kopā, kaut gan tās ir pilnīgi atšķirīgas. Ierobežojumi, kuros problemātika tiešām pastāv, skar aptuveni trīs tūkstoši hektāru lielu priežu mežu platību privātajos mežos un ap astoņi tūkstoši hektārus valsts mežos. Ja zinām, ka kopējā mežu platība Latvijā ir 3,2 miljoni hektāru, varam izrēķināt, cik procentus Latvijas mežu skar šī it kā diskusija. Protams, ja liekam tam klāt piepilsētu mežus un meža nozares iniciatīvu, ka 20% mežu varam strādāt saudzīgāk, salāgojot gan ar vides, gan sēņotāju un ogotāju interesēm, tad saruna par pakāpeniskajām cirtēm atkal sanāk cita. Tā nav reducēta tikai uz piepilsētu un piejūras mežiem.
Kā īsti ir dažādiem dabas liegumiem pilsētu mežos vai kāpu zonā? Ne reizi vien dzirdēts, ka pilsētnieki un atpūtnieki šīs zīmes gluži vienkārši neievēro…
Ja ir vēlme, lai cilvēks kādā vietā nesper kāju, tai jāceļ žogs apkārt un jānoliek speciāli spēki, lai sargā. Bet tādā gadījumā jājautā, kas tad tā ir par milzīgu dabas vērtību? Ja kāds iedomājies, ka tur aug vecas priedes ar “krokodilādas formas” mizu, es teiktu, ka tā nekāda liela dabas vērtība nav. Mums vajag “paņemt’’ priežu audzi kaut kur citur, nolikt viņu lieguma režīmā, lai tie koki aug, izaug un noveco, un tur būs tāda pati miza un vērtība. Tam jāpieiet kritiski.
Latvijā ir ļoti daudz meži, kurus likt liegumos. Piemēram, meža teritoriju ap Ķemeriem, kur agrāk bija Jūrmalas mežrūpniecības Ķemeru mežistrādes iecirknis, deviņdesmito gadu beigās izveidoja par nacionālo parku, un nu jau būs 40 gadu, kad tur rodas un nogulst dabas vērtības. Kokiem augot un novecojot, tās vērtības jau rodas pašas. Koki izaug, sagāžas, rodas kritalas, un ir tā nepārtrauktība – daba tur atgriežas un darbojas. To tā arī vajag darīt – veidot šādas teritorijas – lielākas un mazākas, kas caurvij saimnieciskos mežus. Silavas zinātnieki to izdomāja un ieteica jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, atkārtoti par to runāja deviņdesmito beigās. Priekš tam mums arī ir Vides ministrijas meži, tūkstoši hektāru, lai tur veidotu un saglabātu neskarto dabu!
Tātad piepilsētu mežos veidot dabas liegumus nav prāta darbs?
Domāju, tā ir tāda mode. Protams, ja tur ir kāds dižkoks vai sirmais ozols, vajag uzlikt to zīmīti. Bet būvēt žogus apkārt atsevišķām mežaudzēm gan nevajag. Ja mēs zinām, ka cilvēki tur iet, atpūšas, sporto vai ved pastaigā suni, tad nevajag attīstīt problemātiku, ka viņi tur saposta dabu. Tā ir cilvēku dzīve, un mums tomēr jārēķinās, ka Latvijā dzīvo cilvēki.
Publikācija sagatavota ar Meža attīstības fonda atbalstu.
