Kā var palīdzēt ģimenes jeb sistēmterapija. Kas ir tās rokās un kas – pašu klientu rokās 0
Putniņš var iedomāties, ka viņam būs ligzdiņa no zelta diedziņiem. Bet nāk ligzdas vīšanas laiks, taču zelta diedziņi nemētājas apkārt. Tad viņam nekas cits neatliek, jāvij no tā, kas ir: no sūnām, zariņiem, māla, kādas pūciņas, kādas pakulu šķipsnas. Vai viņa ligzda būs sliktāka par to, kāda bija ieplānota?
Latvijas Psihoterapeitu biedrības biedrs, sertificēts ģimenes psihoterapeits Dr.psych. Gatis Bušs skaidro ģimenes jeb sistēmterapijas nozīmi un to, kā tā var palīdzēt ģimenēm, kuru starpā radušās nesaskaņas. Šī raksta ietvaros ar sistēmiskās psihoterapijas salīdzinājumiem pētīsim apkārtējo procesu mijiedarbību un ietekmi uz indivīda personiskajiem pārdzīvojumiem.
Viens no sistēmiskās terapijas pamatpostulātiem ir tas, ka sistēma nav tieši vadāma un katrai problēmai jeb sistēmai ir funkcionāla nozīme. Tāpēc šajā psihoterapijas pieejā psihoterapijas fokuss nav vērsts uz ātru problēmas novēršanu, bet gan uz sistēmas dinamisku pārveidošanu, lai sistēmā indivīds gūtu iespējas pārveidot savas attiecības, tādējādi radot jaunas sistēmas perspektīvas.
Reiz, kādā valstī, kura varētu būt arī Latvija, cilvēki ievēroja – zaķu skaits mežos un laukos svārstās, te samazinās, te palielinās. Neviens nesaprata kas notiek ar zaķu populāciju. Tika dots uzdevums universitātei, lai sūta savus studentus un mēģina noskaidrot lietas būtību. Studenti tika atrasti, tika rīkotas ekspedīcijas, kur ķēra zaķus, tos svēra, pārbaudīja kāju garumu, apspalvojumu, zobu stāvokli. Tika pārbaudīta ausu caurspīdība pret gaismu, to temperatūra, tika meklētas spiras, lai arī tās izpētītu. Tas bija liels pētījums, kura rezultātā tika noķerti ļoti daudz zaķu. Tas tika darīts tālab, lai rezultāti būtu drošticami. Kopumā tika savākta milzīga datu bāze, bet kopsakarības nekādi neizdevās atrast. Tad kāds “dīvainis”, iespējams arī ne no tiem spožākajiem prātiem uzdeva jautājumu : “Bet kā ir ar lapsu populāciju?” To bija viegli atrast. Izrādījās, ka lapsu populācija arī cikliski mainās, bet lapsu cikls novirzās fāzē – tad kad zaķu skaits ir maksimālais, lapsu skaits tikai sāk pieaugt, kad zaķu skaits mazākais – lapsu skaits drīz pāc tam arī samazinās. Tātad zaķi mijiedarbojas ar lapsām un šīs mijiedarbības rezultātā mainās zaķu un lapsu skaits.
Iepriekš minētie piemēri labi ilustrē sistēmisko domāšanu – sistēmiskie terapeiti, atšķirībā no citiem terapijas virzieniem, vairāk skatās uz cilvēka apkārtni, tās iedarbību uz cilvēku, nevis uz cilvēka iekšieni. Pastāv uzskats, ka indivīda problēmas lielā mērā ir atkarīgas no viņa paša rīcības, tamdēļ arī indivīdam pašam ir jāatrod risinājums. Sistēmiķi daļēji varētu piekrist šādam apgalvojumam, jo ne viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Jebkurš cilvēks, kurš dzīvo sabiedrībā, ir saistīts ar daudziem citiem cilvēkiem, kuri bieži nosaka cilvēka izjūtas, viņa rīcību. Tamdēļ ir būtiski sākt ar tiem, kuri indivīdam apkārt ir visbiežāk, uzdodot jautājumu, kā sakārtot attiecības ģimenē un, kas ir to centrālo problēmu pamatā.
Piemēram, bērna neiešana uz skolu var tikt uzskatīta par bērna slinkumu, bet vaicājot, kas mainījies mājās beidzamajā laikā, citreiz var noskaidrot to, ka vecāki savā starpā biežāk sākuši strīdēties, mamma kļuvusi nomākta, bet bērns, uz skolu neiedams, “pieskata” mammu.
Bērns “monitorē” ģimenes situāciju, sagādājot raizes par skolas neapmeklēšanu, tādējādi novēršot vecāku konfliktus. Līdzīgās situācijās kāds no ģimenes locekļiem var saslimt, un tādējādi uzmanību pievēršot sev, lai vecāku savstarpējās problēmas atstātu otrajā plānā.
