Bijušais diplomāts: Savulaik līdzīgu kļūdu pieļāva Raimonds Pauls. Tautā mīlētais komponists nespēja pretoties lielas naudas vilinājumam 0
Vakar Alvis Hermanis sociālajā medijā “Facebook” paziņojis, ka veido jaunu kustību/partiju. Tās pagaidu nosaukums – “Bez partijām”. Šajā nedēļas nogalē savu viedokli par šo lēmumu izteikuši daudzi, lūk arī bijušā diplomāta, uzņēmēja Aivara Markota domas par notiekošo.
“Savulaik līdzīgu kļūdu pieļāva Raimonds Pauls. Tautā mīlētais komponists nespēja pretoties lielas naudas vilinājumam un ļāva sevi ievilināt primitīvās politiskās spēlītēs. Rezultātā ar katru savu nepārdomāto soli politikā, ar katru izteikto muļķīgo spriedumu vai nezināšanu politiķis Raimonds Pauls mazināja un iedragāja tautas ticību un mīlestību māksliniekam Raimondam Paulam.
Tagad, izskatās, pa šo ceļu nolēmis doties tautā ne mazāk mīlētais, ne mazāk ģeniālais un ne mazāk kontroversālais Alvis Hermanis.
Atšķirībā no komponista, nevis merkantilu, bet patiesi valstisku un patriotisku rūpju un mērķu vadīts.
Alvim sāp sirds par to, kas notiek mūsu valstī. Taču viņš atkal apzināti pārkāpis robežu, kas pravieti šķir no ierindas darboņa. Hermanis neapšaubāmi ir pravietis. Daudzas viņa izrādes, intervijas ir gājušas laikam pa priekšu. Viņā ieklausījās kā cilvēkā, kas spēj saskatīt problēmu saknes gan cilvēciskajā, gan ģeopolitiskajā dimensijā.
Alvis izdarīja to, par ko savulaik ir brīdinājis leģendārais Džordžo Armani – ja modes māksliniekam vajadzēs pašam taisīt piegrieznes ( jeb kā viņas sauc) un šūt pogas, no tā finālā nekas nesanāks ( tas tāds aptuvens citāts).
Pirmā sarkanā lampiņa iedegās jau tad, kad Hermanis sastādīja savu “dream team” – nākamās valdības redzējumu, iekļaujot tajā atklāti nacistisko čekistisko provokatori Langu.
Ar šo gājienu režisors uzreiz pazaudēja lielas pragmatiski demokrātiskas tautas daļas atbalstu.
Šoreiz Alvis ir gājis vēl tālāk. Viņš ir padevies nelielas lūzeru grupiņas spiedienam un centieniem uz pasaulslavena mākslinieka pleciem izrauties no politiskās nebūtības. Neesmu ar Alvi par to vēl runājis, bet nespēju iedomāties, kāda motivācija viņu pamudināja parakstīties kopā ar Šmitu un Broku. Viens gadu desmitiem, asti luncinot, bezprincipiāli kalpojis, katram, kas vien uzsvilpj un maksā.
Otrs ātro kredītu darbonis vel pavisam nesen iztapīgi luncināja asti mūsu padumjās premjeres priekšā, taču finālā pat tur tika atzīts par bezjēdzīgu un nelietojamu.
Visvairāk mani apbēdina Guntara Vītola parādīšanās šajā marginālajā pasākumā. Pirms nesenajām Eiropas parlamenta vēlēšanām kādi 20 tūkstoši cilvēki no manis uzzināja par šo cilvēku, nešaubīgi, ar Latvijas Top3 smadzenēm, zināšanām un analītiku ekonomikā un finansēs. Taču tā vietā, lai apvienotu līdzīgi domājošus augstākās raudzes spečokus un strādātu pie konstruktīva saturiska piedāvājuma, Guntars tā arī nav spējis izrauties no sava twiterburbuļa marginālā vilinājuma un padevies apšaubāma rakstura populisma pasākumam.
Man nav ne mazāko šaubu, ka mums Latvijā ir ļoti daudz kas ir nostādīts uz nepareiziem pamatiem. Hermanim pilnīga taisnība – ir principiāla saturiska atšķirība starp jēdzieniem “Latvija” un “Latvijas valsts” – “Latvijas valsts ir projekts un šis projekts ir jāuzprogrammē, jāizstrādā un jāuzbūvē – racionāli un pragmatiski, ar atbildību.
Turpretī Latvija, kas ir mūsu dzimtene un tēvzeme, lai dzīvo iracionāli. Bet atstāt to bez pienācīga projekta ir falša un liekulīga mīlestība.”
Precīzi. Šāda projekta mums nav. Mums ir vesels bars bezsaturīgu demagoģisku programmu un doktrīnu, kuras lasa tikai tie, kas tās par lielu naudu sarakstījuši un kas tiek aizmirstas nākamajā brīdī pēc to prezentācijas. Latvijas problēma šobrīd ir attīstības redzējuma trūkums. Valstiska, patstāvīga, no šarlatāniskām pseidoglobālām saistībām un birokrātiskām lamatām neatkarīga redzējuma trūkums.
Bet šāds redzējums ir jāsāk ar saturu, nevis formu, kā mūs aicina kārtējie mesijas.
Tieši pašreizējais ģeopolitiskā satricinājuma laiks un acīmredzamā Saeimas un Valdības nespēja realizēt “racionālu un pragmatisku” valsts attīstības politiku, ir īstais brīdis, lai savu vārdu teiktu cilvēki, kuri šajā dzīvē ir kaut ko reāli sasnieguši un paveikuši.
Lai viņus apvienotu, iedrošinātu, motivētu, ir vajadzīgi tieši tādi cilvēki, līderi kā Hermanis.
Varētu nosaukt vēl dažus citus. Bet šos cilvēkus būtu jāsargā no visādu margināļu, puskokalēcēju un provokatoru centieniem primitīvā veidā nokļūt pie tās pašas siles, no kuras tie ar putām ar lūpām cenšas patriekt jenotus un visu to pārējo bankrotējušo kompāniju. Vispirms ir jāuzprojektē māja, tā jāuzbūvē un tikai pēc tam jādomā, kādā krāsā krāsot jumtu un kā nosaukt to celtni.”
