Sinfonietta Rīga
Sinfonietta Rīga
Publicitātes foto

Kontrasti koncertsezonas izskaņā 0

Ar stilistiski daudzveidīgu programmu Lielajā ģildē sestdien, 17. maijā, izskanējis Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” sezonas noslēguma koncerts.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Orķestra un diriģenta Normunda Šnē izvēlētais repertuārs pats par sevi bija saucams par daudzsološu – ar divertismentu par angļu tautasdziesmas “Sellinger’s Round” tēmu Latvijas publikai beidzot tika dota iespēja iepazīt 20. gadsimta angļu operu un simfoniskās mūzikas meistara Maikla Tipeta daiļradi. Ar Karla Fīlipa Emanuēla Baha koncertu čellam un orķestrim la minorā mūziķi un klausītāji atzīmēja vācu komponista 300. gadskārtu, turpretī Roberta Šūmaņa 1. simfonija aicināja kļūt par lieciniekiem izvērstām romantisku noskaņu izpausmēm. Orķestra priekšnesumam koncerta gaitā pievienojās arī atzīts solomākslinieks – čellists Maksims Beitāns, un līdz ar to jādomā, ka visām programmas iecerēm vajadzēja sevi attaisnot. Diemžēl tas, ka labi izplānotās idejas periodiski izvērtās nomācošā vienmuļībā, vēstīja par mākslinieciskas dabas problēmām.

Maikls Tipets 50. gados bija ieguvis odiozu slavu ne tikai ar atklāto homoseksualitāti un “ekstrēmi liberālajiem” uzskatiem, bet arī ar savas mūzikas izaicinoši sarežģīto skaņurakstu – un uzreiz jāteic, ka “Sinfonietta Rīga” tās pašreizējā formā ar divertismenta polifoniskajiem vijumiem, kaprīzo ritmiku, negaidītajām dinamikas un tembru maiņām un kristāliski skaidri veidotās instrumentācijas principiem tika galā ar grūtībām. Liriskās atelpas brīžos orķestris skanēja saliedēti un precīzi, lai gan te nenāktu par sliktu emocionāli izteiksmīgāki muzikālās domas izvedumi, taču straujā tempā rakstītajās opusa daļās kļuva skaidri dzirdams, ka ansambļa spēcīgākā sastāvdaļa joprojām ir koka pūšaminstrumenti, bet vājākais punkts – mežragi, palaikam kļūdoties arī trompetēm. Turpretī stīgu grupa, lai arī spēlēja tīrāk, izpaudās diezgan bezpersoniski, visa koncerta laikā spilgtāk iezīmējoties vienīgi pirmā vijolnieka Anti Kortelainena sniegumam. Tāpat arī par gana dīvainu uzskatāma tieši šīs Tipeta partitūras iekļaušana programmā. Katrā ziņā tur nebija rodams nekas tāds, ko ar lielāku asprātību nebūtu pateikuši Marģeris Zariņš un Kristaps Pētersons.

CITI ŠOBRĪD LASA

Atskaņojot pirmo no trijiem Karla Fīlipa Emanuēla Baha koncertiem čellam ar orķestri, “Sinfonietta Rīga” un Normunds Šnē atzīstamā līmenī atklāja savas iemaņas 18. gadsimta mūzikas stilistiski detalizētajos labirintos, ko gan īsti nevarēja teikt par solista priekšnesumu. Vērtējot to no tīri profesionālās sagatavotības viedokļa, jāsecina, ka čellista uzstāšanās raksturojama kā stabila un noslīpēta. Žēl tikai, ka vienlaikus solista veikums izklausījās emocionāli bāls un virspusējs. Šajā gadījumā gan diez vai pat visapdāvinātākais solists un visspožākais kamerorķestris radikāli mainītu priekšstatu par konkrētā opusa vērtību – skaņdarba forma salīdzinājumā ar saturu ieņēma nedabiski izstieptus apjomus, vieni un tie paši motīvi atkārtojās atkal un atkal, bet solopartijas un orķestra tematisma diferenciāciju komponists bija atstājis bez ievērības.

Roberta Šūmaņa 1. simfoniju, kurai pats komponists devis nosaukumu “Pavasara simfonija”, iespējams vērtēt dažādi. Šī mūzika var tracināt ar nepārprotami jaušamo vāciskas sentimentalitātes klātbūtni, koncentrēšanos uz tikai pašam komponistam svarīgiem pārdzīvojumiem un nepārvaramo vēlmi likt spēlēt visiem instrumentiem vienlaikus. Taču tieši tāpat spēj sajūsmināt skaņdarba sakāpinātais ekstātiskums, izteiktā subjektivitāte un autora nodoms radīt pašam savus instrumentācijas likumus. Es labprātāk izvēlos otro variantu, un, jāatzīst, arī interpretācijas ziņā Šūmaņa 1. simfonija sniedza vairākas saviļņojošas un iepriekšneparedzamas atklāsmes. Normunda Šnē vadītajam orķestrim īpaši padevās opusa pirmās daļas un fināla impulsīvie kontrasti, kuri vienlaikus tika ietverti loģiskā un mākslinieciski izstrādātā veidolā, mūziķiem spēlējot ar lielāku stabilitāti un plastiskumu nekā iepriekš. Tomēr lēnajā daļā un skerco ar interpretu profesionalitāti un iedvesmu nepietika, lai panāktu pilnskanīgu komponista pausto noskaņu un izjūtu atveidojumu. Līdz ar to koncerta izskaņa radīja tādus pašus secinājumus kā pirms gada vai diviem – nedomāju, ka Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” labākā attīstības stratēģija būtu turpināt iepriekš uzņemto kursu uz pārvēršanos sagurušā un pāragri savecējušā ansamblī.