Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim par to – kā pēc I pasaules kara Centrāleiropā radās jaunas valstis
0
Krievijas ideoloģiskais spiedogs darbojas vēl joprojām. Padomju savienības laikā tika apgalvots, ka Baltijas valstis radījis Ļeņins. Vēl šodien Putins apgalvo, ka Krievija radījusi ne tikai Baltijas valstis, bet arī aizrunājas tiktāl, ka paziņo, ka padomju Krievija radījusi visas Austrumeiropas valstis, ieskaitot Ungāriju, Čehiju un Slovākiju.
Stāsts par brīvības atgūšanu visām Austrumeiropas valstīm, kurām mēs itin nesen svinējām simtgades, katrai no šīm valstīm šis stāsts ir savādāks. Polijai un Lietuvai valstiskums ir mērāms vairāk par tūkstošgadi, un poļu un lietuviešu valstiskuma apziņa ir citāda nekā, piemēram latviešiem. Suverenitātes pārādei šajā reģionā jāpateicas Pirmā Pasaules kara noslēgumam, lielo impēriju sabrukumam. Pirmā Pasaules kara noslēgumā Eiropā sabruka trīs lielas impērijas – Krievijas impērija, Vācijas impērija un Austroungārijas impērija. Vēl sabruka arī Osmaņu impērija, bet uz mums tas nekādu ietekmi neatstāja. Un šo impēriju sabrukuma rezultātā radās virkne jaunu valstiskumu. Ne Nikolajam II, ne Ļeņinam, ne Vilhelmam II, ne kādam citam lielvalstu vadītājam nav nekāda sakara ar šo jauno valstu rašanos un valstiskuma izveidošanos. Visos gadījumos bija vietējās sabiedrības iniciatīva – veidot jaunas valstis. Tas, ka jaundibināto valstu vadītāji bija spiesti sadarboties vai nu ar vienu vai otru okupācijas varu, tas bija katrā valstī individuāli. Vislabākais piemērs ir Polija, kuras ļaudīm nekur nebija zudušas seperātiskas tendences uz zemi, kas kādreiz saucās Poļu valstis, kas 18. gadsimta beigās trijos piegājienos bija sadalītas starp trijām lielajām impērijām – starp Vāciju, Austroungāriju un Krieviju. Bet visu 19. gadsimtu un divdesmitā gadsimta sākumā bija dzīvas idejas par Polijas valsts atjaunošanu un neskaitāmas sacelšanās. Pat Napoleons Bonaparts izmantoja poļu separātismu, un uz mirkli atjaunoja no sevis atkarīgu Polijas valsti – Varšavas lielhercogisti. Vismaz trīs lielas sacelšanās vēl sekoja, līdz tas viss vainagojās ar Polijas valstiskuma atdzimšanu 1917. gadā, un šī valsts, kura atdzima, kategoriski noliedza sadarbību ar Vāciju vai Krieviju. Viņi karoja gan ar vieniem, gan otriem. “Brīnumā pie Vislas” Polijas armija sakāva Sarkano armiju, kura nāca likvidēt Polijas valstiskumu. Tātad Krievija vēlējās tikai likvidēt Polijas valstiskumu, un ne par kādu tādu lietu, ka Poliju radījuši Ļeņins vai Staļins, ir muļķīgi runāt.
Līdzīgi ir ar Ukrainu, kas radās kā neatkarīga pilsoniska valsts 1917. gadā pēc februāra revolūcijas. Valsts saucās “Centrālās Radas valsts” vai “Ukrainas deržava”. Pret šo valstisko veidojumu vērsās Ļeņins ar sarkanās armijas durkļiem un karapūļiem, krievi mēģināja iekarot šo valsti un padarīt to par sociālistisku republiku, kas toreiz nozīmēja – padomju Krievijas atvasinājumu.
Visas Baltijas valstis tika proklamētas laikā, kad šeit atradās Vācijas okupācijas karaspēks – Lietuvā un Igaunijā valstiskumu proklamēja 1918. gada sākumā, Latvijā – 1918. gada beigās. Tiesa, tas bija laiks, kad vara Vācijā sāka šķobīties, plīsa pa vīlēm, tuvojās revolūcija Vācijā, kura 1918. gadā bija līdzīga revolūcijai Krievijā 1917. gadā.
Tad nu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā iniciatoru grupas izveidoja institūcijas, sabiedrības daļas pārstāvniecības, un vēlāk šīs iniciatīvas grupas proklamēja neatkarīgas valstis, sākumā gan tikai nosaucot tās par “neatkarīgām”. Šī neatkarība vēlāk bija jāizcīna – aptuveni divu gadu garā karadarbībā, ik pa brīdim sabiedrojoties ar vieniem, otriem vai trešajiem. Tas gan ir cits stāsts, bet kakts, ka visas Baltijas valstis un Polija neatkarību izcīnīja pašu spēkiem.
Līdzīgs stāsts ir par Somiju. Putina runas par to, ka Somijai neatkarību deva Krievija, ir meli. Somijas gadījums bija īpašs. Somija uz pavisam savādākām tiesībām bija iekļauta cariskās Krievijas impērijas sastāvā, Somijas tiesības paredzēja plašu autonomiju. Padomju Krievija ļoti pretojās neatkarīgas Somijas dibināšanai. Somijā notika pilsoņu karš, salīdzinoši neilgu laiku cīnījās sarkanie ar baltajiem, un sarkanos somus ļoti atbalstīja padomju Krievija. Šis karš bija ļoti asiņains – somiem tas bija īsts pilsoņu karš, jo somiem pilsoniskā apziņa bija vairāk saasināta kā citām tautām. Šo asiņaino karu somi atcerējās līdz pat 1939. gadam, līdz tam laikam notika politiskas cīņas starp potenciāli sarkanajiem un potenciāli baltajiem. Tad, kad 1939. gadā sākās Padomju savienības iebrukums Somijā, notika izlīgums starp labējiem un kreisajiem somu politiskajiem spēkiem, tad somi sasniedza konsensusu.
Reģionam brīvību nedeva kaut kas vai kāds no ārpuses, brīvību nācās izcīnīt pašiem. Ukrainai tas nesanāca, Baltijas valstīm tas sanāca. Tiesa, jau pēc 20 gadiem tie paši krievi, no kuriem Baltijas valstis bija tikušas vaļā, atkal uzbruka Baltijas valstīm, un atkal pret tiem bija jācīnās.
