Arnis Slobožaņins: “Mani skumdina, ka ir daļa latgaliešu – katrai tautai tādi ir –, kuri uzskata, ka pie visām nelaimēm vainīgi un par visu atbildīgi citi, latgaliešu gadījumā čiuļi.”
Arnis Slobožaņins: “Mani skumdina, ka ir daļa latgaliešu – katrai tautai tādi ir –, kuri uzskata, ka pie visām nelaimēm vainīgi un par visu atbildīgi citi, latgaliešu gadījumā čiuļi.”
Foto: Karīna Miezāja

Krīzes trieciens ir spēcīgs, bet mēs izlīdīsim. Saruna ar filmas “Laiki. Cylvāki. Volūda.” autoru Arni Slobožaņinu 1

Pagājušajā nedēļā pirmizrādi – vispirms internetā tieši Latgales kongresa dienā, pēc tam arī Latvijas Televīzijā – piedzīvoja filma “Laiki. Cylvāki. Volūda” par politisko varu attieksmi pret latgaliešu valodu laikā starp 1920. un 1960. gadu. Filmas autors ir mūziķis, grupas “Dabasu Durovys” līderis, interešu izglītības pedagogs, televīzijas un radio raidījumu veidotājs ARNIS SLOBOŽAŅINS.

Reklāma
Reklāma
Bundesvēra ģenerālinspektors brīdina par draudiem: “Krievijas armija orientējas Rietumu virzienā”
Kokteilis
Vai tiešām tikai sakritība? Cilvēku uzmanības centrā nonācis kārtējais “Simpsonu” pareģojums 13
Veselam
Austrumu slimnīcā ar NBS helikopteru nogādāta gados jauna paciente kritiskā stāvoklī 29
Lasīt citas ziņas

“Veidojot filmu, uzdūros arvien jaunai un jaunai informācijai, visu laiku šķita un arī tagad vēl, no rītiem pieceļoties, domāju – varbūt vajadzēja citādi, pielikt klāt vēl to vai citu faktu.

Tomēr galvenais mans mērķis ir raisīt diskusiju, galvenokārt pašu latgaliešu starpā,” saka Arnis Slobožaņins. Vēl grūti teikt, vai viņam būs izdevies sasniegt mērķi, jo pagaidām pie filmas vietnē “Youtube” ir tikai pāris atzinīgi komentāri.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Šajā laikā ir diezgan neparasti, ka izdodas pabeigt filmu. Vai visu paspējāt nofilmēt pirms ārkārtējās situācijas sākuma?

A. Slobožaņins: – Pašus pēdējos kadrus pabeidzām filmēt pirms mēnešiem diviem. Tad filma bija praktiski gatava, vēlāk piefilmējām tikai atsevišķus sīkumus.

Filma tapa ļoti lēni un ilgi, tā ir drīzāk pētniecisks darbs, kurā ir daudz vēstures.

Tā veidota, izmantojot manas vēstures zināšanas, jo pirms vairākiem gadiem biju vēstures skolotājs, man ir vēsturnieka izglītība, un Latgales jautājums man vienmēr ir bijis interesants.

Bet, protams, filmas pamatā ir ekspertu – gan vēsturnieku, gan valodnieku – komentāri, kas papildināti ar vēsturiskiem dokumentiem, materiāliem, vēsturiskiem kino materiāliem, ko speciāli nopirkām no Latvijas kinofotofonodokumentu arhīva, un to visu savelk kopā mani, ja tā var teikt, stendapi.

– Filma ir pārskats par latgaliešu valodas likteni četrās 20. gadsimta desmitgadēs…

– Es teiktu, mazs ieskicējums, jo pusotru stundu garā filmā nevar vispusīgi aptvert tik plašu tēmu kā valoda.

“Laiki. Cylvāki. Volūda” ir maksimāli vienkārši populārzinātniskā valodā izstāstīts stāsts par latgaliešu valodu gan demokrātiskā, gan autoritārā, gan okupācijas režīmā.

Sižetu caurvij dažādu gan pazīstamāku – kā Francis Kemps –, gan mazāk zināmu vai vienkārši piemirstu Latgales personību likteņi. Teiksim, Vincents Mickāns, pirmais Latvijas Radiofona korespondents no Latgales, viņam bija ļoti neparasts liktenis.

Filmā dažādie režīmi tiek ieskicēti caur cilvēku likteņiem.

– Filmas pieteikumā rakstīts, ka tā veltīta latgaliešu valodai, taču gan politiķi, gan valodnieki, arī paši latgalieši nebeidz diskutēt par to, vai latgaliešu mēle ir valoda vai dialekts. Kā uzskatāt jūs?

