Krista Draveniece: Abu Meri ir gļēvulis, kurš šodien 500 diabēta slimnieku atstāja gaidot
12
Man jau 10 gadus ir 1.tipa diabēts. Es pēc krosa agrā pavasarī aizgāju nopeldēties dīķi, saaukstējos, ieguvu smagu nieru iekaisumu, kas rezultējās tajā, ka pēc nedēļas slimnīcā ārsti atklāja, ka nieres izārstētas, bet aizkuņģa dziedzeris vairs nestrādā.
Lūk, tik vienkārši pieaugušam cilvēkam ir tikt pie 1.tipa diabēta.
Tagad man visu mūžu ir jāseko līdzi savam cukura līmenim asinīs un jāinjicē insulīns. Katru dienu. Visu laiku. Kad paēdu. Kad guļu. Kad sportoju. Līdz mūža galam.
Šī nāvējošā slimība 21. gadsimtā ir viegli kontrolējama ar sensoriem, kas mēra cukura līmeni asinīs 300 reizes dienā, un pumpjiem, kas paši injicē insulīnu, tādā veidā būtībā tiek imitēta vesela aizkuņģa dziedzera darbība.
Ar šādām ierīcēm slimnieki visās Eiropas valstīs jau gadiem dzīvo ikdienā, tikai Latvijā veselības ministrs (kuru turpmāk saukšu par slimības ministru) Hosams Abu Meri neuzskata, ka tie pāris tūkstoši 1.tipa diabēta slimnieku ir tā vērti, lai viņu dzīvības glābtu. Latvijā mums tiek apmaksātas diennaktī 4 testa strēmeles, uz kurām uzpilinot asins pilienu no pirksta, varam izmērīt cukura līmeni.
Es atkārtošu, ka Latvija šobrīd ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā nav valsts apmaksāti sensori pieaugušajiem. Tātad eiropietis mēra cukuru diennaktī 300 reizes, latvietis – 4!
Tā ir ņirgāšanās par darbspējīgiem cilvēkiem, par mammām ar maziem bērniņiem, par stipriem tētiem, kuri diabēta komplikāciju dēļ zaudē kājas, redzi un viņu orgāni viens pēc otra atsakās strādāt.
Veselības ministrija tā vietā, lai ārstētu savu tautu, to pakāpeniski sakropļo. Mēs no savas algas trešo daļu atdodam nodokļos, lai saņemtu spļāvienu sejā?
Lai šīs ierīces sev drošinātu, man kā slimniekam mēnesī ir jāsamaksā apmēram 400-500 eiro, mainot sensorus un detaļas sūknim. Vēl, protams, sūknis, kas vienreiz jāiegādājas, man izmaksā 6000 eiro.
Kuram vidējam latvietim ir lieka šāda nauda?
Šodien pie Saeimas mēs aukstumā divas stundas gaidījām Abu Meri, bet viņš pat neiznāca uz mums paskatīties. Tāds ir mūsu slimības ministrs. Kauns!
Starp piketētājiem bija sirma kundze, kurai 1.tipa diabēts ir jau 50 gadus, viņa stāstīja, ka krievu laikos viņa reiz injicējusi insulīnu un par to viņu miliči aizturējuši, kas manam 1992. gadā dzimuša cilvēka prātam vispār ir neaptverami. Turpat, blakus, mammas, kuru bērni drīz būs pilngadīgi, un ierīces, ar kuriem mazajiem tiek regulēts cukura līmenis, nu būs jāapmaksā pašiem. Plakātus rokās turēja mazi bērniņi, kuru mammas cīnās par savu veselību, lai viņu bērniem būtu vesela un stipra mamma. Tāpat aktīvi, skaļi un ne bez iemesla dusmīgi jaunieši, kuriem, vēl skolas solā sēžot, ir simtiem eiro jāmaksā, lai izdzīvotu šajā valstī.
Šodien uz plakātiem bija lasāmi un visi kopā saucām “Diabēts nav izvēle, ignorance ir”, “Mēs neesam budžeta slogs”, “Diagnoze mūžīga, atbalsts ne”, “Bez sensora dzīve ir loterija”, “Abu Meri nobijies”, “Dzīve turpinās, atbalsts apstājas”!
Mēs gribam Latvijā dzīvot kā Eiropā, nevis 18. gadsimtā.
