Kultūra
Kultūrpolitika

Klīstošais holandietis atgriezies mājās. Saruna ar Egilu Siliņu0


Egils Siliņš.
Egils Siliņš.
Foto: Anda Krauze

Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītāja amatā Egils Siliņš izskatās nesatricināms. Nekāda uztraukuma. 30 gadu ilgās operdziedātāja karjeras laikā iepazinis tik daudzus operas namus un festivālus pasaulē, ka mūsu operas direktora postenis viņam neko pārsteidzošu nevar atklāt.

Jaunais operas saimnieks nesen sarīkojis noklausīšanos vai tādu kā solistu revīziju diviem jaunajiem iestudējumiem.

Operā sākušies jauni laiki – vai labāki?

Ar Egilu Siliņu vienojamies, ka “direktors” skan labāk nekā oficiālais amata nosaukums valdes priekšsēdētājs. Smejot viņš saka, ka tas vairāk atgādinot kolhozu laikus… Kabinetā tikko ielikta jauna grīda no koka, jo vecā, mākslīgā seguma, savu laiku nokalpojusi. Pa logu paveras skats uz Rīgas kanālmalu un pelēkā granītā kalto Alfrēdu Kalniņu.

Siliņš priecājas, ka šī esot viena no retajām telpām ar neaptumšotiem stikliem, citādi nevarot saprast – rīts vai vakars. Lai gan kāda tur starpība, jo dzīve, kopš viņš izvēlēts par mūsu operas vadītāju, tāpat diendienā paiet teātra sienās, kaļot jaunus repertuāra plānus, uzrunājot režisorus, māksliniekus.

Iepriekš direktors pabrīdina, ka ar jaunākajiem izrāžu plāniem, kamēr līgumi nav parakstīti, vēl nesteigsies iepazīstināt, tomēr sarunas karstumā dažus “noslēpumus” atklāj, un tie izklausās daudzsološi.

Jaunajā amatā daudz jārunā, operdziedātāja balsij tas neesot veselīgi.

Nav labi, ja tev tajā pašā laikā arī jādzied – ir bijis garš mēģinājums un pēc tam runāšana, un atkal mēģinājums. Pašreiz jūtos tīri labi, balss neaizsmok.

Šajās trīs nedēļās latviski esmu daudz vairāk runājis nekā pēdējos divos gados kopā,

jo uz vietas Latvijā nedzīvoju, tikai ik pa laikam atbraucu. Iedomājieties, 30 gadus runāt vācu valodā, jo dzīvoju galvenokārt vāciskā vidē.

Ar dzīvesbiedri Karmenu runājat vāciski?

Arī spāniski.

Līdz šim māksla jūsu personīgajā dzīvē prasījusi pavairāk upuru – aiz muguras divas šķirtas laulības, kā var noprast no jūsu intervijām, ar bērniem bieži nesanāk tikties. Interesanti, kāds ir sievas viedoklis, ka tagad noenkurosities Latvijā?

Tas joprojām ir neatbildēts jautājums. Nebija vienkārši piekrist šim solim.

Kā mans amats ietekmēs privāto dzīvi, tagad vēl nevaru atbildēt –

nojausma ir viena lieta, bet sekas būs redzamas tikai pēc ilgāka laika. Vēl neesmu bijis tik ilgi projām, un jau tas vien ir pārmetums, taču mums darbojas diezgan laba loģistika, ceru, ka viņa varēs atbraukt pie manis.

Te gan ir aukstāks nekā Spānijā.

Mēs dzīvojam Spānijas viducī, kur tagad ir padsmit grādu, bet vienalga – apmācies. No janvāra gan jūt atšķirību, naktī var būt mīnus grādi, bet dienā debesis ir zilas.

Ja reiz par Spāniju – jums tur savs vīnogu lauks, kādu šoruden ievācāt vīnogu ražu?

Pavasarī salnas bija apskādējušas ziedus – audzējam galvenokārt ‘Tempranillo’, arī ‘Cabernet Sauvignon’ un ‘Garnacha’ šķirnes vīnogas – raža nebija liela, taču kvalitātes ziņā laba. Par to, kāds sanāks vīns, rūpējas sievastēvs.

Vai pats esat saimniecisks cilvēks, kaut ko saprotat arī no praktiskām lietām vai dzīvojat tikai pa mūzikas sfērām?

Esmu pārbūvējis trīs mājas, remontējis vairākus dzīvokļus, ne pats personīgi, bet piedaloties procesā. Pārzinu šos darbus tik labi, ka varu pat konsultēt tos, kuri to nav darījuši.