Reklāma
Reklāma

– Likumā teikts, ka latgaliešu valoda ir vēsturisks latviešu valodas paveids, un es turos pie šī formulējuma, bet interpretācija katram ir sava, un arī pie Satversmē uzrakstītā var turēties dažādos veidos.

Francis Kemps un Francis Trasuns gribēja panākt, lai Satversmē būtu ierakstīts punkts, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu, bet Latgalē šo statusu bauda arī latgaliešu valoda.

Uzskatu, ka Latvijā ir divas lielas valodas formas – tā, ko 20. gadsimta 20. un 30. gados sauca par baltiešu izloksni, un otra ir latgaliešu valoda. Abas bagātina mūsu kultūru.

– Ja atceros savus studiju laikus 90. gados, tad vilcienos, kas brauca no Zilupes, Rēzeknes, Daugavpils, līdz Aiviekstei skanēja latgaliešu runa, bet aiz Aiviekstes pēkšņi visi sāka runāt literārajā latviešu valodā. Tagad, šķiet, tas mainījies?

– Mani skumdina, ka ir daļa latgaliešu – katrai tautai tādi ir –, kuri uzskata, ka pie visām nelaimēm vainīgi un par visu atbildīgi citi, latgaliešu gadījumā čiuļi. Kaut gan jāsaka, arī man pašam jaunībā bija šāda apziņa.

Arī pats skolas laikā esmu sastapies ar situāciju, kad aizbraucam ar klasi uz Latvijas Nacionālo teātri, un pēkšņi neviens vairs nerunā latgaliski, visi paliek vīzdegunīgi un kaut kādu apsvērumu dēļ izliekas par čiuļiem un baltiešiem.

Uzskatu, ka pie pašreizējā latgaliešu valodas stāvokļa latgalieši ir tikpat līdzatbildīgi kā tās varas, kas ierobežojumus uzlika.

– Varbūt tomēr jāatgādina par ierobežojumiem, jo tie ir visam saknē, jau sākot ar drukas aizliegumu ilgi pirms gadiem, kas apskatīti filmā…

– Ja skatās uz pagājušajā gadsimtā notikušo, tad 20. un arī 30. gados līdz pat Ulmaņa apvērsumam Latgalē de facto viss notika latgaliski, sākot ar sarunām uz ielas un beidzot ar dokumentāciju, izglītību skolās, reklāmas bukletiem, priekšvēlēšanu aģitācijas materiāliem, kvītīm, grāmatām.

Viena no Ulmaņa autoritārajām idejām bija nevis aizliegt latgaliešu valodu, bet veidot vienotu latviešu nāciju,

un diemžēl latgalieši pakļuva zem šīs izkapts. Lai gan tas nebija ne tuvu tik drastiski kā pēc tam padomju okupācijas laikā.

Padomju režīms nolēma un aizliedza, un neviens arī neiebilda, jo baidījās nonākt cietumā. Uzskatu, ka tiem 70. gadu jauniešiem, kas brauca uz Rīgu vai citiem novadiem, bija mazvērtības komplekss.

Valoda bija kļuvusi ekonomiski nepamatota, nevērtīga, nerespektabla, izsmiekla objekts, un lielākie smējēji un nicinātāji bijām mēs paši – ne visi, bet lielākā daļa.

Pats atceros savus radiniekus, kuriem bija nostāja – runāsim latgaliski mājās, citur ne, jo mums taču nevajag problēmas.

– Ir daļa politiķu, kuri velk, manuprāt, nepamatotas paralēles starp latgaliešu un krievu valodu, tā sakot, ja atdodam tiesisko statusu pirmajai, radīsies politisks pamats prasīt tādu pašu statusu arī otrai. Kā tikt galā ar šo dīvaino rēbusu?

– Saistība starp latgaliešu valodu un krievu valodu nav tiesiski pamatota, jo latgalieši ir valstsnācijas sastāvdaļa, bet krievi nav. Otra argumentācija, ko dzirdu kā pretargumentu latgaliešu valodas oficiālam statusam, ir tas, ka Latgalē katrā novadā runā atšķirīgi.

Jā, piekrītu, tā ir, bet arī latviešu literārajā valodā dažādos novados runā atšķirīgos dialektos – paskatieties vien, cik atšķirīgi runā Vidzemē, piemēram, Limbažos, un kā Ventspils novadā!

Taču visi šie jautājumi ir risināmi, un tiek risināti, teiksim, arī iekļaujot Latgales dienu svinamo dienu sarak-stā. Politiskā nostāja pēdējos četros piecos gados mainījusies par labu latgaliešiem.

Arī Latvijas Televīzija neliek nekādus ierobežojumus filmām – tā pieņēmusi jau ceturto manis veidoto filmu. Es pat domāju, man savā ziņā ir priekšrocības, jo latgaliski filmu ir maz. Protams, no tā savukārt cieš kvalitāte, jo neesmu profesionāls režisors.

