Sarunas liecinot, ka biznesa jautājumu risināšanā iesaistās arī Šķēle. Piemēram, 2009. gada februārī Šlesers informē Kļaviņu par savu tikšanos ar Andri un dod norādes kāda jautājuma virzīšanai brīvostas valdē. Konkrētās problēmas risināšanā piedalīšoties Andris. “Tas nav tavs, tas ir viņa jautājums. Nu, tā nav tava svara kategorija,” pamāca Šlesers. Viņš arī atklāj, ka “nākamnedēļ Andris tiksies ar Južiļinu” un “ideja tāda, ka RTO par pašizmaksu pārņem” Krievijas partneru daļu kādā uzņēmumā. Visticamāk, runa bijusi par biznesa projektu Kundziņsalā, ko sākotnēji bija iecerējis Krievijas miljardieris Vitālijs Južiļins, bet 2010. gadā tam iznomāto zemi atvēlēja RTO, kas vēlāk sadarbībā ar Krievijas uzņēmumu “Uralhim” uzcēla minerālmēslu pārkraušanas termināli. 19
Tagad ne tikai Šlesers, bet arī Šķēle dalību RTO neslēpj. Kopš 2016. gada reģistrā oficiāli redzams, ka 60% ostas uzņēmuma pieder AS “MCH investīcijas”, kas tālāk pa ķēdīti uz pusēm pieder Šķēles un Šlesera ģimenes uzņēmumiem, turklāt Šlesers ir MCH valdē. RTO ir vēl divi īpašnieki – pa 20% daļu pieder Ralfa Kļaviņa firmai “Latmorporttrans” un firmai “Ostas parks”, kurā saimnieko Aivara Lemberga dēlam pazīstamais Jānis Lācis.
Visā izmeklētāju noklausītajā laikā Šlesers ir cieši iesaistīts RTO biznesa jautājumos – “Rīdzenē” regulāri ierodas RTO vadītājs Kļaviņš ar detalizētiem ziņojumiem par uzņēmuma aktualitātēm, finansiālo situāciju, problēmām ar darījumu partneriem un jauno projektu virzību. Interesantākā sarunu daļa ir tieši attīstības lietas, piemēram, Kundziņsalas minerālmēslu terminālis vai problēmas ar piestātņu projektu Krievu salā.
Svarīgs RTO biznesa pavērsiens ir sadarbība ar Krievijas minerālmēslu ražošanas gigantu “Uralhim”, kas pieder vienam no bagātākajiem Krievijas miljardieriem Dmitrijam Mazepinam. 2009. gada nogalē tiek publiskota vienošanās par kopuzņēmuma “Riga Fertilizer Terminal” dibināšanu. Šlesers ar Kļaviņu novembrī apspriež kopuzņēmuma dibināšanu, kas nemaz nerit tik raiti. “Es it kā to procesu mēģinu mazliet bremzēt, jo es saprotu, ka ne visi kolēģi, kā teikt, vēl ir devuši savu [atbalstu],” Kļaviņš ziņo Šleseram. Aizvakar esot ticies ar Aivaru, kurš projektu atbalstot, taču naudu ieguldīt negrib. Katrai pusei jāinvestē 2,4 miljoni eiro. Kļaviņš ir pārliecināts, ka projekts ir izdevīgs, turklāt tā izgāšana subjektīvu iemeslu dēļ dotu ļoti negatīvu signālu Krievijas pusei. Kļaviņš līgumu ar “Uralhim” esot nosūtījis arī Andrim, taču pagaidām ar viņu nav ticies. Šlesers atbild, ka tiksies ar Andri pats.
Vēlāk Kļaviņš ir noraizējies par iespējamām problēmām saņemt visas atļaujas, bet Šlesers mierina, ka negatīvu atzinumu nebūs. “To mēs nepieļausim, ne-pie-ļau-sim!” Šlesers saka 2011. gada februārī. Ralfam būšot jāsatiekas ar LPP/LC deputātu, Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas vadītāju Vjačeslavu Stepaņenko, kuram Šlesers uzticēs atbildību par projekta virzību domē. “Tu pasaki – šis ir tas projekts, par kuru Putins teica, ka šis ir ļoti svarīgs projekts,” pamāca Šlesers.
Šlesers informē arī savā vietā domē atstāto Andri Ameriku, saorganizējot kopīgu tikšanos ar RTO valdes locekļiem Kļaviņu un Maršānu. Ameriks gan stīvējas, ka negrib runāt tik plašā lokā, bet Šlesers uzstāj. Jaunā minerālmēslu termināļa būvniecības projektam visās pašvaldības struktūrās esot jāsaņem zaļā gaisma. “Andri, šito jautājumu mums ir jāatrisina – krovj s nosu,” saka Šlesers. Ameriks atbild, ka nav problēmu – “lai Askolds [Kļaviņš, Vides pārvaldes direktors] skraida. Samaksā viņam naudu, lai viņš skraida”. Ameriks visam nevarot izsekot līdzi, tāpēc Šlesers nolemj “no domes pielikšu kā politiski atbildīgo” Stepaņenko, kuru uzreiz arī sazvana un dod uzdevumus.
Kļaviņš stāsta Amerikam, ka galvassāpes sagādā arī domes Attīstības departamenta ierēdņi, kas cenšoties ierobežot RTO attīstību Andrejsalā. Ameriks skaidro, ka ierēdņus regulē mēra Nila Ušakova biroja vadītāja Iveta Strautiņa (tagad mēra kundze), tāpēc abi ar Šleseru vienojas, ka viņš savedīs kopā Maršānu un Strautiņu.