Patīk darīt daudz ko praktisku, tomēr aicinu profesionāļus, jo viņi šo darbu izdarīs mazliet labāk,

bet es sekoju līdzi un iesaku, un bieži vien mans ieteikums ir pat pareizāks.

Gan jau operas namā tas noderēs, direktora pārziņā ir plašs darbalauks, sākot ar operzvaigznēm, beidzot ar apkuri, ūdensvadu un kanalizāciju.

Tieši par to rīt mums būs saruna ar Rīgas domes pārstāvjiem, jo apkures un kanalizācijas sistēmas šeit nav mainītas kopš sešdesmitajiem gadiem. Ja pašvaldība nebūs gatava piešķirt naudu remontam, jāskatās, kam ēkai vajadzētu piederēt un

cik pareizi bija tas, ka pēc kapitālā remonta šo namu vienkārši uzdāvināja Rīgas domei?

Manuprāt, tas bija ļoti nepareizs solis. Mēs par ēku maksājam īri, bet, ja gribam veikt kādas investīcijas, kuras dome nevēlas atbalstīt, kredītu nevaram paņemt.

Operai jābūt valsts pārziņā?

Galvenajam saimniekam jābūt Kultūras ministrijai, bet vislabāk, ja nams piederētu operai pašai.

Jūsu priekšgājējs Zigmars Liepiņš zūdījās, ka neesot spējis panākt, lai kultūras ministre Dace Melbārde saprastu, kas ir opera, tāpēc darbs sazobē nav izdevies. Tagad ministra amatā ir jūsu operas kolēģis tenors Nauris Puntulis. Vai jūsu “duets” operai varētu solīt labākus laikus?

Nedomāju, ka operai gaidāma vieglāka dzīve tikai tāpēc, ka mūsu tenors Nauris Puntulis tagad vada Kultūras ministriju. Viņš nāk no mūsu vidus, zina un izprot problēmas; tas atvieglos komunikāciju, bet finanšu līdzekļu no tā vairāk nekļūs. Tāpat būs grūti.

Mediķi protestē pret zemajām algām un pamatoti, viņiem varētu pievienoties operas mūziķi, jo arī studējuši ilgus gadus, atalgojumu saņem neatbilstošu, tāpēc vai nu dodas projām uz ārzemēm, vai strādā vēl citur. Nav taisnīgi?

Mums ir paveicies, ka nākamgad ieplānots neliels atalgojuma pieaugums, lai mazās algas pietuvinātu vidējai izmaksai.

Operā ir ļoti dažāds algu līmenis ar lielu starpību,

un tas nav pareizi, tāpēc tagad strādājam, lai to mazinātu. Piemēram, vijolnieka stažiera pusslodzei paredzēti 337 eiro – cilvēks ir daudz strādājis, lai tiktu līdz operas orķestrim, un saņem tik niecīgu algu. Šīs vienības atalgojums noteikti tiks paaugstināts, orķestrantiem būs ap 10% algu pielikums.

Tomēr ir atšķirība – būt solistam, par kuru visi gādāja, vai tagad pašam nāksies par citiem rūpēties.

Esmu strādājis mākslinieku aģentūrā, tāpēc pārzinu to darba daļu, kas saistīta ar līgumu slēgšanu, arī tirgošanos par samaksu. Aģentiem ar mani nebūs tik viegli.

Ar honorāriem maisā jūs neiebāzīs?

Noteikti – ne. Pārzinu, kurā teātrī cik, kas un kā ir maksājis, un, ja kāds nosauc augstāko ciparu, saku, ka ir tikai pieci teātri, kur tā maksā, bet mēs neesam šajā piecniekā, tāpēc sāksim runāt citā līgā.

Kāds iespaids par dziedātāju līmeni pēc noklausīšanās, neko tādu operas mākslinieki sen nebija piedzīvojuši?

Laikam pirms desmit gadiem kaut kas tāds bija noticis.

Noklausīšanos var saukt par nelielu inventarizāciju, kas citu zemju teātros ir pilnīgi normāls process.

Līguma princips gan atšķiras, jo ārzemēs operas solistus lielākoties nolīgst uz vienu vai diviem gadiem, bet pie mums līdz šim bija beztermiņa. Izvērtēsim situāciju, lai tā ir izdevīgāka tiem, kas vairāk dzied. Mums ir solisti ar lielu slodzi un arī tādi, kam maz uzstāšanos. Sarunas par jaunajiem līguma noteikumiem jau esam sākuši..

Nebūs nemieri?*

Nedomāju, jo nedarām lietas neapdomājot. Pats esmu dziedātājs un redzu, kur ir sāpju punkts. Uz nemieriem izraisītu kāds, kas tajā sulā nav bijis iekšā un darbojas bez izpratnes, vienkārši ņem un cērt. Mēs necirtīsim, tikai nedaudz reformēsim.