– Tomēr esat izveidojis jau vairākas filmas, tāpat vadījis Latgalei veltītu raidījumu. Savā ziņā esat tāds Latgales vēstnieks elektroniskajos medijos.

– Man patika darbs pie raidījuma “Sajūti Latgali”, kurā līdzdarboties mani uzaicināja neatkarīgie producenti “Trīs karotes medus”. Tā bija mana pirmā pieredze video formātā, un, paskatījies, kā tiek veidots raidījums, nolēmu pats producēt filmas.

– Tagad latgaliešu valoda vairāk ienāk arī profesionālajā mākslā – teiksim, Daugavpils teātrī jau vairākas sezonas ir vismaz pa vienam jauniestudējumam latgaliešu valodā, nesen pirmizrāde bija arī Viestura Kairiša filmai, kur gan daļa skatītāju režisoram pārmeta šo pārcēlumu.

– Ar Daugavpils teātri biju ļoti cerējis sadarboties, man bija doma parādīt ideju sadursmi pirms Latgales kongresa – to, kā atšķīrās Franča Trasuna un Franča Kempa viedokļi.

Manu ideju atbalstīja Kultūras ministrijas simtgades programmā. Teātris nolēma ar mani nesadarboties, taču ideja palikusi un gan jau kādā veidā tiks īstenota.

Savukārt to, ka latgaliešu valoda izmantota gan Viestura Kairiša filmā, gan Daugavpils teātra izrādēs, vērtēju atzinīgi – jebkura latgaliska aktivitāte un projekts ir labs.

Ja runājam par Kairiša filmu, tad tas bija pirmais lielais kino darbs latgaliešu valodā kopš Jāņa Streiča filmas “Cylvāka bārns”.

Kad gāju uz kinoteātri, nespēju noticēt, ka modernā filmā tiešām viss ir latgaliski, pārņēma tāds patīkams drebulis.

Tas, ka tik talantīgi cilvēki kā Kairišs vai Streičs atzīst latgaliešu valodu lielajai kinomākslai par labu esam, var radīt tikai pozitīvas izjūtas.

Savukārt jautājums par to, vai drīkstēja pārlikt tekstu latgaliski – uzskatu, ka šāds jautājums ir provinciāls, nepamatots. Nesen skatījos filmu “Doktors Živago” angļu valodā: vai tad amerikāņu filma būtu jāuzņem krieviski?!

– Neesat filmu veidotājs vien, domāju, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju jūs pazīst kā grupas “Dabasu Doruvys” dibinātāju. Kāds ir šis laiks jums kā mūziķim?

– Var teikt, ka ir divas situācijas – viena, kad karantīna sākās, un tagad jau pavisam cita. Mana pirmā reakcija bija: labi, nāksies mēnesi paciesties, turklāt bija sakrājušies darbi, kurus mēnesī izdarījām.

Bet šobrīd situācija ir paskumja, mans finansiālais stāvoklis tikpat slikts kā daudziem citiem mūzikas industrijas pārstāvjiem.

Šobrīd nopelnu aptuveni trešo daļu no tā, ko pirms krīzes.

Tas ir pamatīgs sitiens, jāsāk atcerēties 2008. un 2009. gada krīze, kaut gan tagad nav tik traki, jo šobrīd, paldies Dievam, nav kredītu. Bet es tiešām domāju par cilvēkiem, kuri šobrīd paņēmuši kredītus. Ceru, ka aizdevēji kļuvuši iejūtīgāki.

– Vai redzat, kā šo situāciju varētu risināt?

– Manuprāt, labs instruments varētu būt Valsts kultūrkapitāla fonds, ja tiks radīta pietiekami pieejama un plaša jauna programma, kas tendēta uz jaunradi šajā laikā, kad mūziķiem ir dīkstāve.

Jo, kā var saprast, dažādi ierobežojumi būs arī vasaras mēnešos, viss daudzmaz atsāksies tikai augustā, bet lielie koncerti, iespējams, tikai rudenī. Taču šajā laikā, kad nevaram koncertēt, varam radīt.

Liels kompliments jāsaka AKKA/LAA, kas ārkārtas stāvoklī izsludināja vēl vienu pieteikšanos radošajai stipendijai, kā arī “LaIPA”, kas piedāvāja avansā paņemt līdz 30% plānoto ieņēmumu.

Tas nav daudz, tomēr bija labs atspaids. Tā ka viss nemaz nav tik slikti.

Man liekas, ka mēs no šīs situācijas izlīdīsim, bet trieciens man kā mūziķim, protams, ir spēcīgs un nepatīkams.

Filma Laiki.Cylvāki.Volūda. (Laiki.Cilvēki.Valoda.):

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.