Oskars Petrauskis.
Oskars Petrauskis.
Foto – LETA

Koncerts kā pārbaudījums izturībai 0

Turpinot sadarbību ar latviešu diriģentiem un solistiem, piektdien, 20. martā, Lielajā ģildē izskanēja jaunākā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programma.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Pie orķestra pults stājās diriģents Guntis Kuzma, bet kā solists muzicēja Oskars Petrauskis, kurš klausītājus iepazīstināja ar Andersa Kopela 2. koncertu saksofonam ar orķestri. Pārējā programmas daļa pilnībā palika diriģenta ziņā, kurš līdzsvaroja labi zināmas vērtības ar latviešu komponista jaundarba pirmatskaņojumu – pirmajā kategorijā ietilpa Kloda Debisī simfoniskā prelūdija “Fauna diendusa”, bet otrajā – Riharda Zaļupes simfonija “Namejs”. Labi iecerētas idejas šajā koncertā gan izrādījās pārākas par to īstenojumu.

Kloda Debisī opusa “Fauna diendusa” interpretācijai bija savas stiprās un savas vājās puses. Šis skaņdarbs ir slavens ar savu sevišķi komplicēto un nozīmīgo flautas partiju, un diez vai par īpašu sasniegumu varēja nosaukt to, ka temporitma virzību, dinamikas kontrastus un lielā mērā arī formas uzbūvi patiesībā drīzāk vadīja nevis Guntis Kuzma, bet gan Dita Krenberga. Protams, šajā priekšnesumā bija saklausāms arī diriģenta ieguldījums – domājams, ka Gunta Kuzmas pieredze kā klarnetistam un orķestra mūziķim ļāva viņam brīvi un profesionāli izveidot nepārtraukti mainīgos tembru un fakturālos ansambļus – tā, lai neviena no instrumentu grupām neaizēnotu otru un lai skanējuma kopaina būtu pēc iespējas plastiskāka un plūstošāka. Līdz ar to viens no būtiskākajiem impresionisma mūzikas interpretācijas parametriem tika pienācīgi iedzīvināts, pārējiem tomēr nedaudz atpaliekot. Lai gan “Fauna diendusas” lasījums izskanēja gana izkopti un intonatīvi precīzi, diriģenta un orķestra mūziķu piedāvātajai versijai šķita pārāk zema emocionālā temperatūra. Lai arī šādos gadījumos vienmēr pastāv risks iekrist otrā galējībā, šai interpretācijai būtu nācis par labu vairāk kaislību un intensitātes – jo īpaši tad, ja “Fauna diendusa” tiek spēlēta nevis saulainā vasaras dienā Dzintaru koncertzālē, bet gan drēgnā un pelēcīgā gadalaikā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lai arī nevarētu teikt, ka Andersa Kopela 2003. gadā radītais 2. koncerts saksofonam ar orķestri būtu šedevrs, kas aicinātu ar neatslābstošu uzmanību sekot līdzi visiem tematiskā materiāla izvērsumiem, kopā ar dāņu komponista opusu aizvadītais laiks noteikti saucams par vērtīgu un atmiņā paliekošu – ne tikai solista, bet arī pašas mūzikas dēļ. Būdams samērā konservatīva un tonāla skaņuraksta piekritējs un nevairoties gūt iedvesmu dažādu žanru un etniskās izcelsmes populārajā mūzikā, Anderss Kopels savā skaņdarbā pratis atrast īsto balansu starp emocionāli atklātu izteiksmi un nopietnu radošo ideju padziļinātu izklāstu, saksofona koncertam priecējot ne tikai ar trāpīgām un melodiskām, humora izjūtas caurstrāvotām intonācijām, bet arī ar daudzšķautņainas ritma stihijas klātbūtni. Īpaši uzrunāja komponista prasme veidot spriegu un neparedzamu māksliniecisko dramaturģiju ar vairākiem krāšņiem un intensīviem kāpinājumiem, un, lai arī viss skaņdarbs kopumā nebija vienlīdz pārliecinošs, atsevišķas epizodes patiešām suģestēja. Šā koncerta lasījums Oskara Petrauska interpretācijā nenoliedzami saucams par izdevušos, vienlīdz spilgtu īstenojumu gūstot gan mūziķa virtuozitātei un spējai radīt tembrāli un dinamiski kolorītu plūdumu, gan arī emocionālajai aizrautībai un prasmei orientēties partitūras sniegtajās improvizācijas iespējās. Līdzās solistam atraisījās arī orķestris, gūstot niansētu ritmisko pulsāciju un kontrastainus vaibstus ne tikai sitaminstrumentu un pūšam­instrumentu, bet arī stīgu grupā, un muzikālais dialogs starp saksofonistu un orķestri izvērtās savstarpēji atsaucīgs.

Nemaz tik bieži nenākas dzirdēt jaunas latviešu simfonijas atskaņojumu, vēl jo vairāk izvērstu četrdaļu simfoniju, kādu piedāvājis Rihards Zaļupe savā opusā “Namejs” ar programmatisku vēstījumu – daļu nosaukumi “Degošais pilskalns”, “Dardedzes šūpuļdziesma”, “Prologs”, “Kauja un uzticētā brīvība”. Diemžēl rezultāts nav iepriecinošs, autoram vēl konsekventāk nekā iepriekšējos darbos izmantojot pārmēru vienkāršotus un liekvārdīgus izteiksmes līdzekļus, nerūpējoties par potenciāli vērtīgu un nekam nederīgu ideju un intonāciju atlasi un atstājot novārtā nepieciešamību pēc kaut nelielas ekspresijas un vitalitātes. Līdz ar to jaunajā simfonijā liriskās ainas ne ar ko būtisku neatšķīrās no dramatiskajiem tēlojumiem, un šādai monotonijai par atsvaru nevarēja kļūt arī vērienīgā orķestrācija (komponists tostarp izmantojis pat portatīvās ērģeles un trejdeksni), jo autors to īstenoja tikpat vienmuļi kā ritma figūras un harmoniskās vertikāles. Starp citu, arī orķestris uz simfonijas beigām jūtami pagura, taču principiāli atšķirīgs priekšstats par skaņdarba vērtību nerastos arī tad, ja Gunta Kuzmas vietā simfoniju “Namejs” vadītu Bernards Haitinks vai Herberts Blomstets – ja reiz Rihards Zaļupe simfonijas pieteikumā atsaucās uz krustnešu sakāvi Ledus kaujā ar krievu karapulkiem, varbūt viņam būtu vērts palūkoties, kā šo notikumu ataino Sergejs Prokofjevs Eizenšteina filmā “Aleksandrs Ņevskis”.