Vai ir veicies ar Elīnas Garančas un Alvja Hermaņa uzrunāšanu, ko iepriekš esat pieminējis?

Esmu viņus vairākkārt uzrunājis. Alvis būtu piekritis, ja Jaunais Rīgas teātris tiktu laikus atpakaļ savās telpās un būtu nostrādāts gads, bet, kā redzam, viss ievelkas un viņa dalība kā režisoram opernamā attālinās.

Par to gan žēl!

Elīnu Garanču uz iestudējumu nevarēsim pierunāt, bet uz koncertu – mēģināsim.

Kad jūs pašu varēs dzirdēt uz operas skatuves?

Šosezon – trīs uzstāšanās. Zigmara Liepiņa laikā man ir noslēgts līgums par dalību “Klīstošajā holandietī” – viena izrāde būs februārī, otra – aprīlī. Plānos vēl ir Verdi “Rekviēms”.

Nesen “Spēlmaņu nakts” sarīkojumā izskanēja nominācijas operas iestudējumu kustību un gaismas māksliniekiem, arī režisoram Viesturam Kairišam par divām izrādēm, no kurām viena bija “Klīstošais holandietis”. Jutos vīlusies tāpēc, ka izcilā izrāde “Karmelīšu dialogi” bija pelnījusi augstu novērtējumu. Jūsu priekšgājējs ir teicis: “Jūtamies atstumti.”

Latvijā tik ilgi neesmu bijis, ka nevaru izvērtēt kopainu, lai gan zinu, ka opera šad un tad balvas tika saņēmusi.

Vai varam bāzt vienā maisā operas un dramatiskā teātra izrādi?

Mums jau nav konkurences, esam nedaudz kā pīļu dīķī un viens otru paši apbalvojam, tomēr atzīstu, ka ideja par balvām ir atbalstāma, cilvēki par labu darbu ir pelnījuši atzinību.

Kā vērtējat jaunākos mūsu operas iestudējumus – jau pieminēto “Karmelīšu dialogi”, kā arī jaunāko “Spēlēju dancoju”?

“Karmelīšu dialogos” ar vienkāršiem līdzekļiem režisors panācis lielu efektu. Fransiss Pulenks nav tas populārākais komponists, bet iespaids uz publiku ir ļoti labs. Tāpat apsveicami, ka repertuārā ir latviešu komponista Imanta Kalniņa opera, pēdējās novembra izrādes bija izpārdotas un ļoti labi uzņemtas publikā.

Tomēr man ir kritisks skatījums uz 1. cēlienu, kur no režisores būtu vēlējies vairāk ideju un labāku darbu kora skatos, taču 2. un 3. cēlienā viss notiek labi. Saprotu, ka režisorei Laurai Grozai-Ķiberei, kura līdz šim nav strādājusi ar operu, uzdevums nav bijis vienkāršs.

Esat pieredzējis vāgnerists, ko varat teikt par “Klīstošo holandieti”?

No tām astoņām vai deviņām Riharda Vāgnera operu lomām Holandietis man kā solistam ir viena no neērtākajām. Visu cieņu Vāgneram, kurš ir mans mīļākais komponists, bet, kas attiecas uz instrumentāciju, “Klīstošajā holandietī” tā ir ļoti bieza, skaļa, dublējas vairāki instrumenti, kas dziedātājam izvēršas par lielu cīniņu, lai viņu vispār varētu sadzirdēt,

Mūsu operā solistiem ir vēl grūtāk, jo savā laikā, lai paplašinātu orķestra bedri, tika noņemta viena skatītāju rinda, orķestris pavirzījās uz zāles pusi un tika izjaukts līdzsvars. Ja orķestris ir dziļāk zālē, tas skan vēl skaļāk.

Man ir iesāktas sarunas ar speciālistiem, kā, izmantojot gaiteni aiz orķestra bedres, varētu izstrādāt risinājumu, kas palīdzētu sabalansēt skaļumu, kas ir ļoti svarīgi ne tikai Vāgnera, bet arī Riharda Štrausa, Verdi operās, lai nav jāpērk tikai lielas balsis, kas ir arī dārgākas.

Par pašu iestudējumu grūtāk spriest, jo pats piedalos uz skatuves un neredzu kopainu, varbūt mazliet monotona, varēja būt lielāka vizuāla fantāzija.

Jūsu rokās ir nākamās sezonas repertuārs, kam dosiet priekšroku – klasiskiem vai eksperimentāliem iestudējumiem?

