foto – publicitātes

„Ar izstādi “Gleznas” Klasiskās mākslas galerijā „Antonija”, turpinu savai 70 gadu jubilejai veltīto izstāžu sēriju. Vērienīga izstāde notika Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā februārī, pēc tam visas vasaras garumā, ar Mairitas Solimas atbalstu, Mārcienas muižā, tagad galerijā “Antonija”.
Izstādi atvērs 9. oktobrī un tā būs skatāma līdz 24. oktobrim.

Lasītākie

Kokteilis

Ja tavas mājas numurā ir kāds no šiem 3 skaitļiem, tev ir potenciāls sasniegt visu, ko sirds kāro

Cilvēkstāsts

“Man draudēja publiski, ka mani izkropļos” – saimniecības “Jaunapšenieki” saimniece Agnese par nievām un ļaunumu, ar ko sastopas ikdienā 58

TESTS prātvēderiem: ja zini atbildes uz vismaz 8 jautājumiem, tev ir pārsteidzoši attīstīts intelekts

Lasīt citas ziņas

1961. gadā aizsākās mana piedalīšanās republikas izstādēs.
1970. gadā, pēc studijām Mākslas akadēmijā, dzīvoju un strādāju Daugavpilī, Tur izveidoju un nodibināju Mākslinieku savienības Daugavpils nodaļu.
1977. gadā uzsāku pasniedzēja darbu Mākslas akadēmijas zīmēšanas katedrā un tiku ievēlēts Mākslas fonda priekšsēdētāja amatā
1987. gadā nodibinu Latvijas Universitātes Mākslas katedru un esmu tās vadītājs līdz 1991. gadam. Šobrīd tā kļuvusi par LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti.
No 1991. gada ar LU bijušā rektora Jura Zaķa atbalstu radošo darbu turpinu paša spēkiem uzbūvētajā studijā Rīgā, Baznīcas ielā un esmu bijis ļoti daudzpusīgs. Ņēmu dalību bijušo LU rektoru portretu galerijas izveidošanā LU Senāta zālē, turpinās darbs pie projekta “Piemineklis Zelta ābele”, veltījumam Latvijas tautai valsts simtgadē. Tikko pabeigts krūšutēls bijušajam ASV prezidentam Ronaldam Reiganam Skultē,  tuvākajos gados pabeigšu autobiogrāfisko literāro darbu “Piemineklis Zelta ābele”.
Mans dzīvesgājums nav gluds. Triptihs “Rēbuss” piedzīvoja cenzūru Latvijas Mākslinieku savienības rīkotajā izstādē „Rudens”  2000. gadā.  Pēc tam, rūgtas pārdomas turpinās triptihā „Šausminiece un Dedzinātājs” 2001. gadā.
Pārdzīvotā Aivara Lekuža fiziskas izrēķināšanās un psiholoģiska terora draudu atmosfērā pēc Unas Lekuzes zīmējumu motīviem 2012. gadā, tapis darbs „Varmākas”.
Pēdējā laikā mani vienaldzīgu nav atstājis sabiedrībā vērojamais tautas izmisuma stāvoklis. Saprotu, ka mākslinieka spēkos nav to iespaidot, taču izteikt savu viedokli uzskatu par savu pienākumu. Tā tapuši darbi „Ābolu rijējs” un „Gaismas pils”.
Taču sava garīgā līdzsvara labā nevaru iztikt bez saturiski gaišākiem darbiem, kaut arī ne bez sava zemteksta – „Abrā” 2013. gads, „Saules puķe”, „Klusā daba ar lielo pudeli”, „Gleznotāja Una Lekuze” (Nosirmojusī) 2013. gads.
Manas dzīves un radošā mūža gājuma tagadējā posmā, rodas arvien vairāk nesaprotamā, nespēja rast atbildi uz jautājumu – kā izdaudzinātā brīvība un demokrātija drīkst radīt kaut ko tādu, ka latvietim jāpamet sava dzimtā zeme un palikušie, ieskaitot mani, kurš visu savu mūžu strādājis, novesti līdz izmisumam, domājot par pliku izdzīvošanu.”
Kārlis Dobrājs