– Kā iejusties lomā, ja savu varoni grūti aizstāvēt? 0
– Varbūt tieši tāpēc vajag censties iejusties, lai cīnītos pret tādām naivām ilūzijām, kas vēl aizvien patiesībā mīt daudzos cilvēkos. Spekulējot ar šādām naivām cilvēku cerībām, tiek veidota arī lielākā daļa televīzijas šovu. Atbrauc meitene no laukiem, varbūt arī tepat no Rīgas, un naivi tic – ja viņas seja kļūs atpazīstama ar televīzijas starpniecību, tad dzīvē viss veiksies! Nekas tamlīdzīgs. Kāpēc cilvēki piekrīt piedalīties šādos šovos? Kāpēc rāda, kā viņi, piemēram, no rītiem tīra zobus?
– Vai arī atklāj savus pretējā dzimuma savaldzināšanas paņēmienus, sievas atļauj vīriem skūpstīties ar citām meitenēm visas Latvijas priekšā…
– (Skaļi smejas.) Nu žēl! Atliek vienīgi nopūsties. Nesaprotu, no kurienes vēlēšanās piedalīties šādos šovos.
– Vēl interesantāk, kāpēc televīzijas tādus apšaubāmas vērtības raidījumus veido…
– Mediji piedāvā to, pēc kā cilvēki alkst. Un pārsvarā viņi ir ieinteresēti skatīties uz divām lietām – seksu un naudu.
– Izdabāšana publikai – rādot to kā spogulī – ko jūs gribat, to mēs dodam – vienreiz var beigties ar cilvēku niknu pretreakciju: beidziet mēdīties!
– Protams, no izdabāšanas visi cieš. Ne tikai mediji, arī teātris, kino. Nesen Nacionālajā teātrī notika saruna ar direktoru Ojāru Rubeni, kurš sacīja, ka mūsu pienākums ir nevis izdabāt, bet audzināt skatītāju. Patiesībā tā ir liela svētība, ka esam kaut daļēji valsts finansēti, nevis tikai un vienīgi kases atkarībā. Līdz ar to ir iespēja paust savu viedokli, likt skatītājam domāt. Kad cilvēks pārguris pārnāk mājās no darba, izklaides televīzijas informācija jau it kā slīd gar ausīm, taču tik un tā zemapziņā ieguļas, un diendienā ko tādu vien skatoties…
– Atnākot uz labu filmu vai teātri, cilvēks nekā nesaprot…
– Tāpēc jau mēs te, teātrī, esam. Tās ir attiecības nevis starp aktieriem un kritiķiem, bet starp cilvēkiem.
– Vai esat sapratusi, kas ir teātris?
– Tas taču nav iespējams. Man teātris, aktrises profesija, ir manis pašas pilnveidošanās. Kamēr redzu te vietu savai izaugsmei un vienlaikus iespēju sarunāties ar cilvēkiem, stāstīt par savām atklāsmēm, te ir ko darīt. Līdzko vairs nebūs ko teikt… līdz tam gan vēl jānodzīvo… Nu, tad jādara kas cits.
– Kurā mirklī ar jums notika tas klikšķis, apjēga, ka gribat būt aktrise?
– Nāca kā zibens spēriens. Vokālā pedagoģe Nadežda Buhareva Rīgas Kultūru vidusskolā man iedeva biļetes uz Krievijas estrādes režisora Aleksandra Berezina meistarklasi. Tajā viņš astoņas stundas gari un ilgi stāstīja krievu valodā, no kā sapratu tikai kādus 40 procentus, jo manā dzimtajā Madonā krievi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi un bija jau arī iekšējais protests – kāpēc man šo valodu mācīties! – tikai vēlāk apjautu, cik tas muļķīgi. Kopā ar režisoru atbraukušais scenogrāfs pēc meistarklases man pienāca klāt un jautāj, ar ko es nodarbojoties. Kad atteicu, ka mācos kultūras vidusskolā, ieteica iet uz kinoaktieriem. Latvijā tas neesot iespējams? Žēl, ka es tik slikti runājot krieviski, viņš būtu palīdzējis iekārtoties studēt Maskavā… No sākta gala biju pilnīgi skaidri zinājusi, ka noteikti nemācīšos to, kas man nepatīk. Mans tētis ir nodarbojies ar piecdesmit dažādām lietām dzīvē, pametis mūzikas skolu, bijis dīdžejs, viņa diskotēkai bija pat savs nosaukums “Delfīns”, un tika man vienmēr teicis – nodarbojies ar vienu lietu un kļūsti par profesionāli tajā. Es nolēmu būt aktrise. Un iestājos Kultūras akadēmijā.