Izvēlos vienkārši labu režisoru. Nedomāju, ka ir tik izšķiroši, vai operu iestudē autentiskos kostīmos vai mūsdienu ietērpā. Ja stāsts, ko režisors pārtransponē no komponista idejas, darbojas un vēstījums ir interesants un aizraujošs, tad ir vienalga, kādā formātā tas iestudēts. Tomēr es šos abus miksētu, lai nav tikai klasika vai modernisms. To pašu centīšos ievērot arī programmas izvēlē – nespēlēt tikai vācu, franču, baroka vai cita laika mūziku. Būs ļoti labs kokteilis.

Kā veicas ar režisoriem?

No četriem nākamās sezonas jauniestudējumiem diviem jau ir konkrēti izvēlēti režisori. Viens ir Stīvens Louless (Stephen Lawless) no Lielbritānijas un vēl divi – Renē Dusē (Renaud Doucet) un Andrē Barbs (Andre Barbe) no Kanādas franču reģiona.

Pats esat ar viņiem strādājis?

Ar kanādiešiem – jā, skotu-angļu režisoram esmu redzējis darbus, kas pārliecināja ar lakonismu un viegli uztveramiem līdzekļiem.

Man ir pazīstami vairāki labi režisori, taču viņi ir mazliet komplicēti kā cilvēki.

Negribētos ar tādiem šeit sākt savu darbu, tāpēc ka var katru otro dienu nākt uz kabinetu un prasīt – kāpēc nav tā vai tā, jo ir pieraduši pie vācu sistēmas un kārtības, kas mums vēl jāapgūst. Grūtos režisorus, kā viņus mēdz saukt operteātros, vēl nevaram atļauties.

Un kam jums tādi kreņķi, kad tāpat rūpju pietiek…

No tā es nebaidos, tikai iesākumā gribēju iebraukt ceļu, lai arī mūsu operā darbotos visas tās elementārās lietas, kas Rietumu teātros ir pašsaprotamas. Zinot kanādiešus, sagaidu, ka viņi tāpat nāks bieži pie manis uz kabinetu – izrāde būs komplicēta, un režisori to iepriekš detalizēti un precīzi jau būs sagatavojuši.

Ja reiz režisorus esat atklājis, jāpasaka arī operas, kuras viņi iestudēs!

Režisori no Kanādas iestudēs Rosini “Pelnrušķīti” 2021. gada maijā, bet skotu-angļu režisora darbs novembra beigās būs Verdi “Simons Bokanegra”. Nu redz, par daudz esmu izrunājies…

Kāpēc šāda izvēle?

Slaveni komponisti ar slavenām ārijām, taču man bija būtiski, ka abas izrādes mūsu opernamā nekad nav iestudētas.

Vēl ir ļoti daudz operu, kuras Latvijas publika nav redzējusi, tāpēc cenšos iet šo ceļu.

Latviešu režisoriem, izņemot Hermani, laikam nav cerību tikt pieaicinātiem uz iestudējumiem?

Tā es negribētu teikt, bet Zigmaram Liepiņam bija tendence izmēģināt latviešu režisorus pēc kārtas… Šajā ziņā paņemsim nelielu pauzīti, lai būtu arī kaut kas cits, citādi nejūt, ka jauns direktors!

Kā vērtējat Latvijas publiku?

Ļoti pozitīvi, mums tomēr lielā skaitā uz operu nāk jaunieši un pirmsvidējā vecuma publika. Kad trīs gadus dzīvoju Šveicē, operā redzēju tikai sirmas galvas, līdzīgi bija arī Vācijā.

Mūsu cilvēki novērtē labus iestudējumus.

Jūs pati pieminējāt “Karmelīšu dialogus”, kas nav populāra opera, bet ir labi iestudēta, un cilvēki to novērtē. Piemēram, Ņujorkas Metropolitēnā ir daudz vairāk problēmu ar ne tik populāriem darbiem, tur uzreiz krasi jūtams publikas kritums.

Mūsu priekšrocība – ja aiziet kaut kas labs, tad kā lielā ģimenē viens otram par to pastāstām vai uzzinām kā citādi.

Tikko Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis iestudējis izrādi “Baltais helikopters” kā brīdinājumu par aizejošām Eiropas vērtībām, kuras pamazām apēd liberālisms, kosmopolītisms. Vai arī jums ir tāda sajūta, ka vecā, labā Eiropa slīd no rokām?

Jautājums mani uztrauc, vizuāli tas ir ļoti jūtams – Parīzes metro frančus gandrīz vairs neredzi, Vācijā, braucot no Minhenes lidostas metro vai vilcienā, arī neredz vāciešus, daudz vairāk ir neeiropiešu.

Atceros ironisko joku par angli, kas satiek otru angli Londonas centrā…

Esam diezgan dziļi iebraukuši purvā, kā tikt ārā, tas būs politiķu inteliģences un saprāta jautājums.

Ko jums kā cilvēkam, kas ilgus gadus strādājis ārpus dzimtenes, nozīmē vārdi “nacionāls”, “patriots”, no kura arī pie mums, Latvijā, ne mazums bēg kā velns no krusta?

Ārēji necenšos izrādīt nacionālismu, bet sirdī tāds esmu. Atrodoties kaut kur citur ārzemēs, necenšos un nav arī vajadzīgs speciāli pasvītrot, ka esmu latvietis.

Tomēr redzu, ka ir ļoti liela atšķirība starp nacionālismu mazai vai lielai tautai. Mazai tas ir izdzīvošanas pamats, lai tā pastāvētu un neizzustu. Lielas tautas nacionālisms var kļūt bīstams kaimiņiem un arī citu nāciju pārstāvjiem, kas dzīvo šādā valstī.

Labā proporcijā nacionālismam jābūt, citādi daudzas lietas kā identitāte un līdzīgas var kļūt nesvarīgas.

Nacionālisms mums izpaužas arī līdzi jušanā atsevišķiem sportistiem un māksliniekiem, kuri pārstāv valsti ārzemēs, piedalās konkursos. Lielām nācijām tā nav, viņiem ir daudz talantu – kāda tur starpība, kas uzvarējis!

Kā ir ar jūsu bērniem, vai kāds no viņiem ir mantojis mūziķa talantu?

Man ir dēli Klāvs, Kārlis un meita Zane. Vecākais dēls Klāvs strādā par skaņu režisoru, un tas ir nepastarpināti tuvu mūzikai. Savukārt meitai nupat septembrī piedzima dēls, un es kļuvu par vectētiņu. Par Rafaēlu saņemu daudz ziņu “vacapā”, jo Zane dzīvo Frankfurtē. Foršs puika, jau sāk mazliet dziedāt – tātad viss kārtībā!

* Saruna ar Egilu Siliņu notika, pirms plašsaziņas līdzekļos bija parādījusies ziņa par izmaiņām darba attiecībās ar scenogrāfu Andri Freibergu un dziedātāja Aleksandra Antoņenko pārmetumi par iespējamo interešu konfliktu.

Klīstošais holandietis atgriezies mājās

 

Vizītkarte

Egils Siliņš

operdziedātājs, LNOB valdes priekšsēdētājs

Studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā profesoru Gurija Antipova un Leonīda Vīgnera klasēs.

Latvijas Nacionālajā operā debitējis 1988. gadā titullomā Arigo Boito operā “Mefistofelis”.

Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts 1996., 2003. un 2014. gadā.

Bijis pastāvīgais solists Frankfurtes, Bāzeles, Vīnes Valsts un Vīnes Tautas operās.

Saistītie raksti

Piedalījies dažādos iestudējumos ap 40 opernamos visā pasaulē, tostarp vadošajos Eiropas un Amerikas teātros: Milānas “La Scala”, Ņujorkas Metropolitēnā, Hamburgas Valsts operā, Berlīnes Vācu operā un arī Valsts operā, abās Parīzes operās, Londonas Koventgārdena operā. Uzstājies prestižākajos mūzikas festivālos, tostarp Bregencā, Savonlinnā, Glaindbornā, Baireitā.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Laulībā ar mūzikas menedžeri Karmenu de Migelu. No iepriekšējām laulībām – trīs bērni. Tikko kļuvis par vectētiņu.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Atvērs mūsdienu krievu dzejas latviskojumu antoloģiju
4 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
FOTO: Dzirkstošā koncertā Agnese Egliņa apbur “Lielā dzintara” apmeklētājus
4 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Uz Rundāles muzeju, ielūkoties “galantā laikmeta” modes niansēs
22 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IE
Ināra Egle
Latvijā
Koalīcija sašķēlusies – Rīga šonedēļ var palikt bez vadības
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
FOTO. Doma laukumā kopā ar valsts amatpersonām piemin 1991.gada barikāžu gadadienu
1 stunda
LE
LETA
Laukos
ZM: Samazinātā PVN likme dārzeņiem un augļiem ir sevi attaisnojusi
26 minūtes
IB
Ivars Bušmanis
Ekonomika
VIDEO. Stūrēs uz digitalizāciju – LIAA maina darbības virzienu
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Krāpnieks nopērk pārtiku par… suvenīra banknotēm
2 stundas